Taču tajā pašā laikā Jāni Ozolu nopietni satrauc tas, ka nākotnē Dziesmu svētku kustība, ar kuru esam ievērojami pasaulē, diemžēl dažādu apstākļu un valsts attieksmes dēļ draud izzust.

– Tūdaļ sāksies koru jaunā sezona. Vai cilvēkiem joprojām ir interese dziedāt amatieru koros?

– Sezona “Maskā” jau ir sākusies – mēs strādājam kopš augusta sākuma. 28. augustā Rīgā, Dzegužkalnā, notika koncerts “Maska. Pērkons. A cappella”, bet oktobrī dosimies uz koru konkursu Dienvidkorejā. Arī jauni dalībnieki korī tika uzņemti.

– Vairāki diriģenti ir sūdzējušies, ka koros sāk pietrūkt vīru balsu.

– Vīru balsu arī “Maskā” tiešām ir mazāk, taču manā diriģenta mūžā nekad nav bijis tā, ka korī vīriešu un sieviešu balsis būtu puse uz pusi. Protams, tas būtu vēlamais variants, taču parasti meiteņu ir vairāk.

– Kādā intervijā esi teicis, lai puiši uz kori nāk arī tad, ja viņiem šķiet, ka neprot dziedāt. Tiešām to var iemācīt?

– Ja uz kori atnāk puisis, kurš tiešām nemāk, bet grib dziedāt, un man liekas, ka varu viņam iemācīt, tad 99,99 procentos gadījumu es viņu pieņemu korī. Protams, tas ir viņa paša ziņā – cik ļoti viņš grib dziedāt un cik daudz viņš ir ar mieru ieguldīties un strādāt. Taču ir bijuši vairāki gadījumi, kad atnāk puiši, kurus nevaru laist uz skatuves arī varbūt pat vēl pēc gada, bet vienā brīdī viņi sāk dziedāt un dzied tik labi, ka pat kļūst par kora līderiem.

– Droši vien esat ar kolēģiem sprieduši arī par to, vai varēsim nākamajos Dziesmu svētkos piepildīt Mežaparka lielo estrādi.

– Pagaidām ar pieaugušo koriem situācija nav tik kritiska, bet lielā nelaime ir ar skolēnu skaitu un koru skaitu skolās. Ar to, ka daudzas skolas tiek apvienotas, ka bērnus ar autobusiem ved uz centriem un pēc stundām atpakaļ un viņi pat gribēdami nevar aiziet uz kori. Domāju, ka diemžēl jau nākamgad Skolēnu dziesmu svētkos redzēsim, ka vairs nebūs pilna Dziesmu svētku estrāde… Un tas likumsakarīgi novedīs pie tā, ka nākotnē diemžēl samazināsies arī pieaugušo kori. 

– Par šo problēmu nesen trauksmi cēla tavs kolēģis Mārtiņš Klišāns. Kur tu redzi šīs problēmas sakni un cēloņus?

– Domāju, ka tur ir vairāki aspekti. Pirmais: pieauguši cilvēki arvien mazāk izvēlas radīt bērnus – jaundzimušo skaits katru gadu samazinās. Ja nemaldos, 2023. gadā piedzima tikai divpadsmit vai trīspadsmit tūkstoši bērnu, un mūsu valstij tas ir diezgan katastrofāls rādītājs. Otrais: diemžēl izskatās, ka atbildīgajos amatos esošie cilvēki nesaprot vai negrib saprast kultūras nozīmi gan cilvēka, gan valsts attīstībā. Jo – bez kultūras nav valsts, taču daudzi no viņiem nesaprot, ka valsts nevar pastāvēt bez kultūras un tradīcijām. Tad tā vairs nav valsts. Un šādas valstis – bez savas kultūras – izmirst ātri.  Izskatās, ka šeit diemžēl tā sāk notikt.

Nevaru un negribu nevienu apvainot, taču tas ir ielaists tik tālu un dziļi… [Domā.] Mēs, diriģenti, bļaujam un karam pie lielā zvana: situācija ir tāda, ka tas nākotnē draud ar Dziesmu svētku izzušanu. Atbilde ir “jā, jā, jā!”, taču nekādas reālas darbības nav. Ja kādreiz katrā skolā bija koris, tagad ir skolas, kurās tā vairs nav. Es saprotu, ka daudzviet nav arī pedagogu. Taču pirms tiem 150 gadiem, kad aizsākās Dziesmu svētku kustība, gandrīz nevienam kora vadītājam nebija pedagoģiskā izglītība! Varbūt kāds bija pamācījies Pēterburgā vai semināros un tad pamācīja vietējos, kuri bez nekādiem lieliem diplomiem dibināja korus un mācīja cilvēkiem dziedāt. To jau mēs arī redzam, skatoties uz diasporas koriem, kur reti kuram diriģentam ir kordiriģenta izglītība, bieži vien nav pat profesionālas muzikālās izglītības, bet kori ārpus Latvijas eksistē un pat var apgūt Dziesmu svētku repertuāru. Un viņi grib dziedāt!

Atgriežoties pie skolu koriem… Es saprotu skolu direktorus un vecākus, kuriem ir jāizšķiras par šiem jautājumiem un to, kas ir svarīgāks. Protams, sports ir svarīgs, bet arī kultūra ir svarīga. Un tad ir tāda čupiņa trako vecāku, kuri uzskata, ka koris ir vajadzīgs, bet daudzi to nedara. Man ir sāpīgi par to runāt, bet es atklāti un godīgi stāstu savas izjūtas.

– Kā ar to cīnīties? Varbūt kori varētu iet dziedāt pie ministrijām? Jeb šādas zibakcijas nepalīdzēs mainīt valsts attieksmi? Skaļi runāt sociālajos tīklos un intervijās?

– Neesmu politiķis un nezinu, kā tās lietas tiek virzītas, bet šaubos, vai piketi kaut ko risinātu. Ja dakteri aiziet uz piketu, tad mēs visi saprotam, ka ir slikti, – ja mums sākas kādas veselības problēmas, bet dakteris ir piketā, mēs varam nomirt. Ja piketē diriģenti – nu kuru tas īsti interesē?! [Klusē.] Ceru, ka tā gluži nebūs, taču, ja nākamvasar Skolēnu dziesmu svētku laikā Mežaparka estrādes tribīnes būs pustukšas, domāju, jebkurš ar veselo saprātu apveltīts cilvēks sāks apjaust, ka nu esam nonākuši tiktāl…

– Kā vispār šajā laikā jauniešus var ieinteresēt dziedāt korī? Solot koncertbraucienus, iespēju piedalīties koru konkursos?

– Pirmkārt tā bieži vien ir diriģenta personība – ka cilvēks grib dziedāt, piemēram, pie Ozola vai Teterovska, taču tas nav galvenais. Piemēram, korī “Maska” mēs uzturam augstus standartus un kvalitāti, un jauniešus tas interesē. Viņus neinteresē tā vienkārši aiziet kaut kur un kaut kā. Viņi grib dziedāt labā korī, lai paši varētu augt un attīstīties, lai būtu interesantas koncertprogrammas un braucieni, saviesīgā dzīve, koru nometnes, ne tikai braucieni uz ārzemēm. Lai būtu interesanta dzīve. Lai būtu iespēja sajusties kā normālam cilvēkam – dzīvot, draudzēties, darīt kaut ko kopā, iet uz kopējiem mērķiem.

Nav jau noslēpums, ka koris pilda arī sociālas funkcijas un ka cilvēki izmanto savu brīvo laiku, lai darītu kaut ko lietderīgu. Man gan tas nav saprotams, jo man brīvā laika gandrīz vispār nav – esmu visādos projektos, man ir trīs bērni –, es pat nezinu, kas ir brīvais laiks, kad aiziet kaut ko padarīt. [Smejas.] Bet ir jaunieši, kuri grib lietderīgi izmantot savu brīvo laiku, un tad viņi iet uz kori.

– Topā aizvien ir klasiskais repertuārs vai arī tev visu laiku nākas meklēt kaut ko jaunu un pasūtināt komponistiem jaunus skaņdarbus?

– Es tomēr cenšos, lai “Maskā” programma ir daudzveidīga, lai ir gan “demokrātiskāka” un vieglāka mūzika – kā, piemēram, tagad dziesmas no “Pērkona” repertuāra. Tā mums ir sanākusi kolosāla programma! Gan man pašam par to ir ļoti liels prieks, gan arī cilvēkiem koncertos tā patīk. Protams, kad braucam uz konkursiem, gatavojam citādākus skaņdarbus, kas ir ne tikai sarežģīti, bet arī ar dziļu jēgu. Man šķiet, tāpēc mums arī tik labi piestāv tas nosaukums, ka vienmēr varam nomainīt savas “maskas”: varam būt tādi un šitādi, varam dziedāt nopietnu repertuāru, varam dziedāt baznīcā, varam jokot, varam dziedāt “Pērkona” programmu… Domāju, ka repertuāra daudzveidībai arī ir sava loma.

– Vai atkal top kaut kas jauns un interesants, ko varēs dzirdēt kaut kad nākotnē?

– Tuvākais plāns bija nodziedāt “Pērkona” programmu Dzegužkalnā; tagad gan mēs to programmu uz kādu brīdi liksim maliņā, jo mums ir jāsagatavojas konkursam Dienvidkorejā, kur ir ne tikai ļoti nopietns un apjomīgs repertuārs, bet organizatori palūdza, vai varam pirmatskaņot viņu kompozīcijas konkursa uzvarētāja dziesmu. Noteikti būs jāgatavojas tradicionālajiem koncertiem “ZiemMASKAsvētki”. Vēl nezinu, kur un kā, būs jāseko līdzi informācijai. Un nākamgad mums ir divdesmit piecu gadu jubileja, kurai par godu noteikti būs kādi lieli pasākumi.

– Tavi un kora plāni ir iespaidīgi, tādēļ – cik daudz varat rēķināties ar Mārupes novada pašvaldības atbalstu?

– Par mūsu novadu un vadības attieksmi visos šajos divdesmit piecos gados varu teikt tikai labāko. Par mums tiešām rūpējas, un novads mūs mīl. Ne jau lutina, taču, kad korim ir kādas vajadzības, mēs runājam, un tiešām viņi ir ļoti saprotoši, pretimnākoši. Un vēl man šķiet, ka novads ar mums lepojas un novērtē tos sasniegumus, kurus esam guvuši, un par to ir ļoti liels prieks. Liels paldies, un ceru, ka nekas nemainīsies – ka mēs turpināsim priecēt un ka novads turpinās mūs atbalstīt.

Protams, visas mūsu vēlmes atbalstītāji nevar apmierināt, jo to ir ļoti daudz. [Smejas.] Bet citādi pašvaldība ir ļoti saprotoša un pretimnākoša. Arī brīžos, kad gadās kāda ārkārtas situācija, esmu gājis un runājis ar novada vadību, un vienmēr esam centušies meklēt risinājumus.

– Balvas koru konkursos ir gan “Maskai”, gan Berģu korim “Pa saulei”, kuru vada tava kundze Marta. Kā koros izdodas noturēt to kvalitātes latiņu?

– Man jau liekas, ka pateicoties galvenokārt trakajiem diriģentiem! [Smejas.] Ja tā padomā, ko mēs darām, – mēs darām pilnīgi visu: plānojam, pērkam biļetes braucieniem, rūpējamies par menedžmentu, esam koristu psihologi – mēs viņus vadām, iedvesmojam… Un, kad atnāc mājās, domā: kāpēc es visu to daru?! Domāju, tie kvalitatīvie un labie kori turas uz diriģentu psihopātisko entuziasmu. [Smejas.]

– Kur tu pats tam visam smelies spēku un entuziasmu?

– Tas ir labs jautājums. Nezinu. [Domā.] Man laikam vēl ir enerģija tam visam.

– Tu esi arī Pierīgas apriņķa koru virsdiriģents. Kā te izskatās ar koru kustību un cilvēku ieinteresētību dziedāt?

– Nevaru sūdzēties, šķiet, ka viss ir kārtībā. Mums šogad Baldonē bija liels kormūzikas koncerts, kurā piedalījās diezgan daudzi no maniem koriem. Līmenis ir labs, es pat gribētu teikt, ka ļoti labs. Manuprāt, Pierīgas apriņķa kori ir kārtīgs balsts gan Dziesmu svētkos, gan kormūzikas kustībai Latvijā. Tas dod gandarījumu, protams. Vienīgais, ka vairāk gribētos vīru korus un skaitliski lielākus.

– Vēl viens tavs lolojums ir Starptautiskais Baltijas jūras koru konkurss, kas septembrī Jūrmalā notiks jau septīto reizi. Kā tev radās doma par šo konkursu, un kas sagaidāms šogad?

– 2016.gadā man radās traka ideja, ka Latvijā vajadzētu vienu starptautisku, kvalitatīvu augsta līmeņa koru konkursu. Kaut kādi konkursu mēģinājumi ir bijuši, taču tie nav iedzīvojušies. Aizgāju uz Jūrmalas domi izstāstīt savu trako ideju un teicu, ka mans mērķis ir ne tikai uztaisīt augstākā līmeņa koru konkursu, bet ar laiku arī mēģināt iekļauties prestižajā Eiropas Grand Prix sistēmā, kas ir visaugstākais līmenis. Lai saprastu, cik augsts līmenis tas ir, atklāšu: vienīgais koris no Latvijas, kurš kādreiz ir ieguvis Eiropas Grand Prix, ir jauniešu koris “Kamēr…”. Kovida laikā diemžēl divi gadi bija jāizlaiž. Bet šogad tas sapnis ir piepildījies: Jūrmala ir kļuvusi par Eiropas Grand Prix posmu, un tas nozīmē, ka no šā gada mūsu konkursa uzvarētājs nākamajā gadā dosies uz lielo Eiropas Grand Prix un cīnīsies par uzvarētāja titulu.

Gada laikā notiek seši konkursi – Varnā, Jūrmalā, Tolosā, Mariborā, Areco un Debrecenā –, un katra posma uzvarētāji nākamajā gadā dodas uz kādu no šīm pilsētām, kur notiek lielais konkurss un tiek noskaidrots uzvarētāju uzvarētājs, un uz šo konkursu brauc visi labākie kori no visas pasaules. Piemēram, mūsu konkursā šogad piedalīsies koris no Filipīnām, tā ka visi interesenti var nākt klausīties viņu uzstāšanos. Latviju pārstāvēs Latvijas Kultūras akadēmijas jauktais koris “Sōla” un Latvijas Universitātes jauktais koris “Juventus”.

– Vai vari, lūdzu, īsi atgādināt šā gada konkursa programmu?

– Konkurss sāksies 20. septembrī ar atklāšanas koncertu Dubultu evaņģēliski luteriskajā baznīcā, un tajā piedalīsies visi kori. 21. septembrī Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē kori sacentīsies obligātajā kategorijā, pēc tam – brīvajā kategorijā. No šiem koriem tiks izraudzīti pieci, kuri tiks tālāk uz Grand Prix kategoriju, kas norisināsies 22. septembrī, un tad mēs uzzināsim šā gada Eiropas Grand Prix Jūrmalas posma uzvarētāju.

Starp citu, biļetes uz šiem koncertiem jau ir pieejamas “Biļešu paradīzē”, taču to skaits – vismaz uz svētdienas koncertu – ir diezgan limitēts, tā ka, ja gribat šo pasākumu apmeklēt klātienē, iesaku biļetes iegādāties laikus. Protams, konkursu mēs visā pasaulē tiešraidē rādīsim gan TV24, gan “Facebook”, taču tiem, kas nekad nav bijuši šādos pasākumos, es iesaku atbraukt un paskatīties klātienē, jo tā ir tāda īpaša enerģija. Tie desmit kori, kas piedalās konkursā, ir mēnešiem mācījušies programmas, cītīgi strādājuši, un šis ir brīdis, kad viņi kāps uz skatuves un rādīs vislabāko, tāpēc enerģijas apmaiņa būs tiešām supermegagigantiska.

– Izklausās, ka esi patiešām aizņemts. Un tomēr – vai tev atliek kāds brīdis laika savam lielajam hobijam, kulinārijai, un vai esi ticis līdz mežam pasēņot?

– Kulinārijai laika pietiek, jo ik pa brīdim es pagatavoju kādu maltīti, vienīgi problēma tā, ka maniem trim bērniem tas ne īpaši garšo. Viņi dod priekšroku makaroniem ar visdažādākajām mērcēm, to tad arī pārsvarā gatavoju. Taču dažas manas receptes ir atrodamas manā profilā @dirigentsjanisozols sociālajā tīklā “TikTok”, svaigākā no tām ir kaneloni recepte.

Ja runājam par sēņošanu… Kad “Facebook” sāka parādīties sēņu pilnie grozi, es vēl biju Japānā, kur manas kundzes koris piedalījās konkursā. Kad pārrados Latvijā, protams, devos uz mežu, kur gan neko daudz nesalasīju, taču vienai sēņu mērcei sanāca. Taču sēņu laiks, cerams, vēl nav beidzies. [Smaida.]


#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.