Otrā dzimšanas diena šķietami mierīgajā līcī

Pagājušo sestdienu vīrietis tagad dēvē par savu otro dzimšanas dienu. Pieredzējušais peldētājs neiedomājās, ka bīstamākā situācija viņu sagaidīs tepat, pie Latvijas krastiem.

"Esmu peldējis gan okeānu viļņos, gan Vidusjūras bangās, kas ar mešanu izsviež krastā putojošajos viļņos, bet nedomāju, ka tepat Rīgas jūras līcī, kas šķietami tāds mierīgs un prognozējams, kur var pludmalēs ilgi brist līdz beidzot iebrist līdz vēlamajam dziļumam, vārda vistiešākajā nozīmē sākšu skaitīt savas atlikušās sekundes šaisaulē," viņš raksta.

Vīrietis uzsver, ka jūrā devies piesardzīgi un neko pārgalvīgu darīt negrasījās: "Sestdien, vakarā, apkārt klejojošu lietus mākoņu un vēja ieskauts, bridu jūrā pilns piesardzības un apzinoties viļņu spēku, neko pārgalvīgu negrasījos darīt, tai skaitā brist vēl dziļāk, ka tas man traucētu kontrolēti nostāvēt ar kājām pie zemes."

Liktenīgās 10 sekundes

Nelaimes cēlonis izrādījās šķietami nevainīgs lēmums īsi nopeldēteis viļņos netālu no krasta.

"Tad pagriezos pret krastu, kas bija salīdzinoši ļoti tuvu (Garciemā tā iešana pa seklumu nav tik gara) un viss ko vēlējos, bija ielēkt viļņos un burtiski 10 sekundes papeldēt, kas arī izrādījās par smagu kļūdu, jo šo 10 sekunžu laikā biju ar viļņiem ienests dziļāk jūrā," tā Norberts.

Kad viņš saprata, ka, peldot pretī krastam, tas vairs netuvojas, sākās izmisīga cīņa: "Visiem spēkiem, cenzdamies lieki nesaspringt, peldēju cik spēju, viļņi, kā man šķita, arvien intensīvāk un ilgāk gāzās pār galvu un elpas aizturēšana ik mirkli lika paātrināt elpošanu lai atelpotos un dabūtu skābekli arī no intensīvās peldēšanas. Krasts bija tuvu, zemi sataustīt joprojām nevarēja, elpa arvien īsāka, sākās arī nogurums, biju arī sāļo ūdeni jau par daudz izgaršojis."

Eksistenciālais mirklis un pēdējais izrāviens

Situācijai kļūstot arvien kritiskākai, prātā sāka zibēt domas par tuviniekiem un pat par krastā atstātajām mantām.

"Tad jau sāku sev laiku īsināt ar domām, ka tās bikses smiltīs tur tā nevar palikt bez saimnieka, ka galīgi nebūs labi atstāt savu ģimeni un tuviniekus. Saprotot, ka manas pārdomas vēl varētu ilgt augstākais 1 vai 2 minūtes, mani nepameta miers un paļāvība, ka šīs nav mana stāsta beigas. Taisīju vēl vienu izrāvienu, kāja piedūrās zemei. Ar atlikušajiem spēkiem mēģināju iziet krastā, tad jau streipuļoju uz automašīnu."

Zīmīgi, ka līdzīgu pieredzi tajā pašā reizē piedzīvojuši arī viņa biedri: "Ja nu kas, tad šādu pat scenāriju vienlaicīgi piedzīvoja divi mani draugi un kolēģi, visiem mums tas bija eksistenciāls mirklis, visiem ar veiksmīgām beigām."

Ticības apliecinājums nākamajā rītā

Vīrietis nenoliedz, ka izglābšanos uztver kā Dieva žēlastību: "Sava sargeņģeļa priekšā noliecu galvu un atdodu godu savam Dievam."

Nākamajā rītā, atverot Bībeli telefonā, viņu uzrunāja rakstu vieta: "Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību Manis dēļ zaudēs, tas to izglābs." (Lk 9:24)

"Bija svētdienas rīts, kurā vēl joprojām es vienkārši biju," viņš raksta. Dodoties ar ģimeni uz baznīcu Vecrīgā, notika vēl kas negaidīts: "Burtiski dažus metrus pirms ieiešanas baznīcā, starp dzeltenīgajām vēja norautajām koku lapiņām pēkšņi pamanīju dzeltenīgu kantainu lapu asiem stūriem, kas izrādījās ir parasta naudas banknote ar nominālu 50."

Atradums viņam atsauca atmiņā stāstu par Ābrahamu: "Un Ābrahams pacēla savas acis un skatījās, un redzi, auns bija aizķēries krūmājā aiz saviem ragiem. Un Ābrahams gāja un ņēma aunu un upurēja to par dedzināmo upuri sava dēla vietā." (1. Mozus 22:13)

"Darot tāpat kā Ābrahams, ar smaidu un prieka asarām kārtējo reizi sapratu, kā Dievs katram mūsu solim dod savu svētību, aizsardzību un žēlastību, pat līdz tādai pakāpei, ka tiem, kas uz Viņu paļaujas, arī pateicības upura dāvana tiek nolikta pie viņu kājām."

Viļņos nezaudējiet saskari ar zemi

Stāsta noslēgumā vīrietis vēršas pie ikviena, kuru vilina bangojoša jūra vai ūdens vispār:

"Noslēgumā gribu atgādināt visiem, kas mīl stihijas (nedaudz arī es), bangojošu jūru vai nevainīgu plunčāšanos kaut kur pie ezera vai upes, esiet piesardzīgi!!!!! Viļņos NEKAD necentieties peldēt pat uz krastu, NEKAD nezaudējiet saskari ar zemi (ja vien esat jūras pirāts vai pro līmeņa peldētājs ar saprašanu par visām straumēm un atvariem)."

Pagājušo sestdienu varu uzskatīt par savu "jaunizcepto" dzimšanas dienu. Esmu peldējis gan okeānu viļņos, gan Vidusjūras bangās, kas ar mešanu izsviež krastā putojošajos viļņos, bet nedomāju, ka tepat Rīgas jūras līcī, kas šķietami tāds mierīgs un prognozējams, kur var pludmalēs ilgi brist līdz beidzot iebrist līdz vēlamajam dziļumam, vārda vistiešākajā nozīmē sākšu skaitīt savas atlikušās sekundes šaisaulē. Kā jau minēju, sestdien, vakarā, apkārt klejojošu lietus mākoņu un vēja ieskauts, bridu jūrā pilns piesardzības un apzinoties viļņu spēku, neko pārgalvīgu negrasījos darīt, tai skaitā brist vēl dziļāk, ka tas man traucētu kontrolēti nostāvēt ar kājām pie zemes. Tad pagriezos pret krastu, kas bija salīdzinoši ļoti tuvu (Garciemā tā iešana pa seklumu nav tik gara) un viss ko vēlējos, bija ielēkt viļņos un burtiski 10 sekundes papeldēt, kas arī izrādījās par smagu kļūdu, jo šo 10 sekunžu laikā biju ar viļņiem ienests dziļāk jūrā. Kad sapratu, ka peldot krasts vairs netuvojas, tad sākās mana cīņa ar viļņiem, kas mani kaut kur nesa. Visiem spēkiem, cenzdamies lieki nesaspringt, peldēju cik spēju, viļņi, kā man sķita, arvien intensīvāk un ilgāk gāzās pār galvu un elpas aizturēšana ik mirkli lika paātrināt elpošanu lai atelpotos un dabūtu skābekli arī no intensīvās peldēšanas. Krasts bija tuvu, zemi sataustīt joprojām nevarēja, elpa arvien īsāka, sākās arī nogurums, biju arī sāļo ūdeni jau par daudz izgaršojis. Tad jau sāku sev laiku īsināt ar domām, ka tās bikses smiltīs tur tā nevar palikt bez saimnieka, ka galīgi nebūs labi atstāt savu ģimeni un tuviniekus. Saprotot, ka manas pārdomas vēl varētu ilgt augstākais 1 vai 2 minūtes, mani nepameta miers un paļāvība, ka šīs nav mana stāsta beigas. Taisīju vēl vienu izrāvienu, kāja piedūrās zemei. Ar atlikušajiem spēkiem mēģināju iziet krastā, tad jau streipuļoju uz automašīnu. (ja nu kas, tad šādu pat scenāriju vienlaicīgi piedzīvoja 2 mani draugi un kolēģi, visiem mums tas bija eksistenciāls mirklis, visiem ar veiksmīgām beigām ). Sava sargeņģeļa priekšā noliecu galvu un atdodu godu savam Dievam. Nākamajā rītā atvēru Bībeli savā telefonā un tur bija rakstīts: "Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību Manis dēļ zaudēs, tas to izglābs." Lk 9:24. Bija svētdienas rīts, kurā vēl joprojām es vienkārši biju. Ar ģimeni devāmies uz baznīcu Vecrīgā. Burtiski dažus metrus pirms ieiešanas baznīcā, starp dzeltenīgajām vēja norautajām koku lapiņām pēkšņi pamanīju dzeltenīgu kantainu lapu asiem stūriem, kas izrādījās ir parasta naudas banknote ar nominālu 50. Un jau īsu mirkli vēlāk, man prātā skanēja cita rakstu vieta no Bībeles: “Un Ābrahams pacēla savas acis un skatījās, un redzi, auns bija aizķēries krūmājā aiz saviem ragiem. Un Ābrahams gāja un ņēma aunu un upurēja to par dedzināmo upuri sava dēla vietā.” 1. Mozus (Genesis) 22:13. Darot tāpat kā Ābrahams, ar smaidu un prieka asarām kārtējo reizi sapratu, kā Dievs katram mūsu solim dod savu svētību, aizsardzību un žēlastību, pat līdz tādai pakāpei, ka tiem , kas uz Viņu paļaujas, arī pateicības upura dāvana tiek nolikta pie viņu kājām.
Noslēgumā gribu atgādināt visiem, kas mīl stihijas (nedaudz arī es), bangojošu jūru vai nevainīgu plunčāšanos kaut kur pie ezera vai upes, esiet piesardzīgi!!!!! Viļņos NEKAD necentieties peldēt pat uz krastu, NEKAD nezaudējiet saskari ar zemi (ja vien esat jūras pirāts vai pro līmeņa peldētājs ar saprašanu par visām straumēm un atvariem)