Otrdiena, 23.04.2024 14:53
Georgs, Jurģis, Juris
Sestdiena, 15. aprīlis, 2023 08:32

Ceļš pie Lielvārdes jostas

Anda Krēsliņa, Ogres Vēstis Visiem
Ceļš pie Lielvārdes jostas
Publicitātes foto
Sestdiena, 15. aprīlis, 2023 08:32

Ceļš pie Lielvārdes jostas

Anda Krēsliņa, Ogres Vēstis Visiem

Kopš 2012. gada marta beigās un aprīļa sākumā Latvijā norisinās pasākums «Satiec savu meistaru», kurā tradicionālo amatu meistari rāda savas prasmes citiem. Tā ir iespēja ne tikai skatīties, bet arī pašiem izmēģināt roku. Un varbūt tas būs pirmais solis ceļā uz nopietnu vaļasprieku. To 250 meistaru vidū, kas šogad aicināja pie sevis ciemos, bija arī Edīte Kuzmane. Viņa ierādīja, kā Lielvārdes jostu var darināt bez stellēm.

Rokdarbi Edītei ir vairāk nekā vaļasprieks, un pirmos intereses aizmetņus par tiem radījusi viņas mamma, kuras dzimtas sievietes bijušas čaklas rokdarbnieces. Kad Edītei pēc pamatskolas beigšanas neizdevās piepildīt sapni – iet mācīties par bērnudārza muzikālo audzinātāju, tad mamma, kamēr meita baudīja vasaras brīvlaiku pie vecmāmiņas, pierakstījusi viņu Ogres Amatniecības skolā. Ar to liktenis bija izlemts. Pēc skolas absolvēšanas palikusi tur strādāt par pasniedzēju tekstilnodaļā, un šajā darbā pagājuši desmit gadi. Aušanu apguvusi vēlāk – aušanas studijā «Saiva», jo skolas programmā tās nebija. Studijā ierādīti lielie darbi, bet jostas nākušas vēlāk.

Domubiedri un diegu atkarīgie


Tad dzīve pagriezusies tā, ka nolēmusi mainīt profesiju. Ieguvusi jaunu kvalifikāciju un sākusi strādāt Lielvārdes būvvaldē kā lietvede. Pēc kāda laika viens no kolēģiem uzzinājis, ka Edīte iepriekš bijusi rokdarbu skolotāja, un pavaicājis, vai viņa nevar uzaust Lielvārdes jostu. Lai gan to nebija darījusi, āķis bija lūpā. Vispirms aizstaigājusi uz Lielvārdes muzeju, aplūkojusi tur krājumā esošās jostas un tur satikusi arī domubiedrus jeb, kā tos mēdz saukt, – diegu atkarīgos, tostarp Sanitu Kozuliņu. Pirmā josta tapusi stellēs. Padziļināti izpētot visu pieejamo literatūru par jostu darināšanu, uzzinājusi, ka tās var darināt arī bez stellēm. Liktenīga bija satikšanās arī ar Lielvārdes amatnieku brālības vadītāju Dinu Sumeragu, kas pamudinājis iesaistīties biedrības darbībā. 2012. gadā pasākumā «Satiec savu meistaru» piedalījušies lielākā pulkā: Sumerags stāstījis par mucu būvi, Tālis Sala – par guļbūvēm, Guntis Kalniņš – par kalēja arodu, Edīte ierādījusi jostu aušanu. Tiesa, tobrīd stellēs, par otru – senāko – veidu tikai pastāstījusi, jo pati tajā vēl nebija iemēģinājusi roku.

Atslēgas cilvēks īstajā brīdī


Nākamajā gadā Lielvārdes muzejs uzaicinājis viņu piedalīties tūrisma izstādē «Balttour», kas Edītei jau bija pazīstama no Amatniecības skolas laikiem, turklāt vienubrīd viņa bija, kā pati saka, pastudējusi tūrismu, tāpēc tur būt bija īpašs notikums. Novads rādījis sevi, iepazīstinot ar dažādām jomām, stendā bija atvēlēta vieta arī aušanai, kas tad bija uzticēta Edītei. Garām gājušas viņas kolēģes un redzējušas, kā viņa tur tā skaisti darbojas, un vaicājušas, vai zinot, kā pareizi darina Lielvārdes jostas. Un vai pazīstot Liliju Balgalvi-Treimani (viņa no Kanādas pārcēlusies uz dzīvi Latvijā), kura māca seno aušanas veidu? Iedevušas kontaktus, kā ar viņu sazināties, taču ikdienas skrējienā tas tā arī palicis.


Tā paša gada rudenī, kad kopā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru (LNKC) devusies uz Podnieku dienām, brauciena laikā katrs pastāstījis, ko dara, un Edīte teikusi, ka viņa auž Lielvārdes jostas. Viena no līdzbraucējām apvaicājusies, kādā stilā viņa to darot. Skanīgais Amerikas latviešu mēles piesitiens licis saausīties, un klusītēm pavaicājusi LNKC lietišķās mākslas ekspertei Lindai Rubenai, vai tā gadījumā nav Lilija Balgalve-Treimane. Jā, esot gan. Sapratusi, ka ir īstais brīdis. Audēja ne tikai ar viņu aprunājusies, bet uzaicinājusi pie sevis. Lielākai drosmei paņēmusi līdzi Sanitu Kozuliņu. Atverot Lilijas dzīvokļa durvis, iegājušas kā citā pasaulē – ar tautiskām segām, jostām, koka darinājumiem, dekoriem. Sākušas mācīties jostu aušanu bez stellēm. Lūk, šeit esot redzams pirmais šādi tapušais Lielvārdes jostas paraudziņš. Viņa rāda uz kādu būtisku detaļu – Lielvārdes jostai ir interesants sākuma un nobeiguma cilpveida gals. Palēnām dzīve atkal sagrozījusies tā, ka pilnībā atgriezusies pie amatniecības un pasniegšanas.

Daudz prasmīgu cilvēku


Lai gan pasākumā «Satiec savu meistaru» viņa jau vairākkārt piedalījusies, vienmēr uz to piesakās arvien jauni interesenti, kuri vēlas iepazīties ar jostu aušanu un arī paši to darīt. Ir cilvēki, kuriem tas ir pirmais solis ceļā uz savu tautastērpu un pamudinājums ierasties pie Edītes, kura jau kopš 2016. gada darbojas Lielvārdes audēju kopā. Tajā sanāk kopā tie, lai padziļināti mācītos jostu darināšanu senajā stilā un apgūtu arī citus aušanas noslēpumus. Šogad ir plānots ar kopas pielocīto pūru piedalīties dziesmu svētku izstādē. Lai rūpētos par pārmantojamību un iepazīstinātu bērnus ar tradicionālajām amata prasmēm, kopš 2018. gada Lielvārdes vidusskolā un Ogres 1. vidusskolā vada aušanas pulciņu. Edīte palīdz arī nokomplektēt jebkura novada tautastērpu, taču rosinot ne tikai izmantot meistara pakalpojumus, bet vismaz kādu daļu no tērpa darināt pašam. Esot pārliecinājusies, ka Latvijā ir ļoti daudz prasmīgu cilvēku, dažs labs ātri vien no prievītes aušanas tiek līdz jostām. Aiz muguras redzamajās stellēs iesāktais darbs ir kādas meitenes pirmais brunču audums. Iespējams, ka ar to viņai pietiks, bet varbūt tas būs atspēriena punkts nākamajam. Būtu vairāk telpas, varētu vēl vienas stelles izvietot, taču grūti atrast piemērotas platības. Taču svarīga ir arī vietas noskaņa, un tāda CoLabora Lielvārde koprades telpās ir.

Atvērta pret citādu pieeju


Raugoties uz savu līdzšinējo darbošanos, Edīte atzīst, ka vispirms bija romantiskais periods, kad viss patīk, tad sekoja kritiskais, kad daudz kas citu veikumā nešķiet gana labs. Vienubrīd bijusi pat ļoti saasināta uztvere, fiksējot kļūdas tautastērpos. Bet nu jau abi posmi ir pagājuši, un tagad cenšoties paskatīties uz visu izsvērtāk, pieņemt arī jauninājumus un citu pieeju. Dažs iebilst pret gadsimtu sajaukumiem, taču – kāpēc gan neuzlikt galvā vecmāmiņas mantoto aubi vai vainagu, lai arī tā ir it kā no «citas operas». Tā ir emocionāla saikne ar saviem senčiem un apliecinājums dzimtas turpinājumam, lai arī varbūt lec laukā no koptēla. Edīte vairs nesaka: pareizi vai nepareizi, bet gan piedāvā savu redzējumu, kuru var pieņemt vai nepieņemt. Jāņem arī vērā, vai tas ir skatuves (kolektīvais) vai autentisks (tas parasti ir individuāls) tērps. Starp citu, Lielvārdes tautastērps vēsturiskā veidolā nav tāds, kādu esam pieraduši to redzēt.


Edītes devums ir bijis skatāms dziesmu svētku tautastērpu skatēs, kur iegūta arī godalga. 2018. gads bija liels izaicinājums, jo nācās gatavot lielus pasūtījumus, proti, 54 jostas. Gatavojoties šiem svētkiem, viņa nolēmusi no tādiem apjomiem atteikties, jo tāds konveijera darbs ir ļoti nogurdinošs un atsaucas uz veselību.
Lielvārdē liela bagātība bija «Lāčplēša» deju kolektīva padomju laika kolekcija, ko vēl ilgi lietoja dalībnieki. Ne visiem tolaik bija tādi tērpi. Tagad gan lielākā daļa koru un deju kolektīvu ir skaisti saposti, un Edīte rosina novērtēt, cik rūpīgi ir amatnieki strādājuši, lai šos tērpus sadarinātu. Kādas kolekcijas tikai nav radītas – no īstas vilnas, ar īstiem izšuvumiem un pērlēm. Viņa novēl biežāk uzvilkt tautastērpus. Lai nav tikai Jāņos, Lielajā dienā, bet arī citos lielākos godos un pasākumos. Vēl jo svarīgāka ir tradīcijas pēctecība, ne tikai tērpa nēsāšanā, bet prasmju tālāknodošanā, tāpēc viņa iedrošinot pašiem ko izgatavot – tikai tā varam būt pārliecināti, ka tas nepārtaps tikai par muzejisku vērtību, bet dzīvos.