Diskusiju vadīja pusaudžu terapeits Nils Konstantinovs, diskusijā piedalījās ģimenes ārste Ilze Aizsilniece un Daudzbērnu ģimeņu apvienības vadītāja Elīna Treija, mūziķis un tētis, kurš viens audzina bērnus Māris Blicavs, un mācītājs, ogrēnietis Agris Ginko, 

Dzimstības kritums ir saistīts gan ar vērtību maiņu, gan vides piesārņojumu

Dzimstības kritums ir globāla problēma, un tas ir novērojums pat tādās valstīs kā Indija, Ķīna un Āfrika. Nils Konstantinovs runājot par dzimstības samazinājumu, minēja kādu interesantu faktu - mikroplastmasas atliekas cilvēka organismos. “Nupat pasauli pāršalca tāds pētījums - no visiem pētītajiem vīriešiem dažādās Pasaules valstīs, absolūti visiem vīriešiem sēkliniekos tika konstatētas mikroplastmasas paliekas.”

Ilze Aizsilniece piekrita, ka dzimstības samazinājums varētu būt saistīts ar vides piesārņojumu. Pirms 20 gadiem viņa sāka aktualizēt šo problēmu - organizējot nelielas talkas Latvijā, ar galveno mērķi - runāt par to, kā piesārņojums ietekmē mūsu organismu, piemēram, tā saucāmās endokrīnās kaitētājvielas vai jaucējvielas, plastmasa, kas satur bisfenolu, ftalātus, kā arī viena mūsu nācijai ļoti iemīļota lieta - zāles dedzināšana un atkritumu dedzināšana, kuru laikā izdalās kaitīgas, toksiskas vielas.  Arī pesticīdi cilvēkam nodara lielu kaitējumu. Līdz ar to, pēdējo 20 gadu laikā ir ļoti pieaudzis šo kaitētājvielu koncentrācija gan augsnē, gan arī ūdeņos, kā rezultātā tīri fizioloģiski ir mazinājusies reproduktivitāte. Šobrīd ir redzamas milzīgas rindas uz medicīnisko palīdzību, lai tiktu pie pirmā bērniņa. Un pamatā tie ir gados jauni cilvēki. Ilze Aizsilniece uzskata, ka liela kolerācija dzimstības samazinājumam ir sasaistīta ar to, cik atbildīgi mēs izturamies pret dabu, pret sevi un saviem pēcnācējiem. Arī alerģijas, dažādas autoimūnas saslimšanas un onkoloģija ir saistītas ar dabas piesārņojumu un to, ko lietojam uzturā. Bērnu onkoloģija Pasaulē ir pieaugusi par 40%. 

Daudzi faktori tam, kāpēc ģimenes šobrīd ir krustcelēs - ir pašu cilvēku radīti

Nils Konstantinovs skaidro, ka arī psihoterapeitu praksē sastopami arvien vairāk pusaudži, nevis ar sūdzībām par mentālās veselības grūtībām, bet onkoloģiskām saslimšanām, vai dažādām neiroloģiskām kaitēm, kas agrāk nebija. Ir daudz problēmas, situācijas ar ko jauniešiem ir jāmācas sadzīvot.

Vērtību maiņa. Vērtības, kas ietekmē ģimenes, jauniešus

Agris Ginko uzskata, ka pēdējo 40 gadu laikā daudzas vērtības ir mainījušās, gan dažādu kultūru saplūšanas ietekmē, gan dēļ lielā materiālisma, jo mums mūsdienās viss ir viegli piejams. Agrāk mēs spējām novērtēt materiālās vērtības, tagad tas ir pašsaprotami. Agrāk mēs vairāk bijām orientēti uz attiecībām, tagad dzīvās attiecības nomaina internets. 

Jauni cilvēki arvien vairāk atliek bērniņa plānošanu

Elīna Treija: “Jaunieši, kas šobrīd sasniedz 20 gadu vecumu, ir auguši jau diezgan labos apstākļos, jo labklājības līmenis ar gadiem pieaug. Mēs šos bērnus ļoti lutinam, cenšamies radīt ideālus apstākļus, pasargāt no grūtībām.” Šobrīd Pasaulē esot novērota tendence, ka bērni par pieaugušajiem kļūst arvien vēlāk, tādēļ arī atliekas pirmā bērna un ģimenes veidošanu. Bērniem nav rūdījuma, spēja uzņemties atbildību un tikt galā ar pienākumiem, kā arī ziedot sevi.

Nils Konstantinovs ir novērojis, ka pieaugušie dažkārt mēdz uzradīt bērnam jau gatavu pasauli, bet aizmirst, ka arī bērnam ir jāpiedalās tajā pasaules veidošanā. 

“Ir tāda īpatnēja tendence - kaut arī mēs cenšamies bērniem radīt šo pasauli arvien drošāku, komfortablāku, kas protams ir ļoti labi, tomēr viņi kaut kā nejūtas no tā komforta labi, un liekas, ka sāk justies aizvien trauksmaināki un depresīvāki. Varbūt cilvēks nemaz nav radīts dzīvošanai ļoti drošā, ļoti mīkstā pasaulē”, prāto Konstantinovs. 

Viss sākas ģimenē

Agris Ginko uzskata, ka ģimene ir tā institūcija, kas vai nu turpina kādas labas tradīcijas, mantojumus, vai nu kādā brīdī padodas un maina tās pret kaut ko citu. “Tā ir ļoti liela atbildība vecākiem, jo bērni kopē vecākus. Ne vienmēr vecāki spēj nodot viņiem to labāko.”

Elīna Treija: “Mēs kā modes kliedzienu esam paķēruši - būt pārāk liberāliem, pārāk demorātiskiem arī bērnu audzināšanā. Mēs nedrīkstam saviem bērniem nekādus zīmogus uzspiest, līdz ar to, mēs tā kā atturamies bērnā stiprināt kaut kādas vērtības, lai tikai viņu kaut kā neietekmētu. Bērns paliek apmulsis no pārlieku lielās brīvības un no tā, ka neviens uz viņu tā īsti nepiestrādā. Tā ir tā mūsu progresīvā tolerance."

Nesen Daudzbērnu ģimeņu apvienība veica pētījumu mammām par viņu attiecībām ar meitām. Viens no provokatīviem jautājumiem bija - vai jūs satrauc tas, ka jūsu meita izvēlēsies nelaist pasaulē bērnu? 45% no 30+ jaunajām mammām atbildēja: "Nē, mani tas nesatrauc, jo tās ir viņas tiesības, un man nav nekādu tiesību viņai kaut ko uzspiest. “Mēs zinam teicienu: lai uzaudzinātu bērnu, ir vajadzīgs vesels ciems. Mūsdienās gan ciema izpratne un būtība ir mazliet transformējusies, tas ir - ģimene, pašvaldība, skola, apkaime, vide - visiem ir jāsrādā pie tā, lai bērnā tas vērtību komplekts veidotos”, ir pārliecināta Elīna Treija.

Nils Konstantinovs šajā jautājumā dalās ar pieredzi: "Strādājot ar pusaudžiem ir ļoti labi redzams, ka ģimenes ietekme, kad bērns jau kļūst par pusaudzi, vispār samazinās un laiks, ko viņš pavada ārpus ģimenes ir krietni lielāks, nekā laiks, ko viņš pavada mājās. Un runājot par “toleranto audzināšanu”, man nāk prātā kāds piemērs, kas būs saistīts ar dzimuma identitāti - ir kāda neliela daļa cilvēki, kas uzskata, ka bērnam nevajag uzspiest arī dzimumu, un ka tā būs lieta, ko viņš varēs saprast, kad viņs būs pietiekami pieaudzis. Tas ir tāds radikāls piemērs, bet tas parāda cik tālu var aiziet aplamībās.”

Māris Blicavs: “Kad es paliku viens ar diviem bērniem, domājot, kā viss notiks tālāk, es sapratu, ka man ir vajadzīgs stiprs pamats uz kura es veidošu savu dzīvi. Man bija psihologa zināšanas, kuras apguvu dažādās izglītības iestādēs, bet tas viss tā baigi nestrādāja, un tad es meklēju pamatu kristīgajās vērtībās un sapratu, ka tas ir labākais veids, kā varu savus bērnus audzināt. Pirmkārt, jau būt viņiem par piemēru. Vecais labais stāsts par to, ka mūsu bērni ir mūsu spogulis. Tā tas ir. Un mans pamatu pamats ir 10 baušļi, kas mums doti, pie kādām vertībām mums būtu jāturas. Un tas ir - tēvs, māte, ģimene, laulība. Un otra lieta, iesaistīt bērnus it visā - budžeta plānošana, kopīgu pasākumu plānošana. Nevērtēt bērnus par zemu, bet par līdzvērtīgiem.”

Droša vide bērnam arī tad, ja ģimene ir ievainota

Ilze Aizsilniece uzskata, ka svarīgākais, lai bērns jūtas droši. “Varbūt viņš aug kopā ar mammu un vecmāmiņu, un kaut kas ir noticis ar tēti, un viņiem palīdz piemēram, mammas brālis, bet jebkurā gadījumā, bērnam ir vajadzīga pieredze, gan no sievietes, gan no vīrieša, lai ir tie dažādie skatījumi uz dzīvi, jo vīrieši un sievietes atšķirās savā skatījumā un būtībā. Bet ja man uzdotu jautājumu: kas ir labāk - vai mamma kopā ar vecmāmiņu audzina bērnus, vai mamma dzīvo kopā ar vīru, kurš ir atkarīgs un varmācīgs gan pret viņu, gan bērniem, tad droši vien mēs visi atbildētu, ka labāk bērniem ir nepieredzēt šo vardarbību, " ir pārliecināta Aizsilniece.

Vardarbība, šķirtas ģimenes, salauztas dzīves 

Ļoti bieži cilvēki mēģina aizmukt no savas dzīves realitātes, kaut gan viņiem ir šī ģimene. “Un te mums ir jādomā par lietām un vērtībām, kas ir mūsdienu sabiedrībā. Cik daudz esam vērsti uz īstenumu, bet cik daudz dzīvojam priekš mūsdienu tendencēm un pasaules prasībām”, pārdomā Ilze Aizsilniece. Viņa uzskata, ka pirmais bērns ir milzīgs izaicinājums abu vecāku ego. Mamma ir viena ar mazo bērniņu divdesmit četras stundas diennaktī četrās sienās, kamēr tētis iet uz darbu, nāk mājās noguris, bet mamma sagaida viņa atbalstu un palīdzību. " Ilze Aizsilniece uzskata, ka mums sabiedrībā trūkst ģimeniskais un sociālais tīklojums, kas būtu nevis palīdzība tikai no pašvaldības, bet palīdzību varētu sagaidīt no ģimenes, radiem, draugiem, varbūt pat kaimiņiem. “Tas ko redzam Latvijā - daudz ģimenes šķiras pēc tam, kad ir otrais bērniņš piedzimis, jo viņi nespēj izturēt to atbildības slogu, nespēj laicīgi palūgt palīdzību, dažkārt nemaz nav kam palūgt. Ja mēs gribam Latvijā veidot veselīgu sabiedrību, mums vajadzētu sākt pazīt savus kaimiņus, pajautāt kā iet mūsu radiem”, pārliecināta ir Aizsilniece. 

Atrast savas dzīves orientieri augot bez pozitīviem piemēriem

Agris Ginko: “Manā dzīvē bija cilvēki, kas par mani cīnījās, bet neviens nevarēja mani izmainīt. Visi mēģināja ar mani runāt, mani pārliecināt, bet nekas nestrādāja. Biju arī milicijas uzraudzībā, draudēja arī kolonija. Atceros, kad bija jāpieņem lēmums par manu tālāko likteni, kad biju pastrādājis pārkāpumus, daudzi sēdēja tajā komisijā un visi bija par to, ka mani vajag sūtīt uz koloniju. Atceros, ka viens no milicijas - Graudiņš, kurš tajā laikā bija kapteinis, teica, ka man vēl tiesa stāv priekšā, nekur nevajag sūtīt. Un tad citi piekrita gaidīt tiesu, un lai tiesa tad lemj, ko ar manīm tālāk darīt. Viņš arī bija viens no tiem cilvēkiem, kas iestājās par mani, " atceras Ginko.

Tāds īsts pagrieziena punkts Agra dzīvē notika 1991. gadā, kad kādi cilvēki viņu uzaicināja uz baznīcu, lai gan pret baznīcu tajā laikā bija izteicies visādi, tomēr šim aicinājumam atsaucās un tur sākās pilnīgi cits ceļš, kas viņam palīdzēja mainīties. “Es nekad nevarēju iedomāties, ka man varētu būt sieva, ģimene, jo es biju ļoti notrulināts un samaitāts. Caur dievkalpojumiem, caur Dieva vārdu, caur jaunām atrtiecībām ar cilvēkiem, kas iestājās par manīm, kas lūdza par manīm, kas pamācīja mani - es izmainījos. Bija vesela virkne cilvēku, kurus Dievs lietoja manā dzīvē, lai es kaut ko iemācītos un atgūtu tās pamatvērtības par šo dzīvi, “ atceras Ginko. Un viņš ir pārliecināts, ka ja kāds ir nonācis līdzīgās krustcelēs, un ģimenē ir alkohols, vardarbība, vecāki škirās vai vecāki nav, un visi cilvēciskie resursi beidzās, tad ir Dievs, pie kā var vērsties, iet uz baznīcu, lūgt Dievu. “Esmu redzējis kā Dievs maina cilvēku dzīves, kā alkoholiķu dzīves mainās, sagrautas laulības tiek atjaunotas. Protams, par visu to ir jācīnās. Un Dievs mums ir devis visus instrumentus ar ko cīnīties. Es ieteiktu visiem lasīt Bībeli, tur viss ir atrodams”, iedrošina Ginko.

Nils Konstantinovs piebilst, ka arī terapijā viņi dara kaut ko līdzīgu, cenšas parādīt cilvēkam cerību, jo tas, vai izdosies panākt pārmaiņas, lielā mērā ir atkarīgs no tā, vai izdosies cilvēkam iedot cerību, ka labāka nākotne ir iespājama. 

Vecākiem ir jābūt bērna stiprajam pamatam

Elīna Treija ir pārliecināta, ka ne vienmēr vecāki ir pietiekoši stipri, lai gan vecākiem būtu jābūt stipriem. “Man patika tas periods, kad bērni mani vēl nevērtēja, un tad, kad manas vecākās meitas kļuva par tīnēm, viņas sāka mani vērtēt un man tas periods ne īpaši patika, jo es sapratu, ka viņas sāk būt kritiskas pret mani, redz manus mīnusus, trūkumus,” atceras Elīna, un piebilst, ka protams, arī mūsos ir kādas vājības, bet to nevajadzētu rādīt bērniem. Bērni mums liek sevi disciplinēt. “Nav tā, ka viņiem nav jāredz strīdi, viņiem ir jāredz strīdi. Mans vīrs nāk no ģimernes, kurā neviens nekad nav strīdējies un viņš strīdus uztver ļotim jūtīgi. Man liekas normāli - lai tiktu pie taisnības ir jāpastrīdās, bet bērniem nav jārāda visas mūsu vājības, tas viņos var radīt nedrošības sajūtu. Ģimenei, ir jābūt stiptai un drošai videi bērnam, lai viņš zina, ka te ir stiprais, drošais klēpis," parliecināta Treija.

Nils Konstantinovs piekrīt: “Terapeitiskajā darbā to ļoti var redzēt, viena no lielākajām traumām un stresiem bērnam ir tajā brīdī, kad viņam šķiet, ka vecāki vairs nav stabili, ka uz viņiem vairs nevar paļauties. Bērnam vai pusaudzim vecāki ir vienigais drošības balsts. Varbūt reizēm labāk ir kāda ilūzija, nekā sajūta, ka esmu ļoti nedrošā situācijā”, uzskata Nils Konstantinovs. 

Palīdzēt sev

Ilze Aizsilniece ir pārliecināta, ka mēs sevi varam uzturēt emocionālā un garīgā līdzsvarā ar meditācijām un fiziskām aktivitātēm. Jebkura veida fiziskās aktivitātes mums palīdz būt daudz līdzsvarotākiem, jo tikai tā mēs dabīgi varam izstrādāt savu iekšējo miera hormonu. 

Nils Konstantinovs - pēdējie pētījumi uzrāda, ka piemēram, skriešana ir tik pat efektīva depresijas ārstēšanā kā jebkuras citas intrevences - medikamentozās ieskaitot. 

Lai ģimenes būtu stipras un veidotu stipras valsts pamatu

Ilze Aizsilniece: mums sabiedrībā vairāk vajadzētu kultivēt to attieksmi, ka nav svešu bērnu. Jā, pirmkārt, mēs ļoti rūpējamies par saviem bērniem, bet varam parūpēties arī par citiem bērniem un būt atbalstošiem citām ģimenēm. Tas ir svarīgi!

Māris Blicavs - tas laiks, cik mums ir dots kopā ar bērniem ir ļoti īss, es to piedzīvoju nupat neses, kad lielā meita, sasniegusi 18 gadus, paziņoja, ka pārceļas uz Rīgu. Tas ir tāds stāvoklis, kad tu ar prātu saproti, bet sirdī liekas: bet tu taču vēl tikko biji mazā “peka”. Tāpēc gribu teikt - baudiet šo laiku ar bērniem, tad viņi jutīsies droši, viņi jutīsies saprasti, tad viņi sapratīs, ka mēs esam vesels viens un tas ir pats galvenais. 

Elīna Treija - Tas cilvēks, kurš ir pieredzējis, kā ir, ka viņam ir bērniņš īpaši sievietes, kurām ir iespēja dot bērnam dzīvību, tas zina to vērtību, mīlestību un piepildījumu, ko dod bērns, un nekas cits to nevar aizstāt. Man lielas, ka mums kā vecākiem ir atbildīgs pienākums, novēlēt mūsu bērniem šo laimi - kādreiz kļūt par vecākiem. Tas nav jāspiež, bet programmējam viņus pozitīvi uz šo, jo tas ir tāds stabils pamats, kas mums ir, un novēlam šo stabilo pamatu arī viņierm, šo laimi un mīlestību.

Agris Ginko - Mēs visi esam ienākuši šajā pasaulē kā uzvarētāji, mēs visi jau piedalījāmies kādā lielā skrējienā, kurā tikai viens nokļuva tajā konkrētajā vietā, un mēs bijām tajā lielajā skrējienā, un mums bija tā lielā privilēģija ienākt šajā pasaulē, kas nozīmē, ka mēs jau esam piedzimuši ar uzvaras identitāti. Es gribu novēlēt, lai mēs esam vairāk pozitīvi šajā laikā nekā negatīvi. Es nedomāju tikai tādu pozitīvu apliecināšanu, bet mēģināt vairāk sevi piepildīt ar pozitīvo. Man kā mācītājam tas ir Dieva vārds, jo tajā ir tik daudz cerības par vidažādākajām dzīves situācijām, Viņā ir cerība. Lai Dievs mums palīdz savās ģimnēs runāt vienam uz otru dzīvības vārdus, vārdus, kas ceļ, iedrošina. Arī to es ticu, ka var pielīdzināt zālēm. Lai Dievs uz to mums visiem palīdz, ka mēs esam par ģimenes vērtībām un ka mēs no paaudzes paaudzē nododam tās galvenās vērtības, ka mēs mīlam Dievu, mīlam viens otru, mīlam un cienam tos, kas mums blakus un es ticu, ka tad Dieva svētība būs mūsu vidū.