"Godīgi – klausoties, kā daļa dejotāju bērnu vecāku sūdzas par to, ka nav tikuši uz Deju svētku lielkoncertu, gribas pajautāt: Ja Tavs bērns būtu Latvijas izlases sastāvā un dotos uz olimpiskajām spēlēm, vai Tu automātiski gaidītu vietu tribīnē pie finiša taisnes?
— “Es viņu vedu uz treniņiem jau no 5 gadu vecuma, man taču pienākas vieta stadionā!”
NĒ. Tur pērk biļetes visi vienādi. Un ne visi tiek. Tāds ir lielo notikumu formāts. Un tieši tādi ir arī Dziesmu un deju svētki – mūsu tautas kultūras olimpiskās spēles.
“Deju svētki NAV vecāku kompensācijas pasākums – tie ir bērnu sapnis.”
Ingus raksta, ka pats ir bijis uz deju laukuma vairākos Deju svētkos un zina to sajūtu - "elpot vienā ritmā ar tūkstošiem, stāvēt tērpā līdz ausīm slapjš, bet lepns." Tomēr viņa vecāki ne reizi nesēdēja tribīnēs, viņi esot bijuši klātesoši citādi – ar atbalstu, ne pretenzijām. Šogad uz Dziesmu un deju svētkiem viņš gan dosies kā skatītājs. Biļeti uz Tautas deju lielkoncertu “Es atveru Laimas dārzu” nopircis tāpat kā visi - rindā. Pats norāda, ka pat ja nebūtu dabūjis to, tad nesāktu “Sociālo tīklu traģēdijas operu” par netaisnību.
"Realitāte nav sūdzība – tā ir loģika: Dejotāji – ap 18 000, Stadiona vietas – 10 461, Divi vakari = ~21 000 skatītāju; Ja katram dejotājam 2 vecāki = vajadzīgas 36 000 vietas
Kur lai tos visus liekam? Uz Daugavas tilta margām? Uz jumta? Uz laukuma blakus dejotājiem?
Sociālajos tīklos birst dusmas:
— “Es bērnu vedu, maksāju par nodarbībām! Man pienākas!”
Piedod, bet – kāpēc Tu viņu vedi?
Priekš viņa? Vai lai pēc tam sev teiktu: “Tagad man jābūt tribīnē?”
Mīļie vecāki, protams, Jūs esat ieguldījuši. Un Jūsu bērni par to ir pateicīgi. Bet šie svētki nav Jūsu kompensācijas pasākums. Tie nav “vecāku lojalitātes bonuss”. Tie nav Jūsu “sponsoru vietas”. Tie ir svētki jūsu bērniem – par viņu darbu, viņu drosmi, viņu piederību Latvijai.
Ja Tu savu ieguldījumu izmanto kā rēķinu, ko valsts svētkiem jāapmaksā ar biļeti – tad tas vairs nav bērna atbalsts, tā ir Tava ambīcija.
Šie svētki nav Jūsu. Tie ir Jūsu bērnu.
Latvijas Dziesmu un deju svētki ir UNESCO pasaules nemateriālais mantojums.
Tavs bērns dejo ne tikai Latvijai – viņš dejo PASAULEI.
Un Tu viņam bojā šo mūža pieredzi ar sūdzībām.
Ieliec viņa plecos ne lepnumu, bet vainu:
— “Mamma netika, tētis dusmīgs, jo es dejoju…”
Un jā – TV tiešraidē Jūs savu bērnu redzēsiet labāk nekā 17. rindā.
Mīļie vecāki…
Lūdzu. Atbalstiet savus bērnus ne ar biļeti, bet ar lepnumu.
Ar mieru. Ar sirsnību. Ne ar skaļu “man pienākas”.
Šie svētki nav par to, ko Jūs redzat.
Tie ir par to, ko Jūsu bērns jūt.
Un viņš jūt visu. Jūsu mīlestību vai Jūsu neapmierinātību.
P.S. Uzklāj mājas balto galdautu. Aizdedz sveci.
Ieslēdz TV un skatieties kopā, lepni, klusumā ar klātesošie sirdis
Tavs bērns nebūs viens – viņš jutīs, ka Tu esi ar viņu.
Un kad kamera noķers viņa smaidu…
Kad viņš būs viens no tūkstošiem, bet Tavā sirdī – visskaidrākā seja…
Tad arī tavs mājoklis pārvērtīsies par svētku laukumu. Deju svētki nav tikai par skatīšanos klātienē. Tie ir par sajūtu, ko Tu radi sevī un savā ģimenē.
Un dažreiz… visīstākie svētki notiek tieši mājās," tā Ingus, kura ierakstu atbalsta vairāk nekā 1,3 tūkstoši Facebook lietotāji.
