Ko tu personībai padarīsi? Nu un tad, ka viņa bija skolas direktore, nu un tad, ka par viņu mēļoja šā un tā, nu un tad, ka nebija arī dūmu bez uguns?… Bet viņas autoritāte bija cik milzīga un nesatricināma, tik apbrīnojama un neizprotama: vismaz vēl kādus divdesmit gadus pēc tam, kad padomju iekārta direktori piecdesmit piecu gadu vecumā aizsūtīja pensijā, neviens citādāk kā par direktori viņu nesauca. Pietika mazpilsētas lielākajā veikalā stundu laikā parādīties skolas rakaru bariņam, kad atskanēja bijušās (esošās) direktores balss:
– A nu, mīlīši, panāciet tuvāk! Ko jūs te man meklējat? Es zinu (un zināja arī) gan – jums tagad ir ģeogrāfija. Kur tai stundai jānotiek? Te – veikalā? A nu, marš, atpakaļ uz skolu? I nedomājiet jokus dzīt: es pārbaudīšu!
Un puikas zināja, ka pārbaudīs arī, tamdēļ visi aiznesās – ko kājas nes, protams, uz skolu. Nav iespējams noklusēt, ka direktore bija arī mana vidusskolas direktore. Ne reizi vien biju spiests paviesoties viņas kabinetā, un ne reizi vien arī ļoti bija, par ko… Arī tās sasodītās pistoles dēļ.
Pēckara laikā mēs – apkārtējo māju lauku puikas – bijām apgādājušies ar veselu arsenālu visādu veidu stroķiem – i krievu, i vācu trofejām. Saprotams, ka plātīties bija bīstami, un to arī nedarījām. Bet izbliešanas kārdinājums nelika mieru ne ziemu, ne vasaru.. Tik izglītoti bijām, lai saprastu, ka ne laukā, ne mežā to darīt nebūtu prāta darbs. Tālab šķūnī starp siena pantiem, kuri kalpoja par lieliskiem trokšņa slāpētājiem, šad tad sarīkojām līksmu pašaudīšanos. Izbliezām un projām: ej tu zini, kas te tuvumā varētu parādīties. Bet tas bija vēlīnās bērnības un agrās jaunības dienās. Bet īsta, sirdi tricinoša jezga izcēlās vidusskolas desmitajā klasē.
Dzīvoju tolaik pie savas tantes. Biju jauns un skaists (tagad vairs tikai un…). Arī mans draugs Haris bija tikpat jauns un noteikti par mani skaistāks. Saprotams, ka bijām iemīlējušies un katram sava pirmā meitene likās īstā un vienīgā. Man ar savu izredzēto bija paveicies, bet Harim ne. Bet par to uzzināju vēlāk, kad negaidīti uzvirmoja tas sirdi plosošais negadījums…
Haris bieži viesojās pie manis. Bijām draugi un viens otram uzticējām arī to, ko tagad droši vien slēptu aiz septiņām atslēgām. Nezinu, kas raustīja aiz mēles, bet reiz kaut kādā pašpuiciskā lielībā izpļāpājos par savu lielāko noslēpumu. Par pistoli! Par to pašu trofejnīcu, kurai slēptuvi biju ierīkojis zem savas guļamās tahtas. Galu galā, kas tur liels… Šad tad paturējām rokā, patēmējām, pa jokam izšāvām – paukš, paukš… Kad Haris aizgāja, atkal rūpīgi novietoju stroķi drošajā slēptuvē. Un droši vien ne gailis nedziedātu. Ja…
Ja nebijis sasodītā Hara un jezgas. Mācību nedēļai beidzoties – ceturtdienā vai piektdienā, lāgā vairs neatceros, atkal tikāmies. Šoreiz viņš likās neparasti savāds – tā kā pārmēru aktīvs, uzvilcies, bet smaidīgs un uz jokiem, tālab nekādu nelabu aizdomu no tā netulkoju. Haris jūsmīgā aizgrābtībā stāstīja, ka beidzot atradis manam stroķim patronas un vai es nevarētu iedot viņam pistoli uz savām mājām, lai varētu piemērīt to munīciju. Ak, kā negribējās dot, ai, kā negribējās… Bet draugs taču!
– Nu labi! Līdz rītdienai! Bet ielāgo cieši, ka tā nav spēļu mantiņa: ja kāds dabūs zināt, man kriška, – biedinoši nodeklamēju, kā to filmās biju redzējis.
Haris savu vārdu turēja, un nākamajā dienā pistole atkal bija savā vietā. Svētdien aizbraucu uz paša laukiem. Pirmdienas rītā līdz ar zvanu uz pirmo stundu ienesos klasē. Hara savā solā neredzēju, bet kas tur par brīnumu: mazums, kur aizķēries… Stundā vēstures skolotāja garlaikoja ar savu daudzkārt dzirdēto monologu par pūstošo kapitālismu un imperiālisma nejauko dabu… Te pēkšņi atvērās durvis, kurās parādījās direktores vietnieka Brekša galva.
– Atvainojiet, skolotāj, ir liela un nekavējoša vajadzība aprunāties ar desmitās klases Andri. Jums nebūs iebildumu? – Breksis it kā runāja ar skolotāju, bet acis klīda kaut kur pa klases griestiem…
Sirds sāka neganti dauzīt kā ar āmuru: kaut kas ārkārtējs un traks, ja jau paņem tieši no stundas... Ceļā uz direktores kabinetu vēl paspēju pabrīnīties, kāpēc Hara nav skolā un kas varētu būtu tāds lēcies, bet par stroķi neiedomājos nemaz. Kabinetā mani apsēdināja krēslā. Arī tas likās aizdomīgi: nekad tā nebiju sēdināts, parasti morāli lasīja, grēkāzim kājās stāvot… Direktore sēdēja savā krēslā, Breksis nervozi staigāja šurpu turpu, pēkšņi apstājās un it kā tēvišķi, bet dzelžaini noprasīja:
– Andri! Jūs ar Hariju esat draugi?
– Protams, – attraucu bez domāšanas…
Breksis turpināja kā izmeklētājs.
– Ja jūs esat draugi, tad tev noteikti jāzina, vai Harijam ir ierocis?
Pārbijos ne pa jokam. Ja toreiz būtu gudrāks, saprastu, ka pratinātājs pats īsti nezina un ķer uz muļķa… Bet mulsināja cienījamās direktores klātbūtne un zibenīgais domu skrējiens: ja nu viss zināms, ja nu Haris izstāstījis, ja nu kaut kas noticis, ko es nezinu… Un tagad es melošu, melošu pašai direktorei? Un vispār – nepatikšanas brieda baisas un nepārprotamas. Breksis izskatījās nikns, bet valdījās:
– Andri! Tu saprati jautājumu? Vai tev ir zināms, ka Harijam ir ierocis?
– To, vai Harijam ir ierocis, – es nezinu, es zinu tikai to, ka man ir ierocis, – neko gudrāku nevarēdams izdomāt, izmocīju, likās, neiederīgi un padumji…
– Kā? Kas jums te ir? Bruņota banda? – gluži bāls un aizsmacis iesēcās direktora vietnieks Breksis…
Direktore saglabāja mieru, mirkli apsvēra un tad, kā padomu savam personīgam bērnam dodot, novaicāja klusināti:
– Andrīt! Izdarīsim tagad visu, ko varam izdarīt paši, iekams mums nesāks pavēlēt citi. Kur ir ierocis?
Kā pie pēdējā salmiņa pieķēros direktorei un izlēmu būt godīgs un vaļsirdīgs.
– Pistole ir pie manis mājās…
– Tagad, Andrīt, tā! Tūliņ kopā ar savu klases audzinātāju aizsiesiet pēc tā ieroča un atdosiet manās rokās. Skolotāj Breksi, paaiciniet klases audzinātāju.
Ahā, skumji nodomāju, tik daudz man vēl uzticas. Pēc maza brītiņa abi ar audzinātāju devāmies uz manām mājām – piecu minūšu gājiena attālumā no skolas. Pēc laiciņa atkal bijām kabinetā. Direktore paņēma pistoli un mudīgi ieslēdza to seifā… Un kā par brīnumu – ne vārda, un varēju iet uz stundām.
Kas bija noticis? Šis jautājums mani mocīja ilgi. Haris neko sakarīgu paskaidrot nevarēja. Un tas mani sadusmoja pa īstam: nu kā tad tu tā, draugs, kā turēji vārdu, un kā to dabūja zināt visa skola, iespējams, visa pilsēta? No citiem skolas draugiem uzzināju, ka Harijs kultūras nama rīkotajā ballē it kā plātījies ar pistoli… It kā draudējis nelaimīgās mīlestības draugam, savam sāncensim… It kā, it kā, bet, kā patiesībā, nezinu vēl šodien.
Cerēju un ticēju tikai vienam, ka direktore darīs visu iespējamo, lai paglābtu. Iespējams, ka arī tā iemesla dēļ, ka pirms gada nomira mana māte un formāli biju palicis viens. Formāli, jo patiesībā nebiju viens: dzīvoju pie savas tantes, kuras ģimene kļuva par manu ģimeni… Bet allaž īpašu saudzīgu attieksmi izjutu gan no direktores, gan klases audzinātāja, gan citiem skolotājiem. Tagad dažkārt iedomāju – mani mīļie skolotāji…
Pagāja nedēļa, un sāku jau nomierināties. Bet tieši tad tikai sākās. Sestdienas vakarā kultūras namā atkal balle. Pirmdienas rītā atkal izsauca pie direktores. Bet tur šoreiz mani sagaidīja milicijas kapteinis no rajona centra. Milicis vai čekists – kā es to varēju zināt laikā, kad neviens īsti nevarēja būt drošs, kas ir kas… Nevarētu teikt, ka biju dikti nobijies, bet drusku noraustījies gan. Labi sapratu, ka pistoles stāsts nevar tā beigties, tik vienkārši pats no sevis, un nepatikšanas ar garu skaidrošanos nenovēršamas. Bet, ka tās būs tik satriecošas, negaidīju. Kapteinis vēlīgi pabīdīja krēslu. Tikai tad, kad apsēdos, ar šausmām ievēroju, ka kabineta durvīm, kur atslēgas vieta, izzāģēts pamatīgs caurums. Kā apdullis blenzu uz tām durvīm un nekā nesapratu. Sirds sāka dauzīties arī tamdēļ, ka direktores kabinetā nebija: tātad arī viņa neko nevar līdzēt? Kaut gan – kas tur ko nesaprast? Milicijas kapteinis paskaidroja to, ko pats līdz galam izprātot nepaspēju.
– Andri, redzi, naktī no sestdienas uz svētdienu uzlauzts un apzagts direktores kabinets. Kas tev būtu šajā lietā sakāms vai zināms?
– Man? Kāpēc man? – biju satriekts līdz sirds dziļumiem.
– Nu kā?! Pirms nedēļas tev atsavināja ieroci. Direktore to ieslēdza seifā, – tādā kā garlaikotā balsī novilka milicis, – bet seifs ir nolaupīts. Vismaz divi zagļi skolā iekļuvuši pa izdauzīto logu un pa to pašu ceļu arī pametuši nozieguma vietu…
Droši vien, ja būtu mazāks, sāktu raudāt. Bet septiņpadsmit gadu veca jaunekļa pašcieņa to visiem spēkiem centās nepieļaut.
– Jā, par ieroci neko nenoliedzu, bet ar kabinetu, ar seifu, galu galā, ar zādzību man nav nekāda sakara. Nekāda! Goda vārds! – liku lietā visu savu sirdi un kaut kādu aktiera talantu arī.
Kapteinis pasmaidīja vai pasmīnēja, īsti nevarēja saprast. Piecēlās, cienīgi pastaigājās, cik nu šaurais kabinets to atļāva. Apstājās un skatījās man acīs. Pēkšņi atcerējos kaut kādā detektīvromānā lasīto, ka mētāšanās ar acīm tādā situācijā aizdomas tikai pastiprina, bet noturēt nevainīgu skatienu ilgi nespēju, kapteinis urbās manī tieši tā, kā profesionālam okšķerim tas pieklājas.
– Tu, Andri, vari galvot vai noliegt, tas mani neuztrauc, izmeklēšana visu noskaidros, un vainīgais tiks saukts pie atbildības likumā paredzētā kārtībā.
Ko es varēju ātrumā izdomāt? Laikam gribējās bargajam likumsargam arī paglaimot, ko droši vien nevajadzēja darīt.
– Es ticu, ka jūs noskaidrosiet patiesību, jo man var palīdzēt tikai patiesība…
Kapteinis tagad gan pasmīnēja, bet nekāds labvēlīgais smaids tas nešķita.
– Palīdzēt? Ja neesi vainīgs, – milicis atkal ieurbās acīs, – tad taču palīdzība nav vajadzīga… Vai ne tā? Andri! Ko?
Atkal nostrādāja bailes, un droši vien biju par zaļu, lai kaut ko sakarīgu spētu uz izmeklētāja divdomībām atbildēt. Diemžēl vai par laimi, saruna ar to arī beidzās. Varēju iet. Bet te pēkšņi kapteinis novaicāja:
– Kāpēc tev apsaitēts pirksts?
Par to jau biju piemirsis, pakravājos atmiņā, vai tas notika malku skaldot vai slēpi činījot. Izvēlējos ticamāko.
– Laboju savu aizlauzto slēpes galu un ieskrambāju, – attraucu nedomājot, jo tā arī bija patiesība. Bet pie sevis nošķendējos, nu kā var tā neveikties? Droši vien tagad aizdomas, ka to pirkstu varēju satraumēt, laužot vaļā kabinetu, vai sagriezt uz kādas izsistā loga stikla lauskas. Sirds atkal buksēja, un nojauta nevīla.
– Atsaitē to pirkstu vaļā, paskatīsimies! – kapteinis blenza manī vanaga acīm.
Marles saite nebija vairs pirmā svaiguma, mezgls savilcies tik cieši, ka tikai ar lielām pūlēm atknibināju vaļā. Izmeklētājs pirkstu pagrozīja, paspaidīja, papētīja, bet drošības labad izvilka no iekškabatas lupu un jau gandrīz sadzijušo brūci aplūkoja smalkāk. Iesāņus pablenzu, un šķita, ka izmeklētājs ar savu iespējamo lietisko pierādījumu neizskatījās apmierināts, drīzāk vīlies.
– Vari tagad iet. Kad būs vajadzība, izsauksim…
Varēju iet. Bet uz kurieni? Kauns arī no mājiniekiem. Bet kur gan citur man palikt? Kaut parādītos direktore! Neparādījās. Atkal bija jāapvalda uzmācīgais raudiens. Visvairāk par muļķīgo stāvokli un par neziņu, kas notiek un kā viss beigsies.
Mājās visi likās saprotoši. Vismaz neviens neko nejautāja. Piesēdos pie galda, bet par mācīšanos nebija ne domas. Urdīja viens jautājums pēc otra. Kāpēc direktore mani atstāja vienu tā sadista saplosīšanai? Vai tiešām viņa man netic un pieļauj, ka esmu piedalījies kabineta uzlaušanā vai esmu līdzzinātājs. Ar nelabām domām nokāvos visu vakaru, nakti un iesnaudos tikai uz rīta pusi.
Bet arī rīts netapa gudrāks. Pēc otrās stundas vietējais milicijas iecirkņa inspektors aicināja sev līdzi. Pie skolas iekurbulēja savu emku, lika sēsties blakusvāģī – kā arestantam, nodomāju. Iecirknis bija iekārtojies vienā no kultūras nama korpusa spārniem. Tur jau gaidīja vakardienas izmeklēšanas kapteinis. Inspektors atstāja mūs divatā un izgāja laukā. Kapteinis piesēdināja pie galda, iedeva dažas baltas lapas, pildspalvu. Protama lieta, ka jāraksta paskaidrojums. Nekā pārsteidzoša, vienīgi paraustīju plecus par miliča piekodinājumu.
– Raksti! Mierīgi, vārds vārdā, smalki un precīzi. Par ieroci – kam tas piederēja agrāk un kā tas nonāca tavās rokās, kur to visu laiku glabāji, ierocis no Tēvijas kara laikiem…?
Tas nebūtu grūts uzdevums, ja rakstītu visu, kā bija. Bet es taču nedrīkstēju nodot savus bērnības dienu draugus, lieliski sapratu, ka arī pašam būs labāk, ja lietā figurēšu viens pats. Pateicoties labajai atmiņai, visu uzrakstīto iegaumēju vārds vārdā, jo skaidrs, ka tas nebūs vienīgais paskaidrojums. Pēc kādas pusstundas darbs bija galā. Izmeklētājs pavirši pārbrauca ar acīm pāri manam sacerējumam, bet no nākamā jautājuma teju nokritu no krēsla.
– Novusu spēlē?
Apstulbu pavisam. Kādā sakarā novuss? Nē, kas tam izmeklētājam aiz ādas? Provokācija vai psiholoģiska iespaidošana? Atteicu, cik jau nu nevainīgi spēju:
– Spēlēt nespēlēju, bet uzspēlēt varu…
– Nespēlē, bet vari, – līksmi saberzēja rokas kapteinis. – Nu tad nāc uz pāris setiem!
Iecirkņa dibenistabā patiešām stāvēja novusa galds. Izmeklētājs vienu kiju pasvieda man, otru pielāgoja sev: pie acs pielicis resno galu, papētīja, pagrozīja un atzina par labu esam. Man savas kūjas kvalitāte bija vienaldzīga: tādas ziepes, kāds te vēl novuss?… Bet, kā rādījās, kapteinim šī spēlīte ir vesela stihija. Ņēmās ar tādu azartu, ka pēc brīža nosvieda savu frenci ar uzplečiem un rāvās vaiga sviedros. Es arī nebiju muļķis: nelaupīju sāncensim to prieku uzvarēt mani teju visos setos, uzmanīdamies, lai kapteinis nenojauš, ka padodos tīšām… Kaut kā nomierinājos: ja jau pats likumsargs ar mani spēlē novusu, tad varbūt ar to pistoli nebūs tik ļauni… Kā piedzīvots un labi zināms, pēc mazas cerības sekoja liela vilšanās.
Pēc spožām uzvaru partijām izmeklētājs apmierināts uzvilka frenci, bet man iespieda rokās jau iepriekš atvērtu Latvijas PSR kriminālkodeksa lappusi, kurā attiecīgais pants vēstīja, cik gadu brīvības atņemšanas pienākas par nelikumīga ieroča glabāšanu, lietošanu… Paslēpu seju plaukstās, un pāris asaru izlauzās pret visu manu gribu…
– Tagad, Andri, vari iet, bet padomā labi…
Ko es varēju labi padomāt? Apskaidrība nāca negaidīti un ātri. Bet pirms tās vēl pāris reižu rakstīju paskaidrojumu. Un atkal savādā kārtā tikai par pistoli, nevis seifa zādzību. Uzrakstīju vārds vārdā, un pēkšņi par mani neviens vairs neinteresējās. Kas bija noticis?
Mazpilsētiņa nav liela, un tenkas pārstaigā ātri un ne gluži bez pamata. Mēļoja, ka nozagtajā seifā bijusi paprāva naudas summa. Bet pistoles tur vairs nav bijis: to tajā pašā dienā, kad ieroci atsavināja, direktore to bija nodevusi iecirkņa pilnvarotā rokās, kas to stroķi nogādājis rajona milicijas nodaļā. Man tās bija patīkamas ziņas. Jo tapa skaidrs, ka pistole izmeklēšanu interesē daudz mazāk nekā seifs ar naudu.
Bet tad parādījās vēstis, kas vairs nebija tenkas. Upes dambja krācēs atrada to sasodīto seifu. Skaidrs, ka naudas tur vairs nebija. Bet tas bija vismaz kaut kāds cerīgs pavediens man svarīgajā izmeklēšanas ceļā. Nebija ilgi jāgaida, kad iekrita paši zagļi. Protams, muļķīgā kārtā: kādam mūsu pašu skolas puisim, kas dzīvoja trūcīgā ģimenē, pēkšņi un dīvainā kārtā uzradās nauda. Arī pirmie pirkumi bija tikpat savādi: kopā ar savu draugu iegādājās tiem laikiem modernas un dārgas elektroģitāras, kaut arī nekādas muzikālas dotības viņos neviens nebija manījis.
Īsā laikā izmeklēšana tika vainīgajiem uz pēdām, zagļus arestēja, un jau pēc pāris mēnešiem bija tiesa, kas bija arī mans glābiņš. Spriedums mani daudz neinteresēja, jo ar to apklusa iesāktā lieta par sasodītās pistoles glabāšanu. Nevaru galvot, bet joprojām vada dibināta pārliecība, ka izkulties sveikā līdzēja mana labā un lieliskā skolas direktore. Par kuras personību pēc daudziem gadiem nācās pārliecināties jo īpaši.
Aizliegtais auglis vilinājis allaž un pastāvīgi. Mans vidusskolas laiks nebija izņēmums: pagājušā gadu simteņa sešdesmitos gadus pavadīja neskaitāmi padomju iekārtas sacerēti aizliegumi un tabu. Nevienam nebija nekāda izbrīna, ka kompartijas nostādnēs figurēja kvēla aksioma, ka sociālismā seksa nav. Izbrīns bija tikai par to, cik aplama tāda pilnīgi neiespējamā sludināšana. Lasot šo stāstu, mums jāsaprot, ka tolaik nebija ne erotisku filmu, ne kailumu atsedzošu bildīšu, ne citu juteklību jundošu izdevumu. Taču aizliegtais auglis klejoja visur – arī mūsu skolā. Ne no kurienes parādījās grāmata «Mīlestība, laulība un tu»… Diemžēl grāmatas autoru ne toreiz ievēroju, ne tagad atceros, bet tā, ceļojot no viena pie otra, nonāca arī pie manis.
Viegli saprotams, ka atsevišķas vietas grāmatā bija sevišķi erotiskas, kaut arī bez fotogrāfijām, zīmējumiem… Lai vieglāk būtu uzšķirt īsto, starp lapām ievietoju lineālu: intriģējošo literatūru bija jālasa slepus un ātri. Nezinu, vai kāds bija nostučījis vai direktori vadīja fenomenāla nojauta, bet, ienākot klasē, viņa uzreiz pa taisno nāca pie manis un no sola, kā iepriekš zinādama, izvilka sasodīto grāmatu. Sastingu šausmās: lineāls taču tajā nodaļā, kur aprakstītas mīlnieku pozas… Direktore tikai iemeta tur aci, ar roku saplucināja manu ausi sveloši sarkanu, bet sabrāza bargi:
– Andri! Tu arī lasi un mācies, kā pazemot sievieti? Biju par tevi daudz labākās domās! Kauns!
Likās, ka viņa to teica vairāk citiem nekā man, bet mani patiešām trāpīja svelošs kauns. Mugura slapja, instinktīvi mēģināju aizstāvēties, bet apjukumā sagvelzu dumjības, no kurām mugura sausāka nekļuva.
– Es negribēju lasīt. Un pazemot arī negribēju. Lūdzu, piedodiet, es tā vairāk nedarīšu…
– Ak tā? Vairāk ne un mazāk arī ne? – nu jau mierīgāk attrauca direktore. – Pēc stundas ienāksi pie manis kabinetā…
Pēc zvana stīvi kā nopērts suns vilkos uz sasodīto kabinetu, kurā jau tik daudz nācies ciest… Bet tur arī šoreiz pārsteidza negaidītais.
Direktore iespieda rokās to grāmatu.
– Tu vairs neesi nekāds maziņais, bet arī liels vēl neesi, ja neesi ielāgojis, ka šādas grāmatas lasīšanai jāatrod īstais laiks un vieta. Liec somā un kļūdu izlabo pats!
Neticēju savām acīm un ausīm. Kādu brīdi bija vēl jāuzkavējas kabinetā. Direktore brīvi, atraisīti un nemāksloti apjautājās, kā man tagad klājas, vai mājās viss labi. Un tad pēkšņi mainīja tematu un pārstāstīja kādu gadījumu no savas dzīves, kuram ar manējo – nupat piedzīvoto – nebija ne mazākā sakara. Pienāca klāt, sabužināja matu ērkuli un, patēlojot dusmīgas acis, sirsnīgi noteica:
– Laidies nu, mans mīļais palaidni! Šad tad palasi arī «Romeo un Džuljetu»!
Par to, kā pabeidzu skolu, augstskolu, pats kļuvu par skolotāju un skolas direktoru, nestāstīšu. Jo es šai stāstā neesmu galvenais. Galvenā ir direktore.
Kopš izlaiduma vakara bija pagājuši daudzi gadi. Skolas salidojumā atkal bijām kopā. Protams, visa centrā direktore. Balles starpbrīdī nejauši iemaldījos skolotāju istabā. Apsēdos uz dīvāna blakus savai direktorei. Būtu nelga, ja noklusētu, ka vīns tajā vakarā plūda uz nebēdu, ka kļuvām īstāki, nekā esam. Saskandināju ar direktori un, likdams lietā visu savu daiļrunību un humoru, pārstāstīju viņai atgadījumu ar to seksa grāmatu un pelnīto brāzienu, no kura man vēl šobrīd kauns. Ko darītu cilvēks, ja nebūtu liela personība? Droši vien palīkumotu, paminstinātos, izliktos nedzirdam, bet visdrīzāk sarunu biedru aizvadītu no temata prom vai pat apvainotos. Bet ko direktore?
– Bet, dēliņ! Tad jau iznāk, ka esmu tevi toreiz sabrāzusi pilnīgi ne par ko! Par to, ka tu tikai lasīji, ko es pati tajā laikā darīju…
Nu un tad, ka viņa bija skolas direktore, nu un tad, ka par viņu mēļoja gan šā, gan tā, nu un tad, ka nebija arī dūmu bez uguns?… Viņa bija Direktore. Personība! Uz redzēšanos, direktore! Kaut kur mūžībā…
