Ceļošana atstās ietekmi uz sekmēm

“Acīmredzot šie "ģimenes apstākļi" ir lēmums ceļot mācību laikā, neapzinoties vai ignorējot ilgtermiņa sekas bērna izglītībai,” uzsver skolotājs, piebilstot, ka sabiedrībā kavējumi ir kļuvuši pārāk normalizēti.

Viņš atsaucas uz nesenajiem OECD pētījumiem, kas rāda – Latvijas skolēni ik gadu kavē miljoniem mācību stundu, un šim skaitlim ir augšupejoša tendence. Kamēr citās valstīs par regulāriem kavējumiem vecākiem var draudēt nopietnas sankcijas, Latvijā šī problēma joprojām bieži tiek uztverta kā nebūtiska.

Diskusijas ar vecākiem Vorobjovam raisījušas papildu bažas. Viens no biežākajiem argumentiem, ar ko tiek aizstāvēta ceļošana mācību laikā, esot apgalvojums, ka skolā bērni tāpat neko vērtīgu neapgūst. “Ja bērns no vecākiem dzird, ka izglītībai nav jēgas, kāda motivācija viņam būs mācīties un studēt tālāk?” jautā skolotājs.

Tāpat bieži tiek uzsvērts, ka bērni vairāk iemācās ceļojumos nekā skolā. Vorobjovs šo argumentu vērtē kritiski: “No ceļojuma visbiežāk paliek atmiņas par viesnīcu, baseinu un varbūt valsts karogu, nevis padziļinātas zināšanas ģeogrāfijā, vēsturē vai valodās.” Ironizējot par mītu, ka ceļojumi aizstāj mācības, viņš piebilst: “Stāvot pie Gīzas piramīdām, neviens pēkšņi neapgūst matemātiku.”

Skolotājs arī uzsver, ka kavējumi reti ir vienreizējs gadījums. “Parasti viena ceļojuma precedents nozīmē vairākas izlaistas nedēļas gada laikā, kas kopumā pārsniedz 10% mācību dienu – tā jau ir hroniska kavēšana ar pierādītu negatīvu ietekmi uz sekmēm,” skaidro Vorobjovs. Turklāt pēc atgriešanās skolēniem nereti nepieciešams papildu laiks, lai atgrieztos mācību ritmā – gan veselības, gan motivācijas trūkuma dēļ.

Aleksandrs Vorobjovs uzskata, ka jautājums par kavējumiem nav par aizliegumiem, bet par attieksmi. “Kamēr sabiedrībā kavēšana tiek uztverta kā nekaitīga izvēle, mēs paši sistemātiski graujam bērnu izglītības kvalitāti,” viņš secina.

Ilustratīvs attēls no unsplash.com

Jūras krastā ar E-klasi?

Skolotāja A.Vorobjova ierakstu papildina tuvairāk nekā 120 komentāru. Dažos tiek pausts atbalsts rakstītajam, tomēr vairums pārdomu ir, ka ceļošana iepretim skolai ir vērtīga un mācības var "piedzīt".

Kāda skolotāja Indra Krastiņa tic, ka "šie skolēni vairāk iegūs, ceļojot pa pasauli, iepazīstot citu zemju kultūru un arī apgūstot valodu. Vismaz man kā skolotājai ir prieks par katru, kurš ceļo tad, kad biļetes ir daudz lētākas. Man pašai atliek ceļot pa dārgo un karstās vasarās."

Māra Raģe raksta: "Labāk lai nedēļu noķer sauli un d vitamīnu nekā noslimo pirmo skolas nedēļu bāli un tumšā laika iztukšoti. Ir bērni, kuri neko nezaudēs nedēļas prombūtnē un ir bērni, kurus pat 100% skolas apmeklējums neglābs. Labi, ja ir domājoši vecāki un saprot kādi bērni katrā ģimenē ir. Kā vienmēr- taisnība ir kaut kur pa vidu nevis galējībās."

Kristiana Strade pārliecināti saka: "Par bērnu izglītību ir atbildīgi VECĀKI. Bērni nav valsts īpašums. Ja neko nemāk, nesaprot, jo nav bijis, ielieciet divnieku! Citi nekur nebrauc un tāpat nemācās. Ceļojums ir izcila, absolūti izcila iespēja, apsveicu visus vecākus, kas var atļauties bērnus tādos vest. Un valsts, kas sastumj 40 bērnus vienā klasē, kas ir sabeigusi izglitību, padarijusi to par izsmieklu ar idiotiskām reformām."

Autoram piekrīt Ilva Bražūne, kura norāda, ka arī viņas lokā ir šāda attieksme novērojama. "Bet tur arī manas spējas beidzās. Ne vairs veselības, ne gribēšanas diennaktīm cīnīties par bērniem. Tie ir to vecāku bērni - ja grib ceļot, lai ceļo. Vecākiem pēc tam ar tiem ceļotājiem kopā jādzīvo."

Vienisprātis ir arī Inguna Gustava: "Labāk un precīzāk problēmu formulēt nevar. Ja skatamies vēl dziļāk - padziļinātajos priekšmetos tā “nieka” nedēļa ir 8 mācību stundas, kas ir ļoti liela daļa no viena temata apguves. Diezin vai bērniņš sēdēs jūras krastā un centīsies apgūt kaut ko no skolotāja e klasē ievietotā materiāla. Pārbaudes darbi vidusskolai arī ir 2x40 min. Skolotājam jātērē savs brīvais laiks, lai šīs 2 stundas atrastu. Mums demokrātija ir pārvērtusies par visatļautību."

Sanda Puškundze pārstāv skolotāja pausto viedokli, rakstot, ka nekad nav varējusi saprast vecākus, kas uzskata, ka " ceļot mācību laikā ir normāli,un nekas jau nenotiks, ja nedēļu izlaidīs. Nedēļa ceļojums, tad pa kādai nedēļai slimošanas,tad pa kādai dienai citi iemesli neapmeklēt skolu."

Ceļojumus atcerēšos visu mūžu

Ceļojumus ar vecākiem es atcerēšos uz visu mūžu," iebilst Elīna Krauze. "Es neatceros ko ēdām, bet spilgti atceros notikumus, sajūtas, piedzīvojumu. Kur man dzīvē ir noderējusi divplakņu kaktu leņķu rēķināšana manā dzīvē - nu to es gan nevaru atminēties diemžēl."

Olga Rjabova ironizē, ka "Cits arī neceļojot neko nedara, nosēž skolā, nemācās. Labi ja vel pārējiem netraucē. Otrs paspēj gan ceļot , gan mācīties!"Viņa norāda, ka nevar par visiem pēc viena šablona spriest.

Rasma Varna oponē un saka: "Ļoti labi ka ceļo redz pasauli kopīgi pavada laiku. Mācībām var tikt līdzi arī attālināti, kā to pierādīja covid laiks, ja ir vēlme. Ja vēlmes nav tad arī ejot uz skolu nekas nemainās."

Savukārt Beļģijā dzīvojošā mamma Kristine Garrido-Bogdanoviča - "Varat man mest ar akmeņiem, bet šo labi var risināt noņemot brīvo jūniju un sadalot šīs 4 nedēļas, un pieliekot klāt rudens, Lieldienu, Maija brīvdienām. Tad nekas nebūs jākavē papildus.
Dzīvojam Beļģijā, šeit bērniem skolas brīvlaiks sākas jūlijā, bet gada laikā ir vairākas brīvās nedēļas. Tad parasti arī vecāki brauc atvaļinājumos. Oktobra brīvdienās paildzināt vasaru, februāra brīvdienās slēpot, Lieldienu brīvdienās vai nu uz kalniem vai jau meklē siltumu.

"Ceļojumi tā ir pieredze, un socializēšanās, tādi bērni noteikti būs mazāk stresaini un domās par sevi, nevis direktora vēlmju izdabāšanu," raksta kāds Dairis Ruža un aicina dzīvi nelikt rāmīšos, kur "darbs (skola) ir pirmajā vietā. Bērnībā pat slims gāju uz skolu, jo nedrīkst taču kavēt. Tagad to pašu daru ejot uz darbu, bojājot savu veselību, uztraucoties par kaut kādiem neizdarītiem darbiem, 40 gados atstiepšos un pēc nedēļas būšu aizvietots ar tādu pašu “darba rūķi”!"

Ārpus skolas laiks ģimenei paliek ļoti maz, to novēro Zanda Pavlovska: "Tas ir ļoti vērtīgs, un ilgtermiņā dod ieguvumu. Nedēļu neapmeklēta skola nav nekas, to visu var atgūt,bet kopā būšanu ģimenē reizēm nav iespēja atgūt.Malači vecāki,kas to saprot un var to atļauties.Skola nevar iedot dzīvei to,ko var iedod ģimene. Skolā bērns ir atrauts no ģimenes, vecākiem bieži ir tādi darba režīmi,kur bērns savus vecākus redz maz."

Kāda cita sociālo tīklu lietotāja skaidro, ka ceļojumi nav vienīgais un lielākais faktors, kāpēc bērniem ir sliktas sekmes. Jessica Moren uzskaita, ka "ja bērns negrib mācīties, tad noteikti nemācīsies arī, nekur neceļojot;
pēc manas pieredzes vecāki, kuri ņem bērnus līdzi ceļojumos skolas laikā, līdzi ņem arī mācību grāmatas un pilda visus mājas darbus;
ļoti nekorekti vainot vecākus dēļ vēlmes pavadīt laiku kopā ar bērniem, kad valstī ir tik liels skolotāju trūkums, ka dažreiz pa visu semestri notiek vien 5-10 stundas noteiktajā priekšmetā (šis arī no pieredzes);
jā, ceļojumi tik tiešām izglīto! Gan valodas ziņa (dzirdot tā arī attīstas), gan kultūras ziņā, gan arī no vēstures un psiholoģijas skatiena."

Ko domājat jūs?