Ceturtdiena, 25.07.2024 07:18
Jēkabs, Žaklīna
Pirmdiena, 22. janvāris, 2024 10:49

Disku ēra beigusies. Lielā plauktu tīrīšana

Imants Vīksne, Ogres Vēstis Visiem
Disku ēra beigusies. Lielā plauktu tīrīšana
Pirmdiena, 22. janvāris, 2024 10:49

Disku ēra beigusies. Lielā plauktu tīrīšana

Imants Vīksne, Ogres Vēstis Visiem

Kad dažādas lietas krājas aizdurvē vai apakš beņķiem, tad skaidrs, ka pienācis laiks pārskatīt plauktu saturu. Ilgi nespēju pieķerties savas video un audio kolekcijas revīzijai. Bet disku ēra ir beigusies, tāpat kā savulaik izmira kasetes. Viss tagad atrodams tīmeklī. Priekš kam glabāt lietas, kas netiek un nekad vairs netiks lietotas. Un tomēr – svarīgākos diskus paturēju. 

Sākumā ar domu – ja nu karš un atgriežamies akmens laikmetā bez interneta, tad mājinieki varēs taisīt pagrabā kopīgus kinoseansus un mūziku klausīties. Bet ne jau visu, kas 30 gados sakrāts. Izmesto filmu disku vērtība, ja ņem vērā to iegādes cenu, lēšu vismaz uz kādiem trim četriem simtiem. Un pirku es lielākoties legāli. Sākumā likās, tur taču viss tik svarīgs, tik svarīgs, bet galu galā izrādījās, ka šī plauktu tīrīšana ir iespēja atšķirot svarīgo no mazsvarīgā un retrospektīvi palūkoties uz paša dzīvi, jo tās filmas un mūzika ir tās, kas būtiski ietekmē un atspoguļo mūsu personības. Gadu gaitā gaume varbūt mainās, bet pasaules izjūta tikai nostiprinās. Un man tās piecas svarīgākās filmas pasaulē ir «Amerikāņu skaistums», «Matrikss», «Mākoņu atlants», «Lolas skrējiens» un «Klauvējot pie debesu vārtiem». Tās visas esmu noskatījies desmitām reižu, un pat tikai to nosaukumi vien man pakrūtē automātiski ieslēdz noteiktu sajūtu. Bezgalīgu plašumu, bezgalīgu skaistumu, bezgalīgu mīlestību, bezgalīgu cīņu ar ļaunumu un bezgalīgas sāpes. Ir vēl vairākas filmas, ko iekļāvu akmens laikmetam saglabājamo disku kolekcijā: «V for Vendeta», «All that Jazz», «Mulenrūža», «Amēlija», «Kafija un cigaretes», «Crash», «Aplis», «Dzeguze», mūsu pašu «Kolka Cool», arī lielisko krievu seriālu «Meistars un Margarita». Agrāk to reizi gadā skatījāmies. Ja krievi nebūtu Ukrainā iebrukuši, skatītos arī šogad. Bet kaut kā vairs negribas kirilicu dzirdēt. Tā ka vispār nekur un nemaz. Un vēl svarīgo filmu vidū ir «Ūdensbumba resnajam runcim». Patiesībā tā ir filma, ko esmu noskatījies vairāk reižu, nekā savas «Top 5» filmas, kopā ņemtas. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka meita tur ir galvenajā lomā, un mazmeitai «mammas filma» jāskatās vismaz reizi nedēļā. Suns diska vāciņu ir apgrauzis, mazmeita bišķi saskrāpējusi, bet nekas – skatāmies. 

Pēc revīzijas filmotēka nu ir saliekama divās kurpju kastēs. Bet ar mūziku gāja sarežģītāk. Beigās sapratu, ka muzikālā atlase atspoguļo dažādus cilvēka dzīves posmus, personības nobriešanu, būtiskus pagriezienus un notikumus. Pleilistes kārtot un saglabāt ir daudz piņķerīgāk. Disku vāciņi, pareizā kārtībā salikti, daudz uzskatāmāk parāda konkrēto dzīvi. Jaunības posmā tā bija «Enigma», Enya, «Dead can Dance», «Cocteau Twins», «The Doors». Tad diennaktīm varēja negulēt un saiet pilnīgā Kastaņedā, skatīties sveču liesmās, dzert melleņu punšu un dejot. Tad sekoja daudz, daudz pankroka ar PIXIES un «The Velvet Underground». Krievu periodā – ēteru aizņēma «Bi-2», «Akvārijs», «Nautilus Pompilus», vēlāk arī «Mujuice». 

Joprojām manā topā un plauktā paliek «Yonderboi», UNKLE, «Laibach», «Rammstein». Izvēloties starp U2 un «Depeche Mode», vienmēr esmu devis priekšroku depešiem. Tāpat kā latviešu mūzikā nevis «Jumpravai» vai «Līviem», bet «Pērkonam». Arī NSRD, «Dzeltenajiem pastniekiem» un «Ramadance», kas tomēr ir drusku rada «Jumpravai». Viens «Prāta vētras» albums arīdzan iekļuvis manā topā, jo «Tur kaut kam ir jābūt»! Par spīti CD tehnoloģijas norietam, arī pēc revīzijas tajā plauktā paliek daudz mūzikas, sajūtu un atmiņu. Un viens stāsts ir ļoti personisks. Man un vēl kādam, kuru es nepazīstu. Neraugoties uz noilgumu, tas joprojām manī izraisa zināmu kauna sajūtu. Pirms daudziem gadiem, ejot gar Operas māju, uz kādas mašīnas vējstikla pamanīju aiz slotiņas aizbāztu kompaktdisku. Ar virsū uzšņāptu parakstu – varbūt Andris, varbūt Annai. Ziņkārība izrādījās pārāk stipra. Paņēmu. Diskā ir lieliskas dziesmas, ko izpilda puisis ar mērenu Latgales akcentu. Ēterā nekad tās neesmu dzirdējis. Varbūt tas disks bija nolikts uz producenta mašīnas, un es izjaucu lielisku dziedātāja karjeru. Bet varbūt brīnišķīgu mīlas stāsta turpinājumu, jo meitene nenoklausījās šīs saldsērīgās mīlas balādes un neatsaucās puiša aicinājumam. Neko darīt, tāda ir dzīve. Iespējams, viņu dzīvēs mana iejaukšanās nospēlēja liktenīgo lomu, un varbūt tieši tāpēc, ka disks pazuda, tagad viņi dzīvo kopā laimīgi vai atsevišķi un laimīgi. Kas to lai zina. Kā «Lolas skrējienā» – viens mirklis, viens skatiens, un tā jau ir pavisam cita dzīve.

Ir vērts uztaisīt revīziju plauktā.