Maz laika atlicis līdz Valsts prezidenta ievēlēšanai. Raugos skeptiski: jebkurā iznākumā par savējo tu nekļūsi, mans prezident! Arī Satversmei klājas bēdīgi, jo tā nosaka, ka visaugstāko valsts amatpersonu ievēlē Saeima, kas ir vāji demokrātisks nosacījums: pietiek ar 51 balsi, pārējās 49 nav svarīgas! Turklāt balsošana atklāta, kas sirdsapziņu šķoba ar partijas disciplīnu.
Prezidenta ievēlēšanā mūsu vārdam nebūs nekāda svara: to noteiks partijnieku veikals, politiskais tirgus. Arī dzejnieces Māras Zālītes poētikai nebūs nozīmes, jo kurš gan vairs ticēs Levita zvaigznes spožumam, kas «apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus»? Kurš gan ticēs dzejnieces «pārliecībai», ka «viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji (..), atkal celt spārnos»? Kurš gan noticētu jaunām inteliģences «darbaļaužu vēstulēm», arī paša Levita solītajai apņēmībai «izmēzt māju»? Visbeidzot – iekams nav prezidenta vistautas ievēlēšanas kārtības, vismaz balsošanai Saeimā vajadzētu būt aizklātai un ievēlēšanas latiņai jāpaceļas līdz 2/3 balsu vairākumam. Vismaz.
Otrdiena, 2. maijs, 2023 08:44
Cik jauki skanētu – mans prezident!
Protams, gribētos, lai prezidents tieši tā būtu uzrunājams – mans prezident! Pirms dažiem gadiem publicēju kaut ko līdzīgu esejai ar virsrakstu «Kur esi, mans prezident?». Starp daudziem atzinību izteikušajiem kāds pikti nokaunināja par vaļību, ka esmu iedrošinājies augsto kungu uzrunāt uz «tu». Tur jau ir tā starpība, ka jālūkojas tālāk par savu degungalu, jo «tu» – savējais, «jūs» – distance.
