Ar pateicību nepieņemt kabaci būtu ļoti slikts tonis, kas apdraudētu turpmāko attiecību līdzsvaru. Tāpēc, kad māte piedāvāja kabačus, daudz netielējos. Turklāt mātes dārzniekošanas spars pēdējos gados ir pierimis, un man tika atvēlēti vien divi kabači, jo citiem arī jāatstāj. Citus gadus bija 20. Bet nu arī ar diviem kabačiem kaut kas jādara. Sirdsapziņa neļāva atstāt abus pie ārdurvīm uz beņķa, jo tad pēc pāris nedēļām tie aiztecētu līdz kompostam. Tāpēc gāju vien uz piemājas tirdziņu un diviem bezmaksas kabačiem klāt piepirku daudzveidīgas rudens veltes Hilduras Bokas jaunkundzes mikšļa sagatavošanai savu pārdesmit eiro vērtībā – papriku, burkānus, zaļumus, tomātus utt. 

Klausot savas kundzes padomam, dārzeņus un garšaugus sasmalcināju, uzlēju etiķi, pieliku sāli, cukuru un atstāju uz nakti, lai izsulo. Nākamajā vakarā stundu vārīju. Kad likās, ka būs sanācis brīnišķīgs mikslis un nu jau var likt burkās, nolēmu tomēr drošībai piešaut vēl etiķi, lai maz neliekas. Un tad jau arī sāli. Un tad vēl drusciņ. Tagad patiešām maz neliekas un man ir četras burkas teju nebaudāma etiķaina kabaču mikšļa, ko mājiniekiem, laikam, nemaz nepiedāvāšu. Gan jau kaut kā pats pievārēšu. Bet mammai, protams, aizsūtīju bildīti ar svaigi pildītajām kabaču burkām komplektā ar lielu paldies. Jo tā ir jādara. Rudenī vecākiem ir jāaplaimo bērni ar dārza veltēm. Jo īpaši kabačiem! Un bērniem pateicībā tie ir jākonservē.

Tā ir latviskā dzīvesziņa.