Maza valsts, kas lēmumus nepieņem viena

Kaspars uzskata, ka ekonomikā Latvijai rīcības brīvības ir maz. "Pirmkārt, mēs esam maza valsts Eiropas Savienībā. Tā sanāca – mēs bijām Padomju Savienībā, visu lēma Maskava. Tagad esam Eiropas Savienībā, un vairāk vai mazāk visu lemj Brisele," viņš saka.

Kā piemēru viņš min Ungāriju. Viņaprāt, tai Eiropas fondu nauda tika aizturēta tāpēc, ka valdība domāja citādi. "Orbāns, labs vai slikts, bet viņš nedomāja tā kā visi, un viņu sāka spiest. Tāpēc arī mēs -  ja kaut ko pamainām nodokļos, nevaram atšķirties no Igaunijas, Lietuvas un Polijas. Uzreiz Eiropa nāks, ķersies pie kakla: ko jūs te maināt?"

Tāpēc partiju ekonomiskās programmas viņu īpaši nav uzrunājušas. Daudzbērnu tēvs arī šaubās, vai Latvijas lielākā problēma vēl ir labklājība: "Ļoti daudziem cilvēkiem ir divas mašīnas. Vai vajag trešo? Daudzi cilvēki ceļo trīsreiz gadā. Vai vajag ceturto reizi? Jā, protams, vienmēr vajadzēs pielikt pensijas. Vienmēr būs nabadzīgie cilvēki mums līdzās, par to pat Bībele mums atgādina!”

"Mēs izmirstam"

Galvenā Kaspara satraukuma tēma pirms šīm vēlēšanām ir bijusi dzimstība. "Latvijā notiek milzīga nelaime. Atceramies, ka 90. gadā piedzima 37 tūkstoši bērnu! Un kas pēc tam? Lēnām – jo bagātāki mēs palikām, jo mazāk mums dzimst," viņš saka. Pēdējā laikā gadā piedzimst mazāk par 11 tūkstošiem bērnu.

Šo paradoksu viņš skaidro ar paša bērnību. "Deviņdesmitajos gados mēs ar mammu gājām uz tirgu. Viņa man nopirka kaut kādus viltotus ķīniešu zābakus. Tajos lija iekšā ūdens. Un tad piedzima 37 tūkstoši. Tagad jauniešiem ir iPhone. Viņi trīsreiz gadā ceļo, un piedzimst 10 tūkstoši. Kas notika?"

Kaspars salīdzina valstis un pamana, ka labklājība pati par sevi bērnus nenes. Latvijā viena sieviete vidēji dzemdē 1,2 bērnus, bet bagātajā Korejā tikai 0,7. "Tas nozīmē, ka vīriešiem un sievietēm, Latvijas pilsoņiem, ir šausmīga krīze. Garīga, mentāla, es nezinu. Es nezinu, kas tas ir, bet skaidrs, ka vienalga, par ko mēs balsojam, mēs izmirstam."

No tā izriet viņa jautājums par nākotni. "Kam mēs ceļam to valsti? Mēs izmirstam. “labā ziņa”, ka pēc 10–15 gadiem bērnudārzos vienmēr būs vietas, jo nebūs bērnu,” ar ironiju ieskicē Kaspars.

Kaspars piedāvā arī savu risinājumu - maksāt 600 līdz 1000 eiro mēnesī par katru bērnu, bet mātei, kas izaudzinājusi trīs bērnus, garantēt 3000 eiro līdz 80 gadu vecumam. Tā viņa redzētu izvēli, kāda varētu būt nākotne jaunai sievietei pēc skolas. Protams, apzinoties, ka tas ir utopiski, jo nauda kaut kur būtu jāatrod, tātad jāatņem kādai citai nozarei. Tomēr tam līdzās vīrietis jautā - kāpēc par ģimeni bērniem nestāsta jau skolā? Kāpēc meitenei neiezīmē to, ka viņa varētu būt mamma, nevis skolotāja, juriste vai sociālais darbinieks.

Mīlestība, kas kaut ko maksā

Kaspars uzskata, ka mīlestība pret savu zemi ir jāmēra ar to, ko cilvēks ir gatavs ziedot, un ne tikai ar vārdiem. Šo domu viņš attīsta, runājot par karu Ukrainā. "Ja runājam šodien par Ukrainu, viegli palīdzēt, kad tev nav jāmirst. Es jau nesaku, ka tāpēc nevajag palīdzēt. Viņiem vairāk par naudu vajag tevi kā resursu, kurš iet un karo rindās. Tas man liek domāt par manu Latviju. Ja jūs mīlat Latviju, tad, mīļie cilvēki, piedzemdējiet vismaz trīs bērnus. Labāk četrus."

Kaspara izpratnē patriotisms nozīmē personīgu ieguldījumu tautas nākotnē, nevis tikai karoga mājās vai lozungus.

Kaspara pārdomās var saskatīt vairākas vērtības, kas būs svarīgas arī jaunās Saeimas darbā. Pirmā ir ģimene un laulība. Viņš pats vērtē politiķus pēc tā, vai tie atbalsta to, kas ierakstīts Satversmē - laulību starp vīrieti un sievieti. Lai saprastu, kā partijas un kandidāti nostājas jautājumos par ģimeni, dzimstību, laulību un bērniem, viņš izmantojis Asociācijas "Ģimene" apkopotās atbildes un skatās arī, kā deputāti iepriekš balsojuši.

Otrā vērtība ir dzimstība kā valsts galvenais jautājums. Tā viņam ir pāri visam, jo “dzimstība uzvar visu. Tā kā nedzimstam, tad paliek tikai vērtības." Treškārt, viņš gaida godīgumu un atbildību, arī spēju atzīt kļūdas, kā to rāda viņa pieredze Covid laikā. Ceturtkārt, viņš uzskata, ka vērtības ir svarīgākas par politiķa tēlu: "Labāk balamute, traks un tiesājas, bet par kādu vērtību! Ir jārēķina, kuras vērtības dos mūsu bērniem iespēju dzīvot šeit kā latviešiem."

Kaspars uzskata, ka tieši no šīm atbildēm būs atkarīgs, vai pēc dažiem gadu desmitiem Latvijā būs, kam būvēt ceļus, skolas un valsti.

"Virtuves sarunu" raidieraksta epizodi skaties šeit: