Uzņēmuma "UglyCake" sociālo tīklu kontā ievietots šāds paziņojums: "Čau, čau, mīļie! Vakar atkal bijām Ogres pansionātā - cenšamies tur aizbraukt vismaz reizi mēnesī. Šoreiz kopā gatavojām vēja kūkas: gan saldās "Vecrīgas", gan sāļās ar siera pildījumu. Bet, zināt, te kūkas nemaz nebija galvenais, jo galvenais bija cilvēki.

Katru reizi redzu, cik ļoti cilvēks atplaukst, kad viņam pievērš uzmanību, kad kāds apsēžas blakus, nesteidzas prom, uzklausa, pajautā, kā klājas, un ļauj atcerēties jaunības gadus. Tik bieži šķiet, ka viņiem nemaz nevajag neko vairāk kā sarunu.

Bija sejas, kuras jau pazīstu, bet bija arī ļoti daudz jaunu cilvēku. Un tad man atkal ienāca prātā jautājums, ko es kādreiz uzdevu pansionāta darbiniecei: "Kur palikuši tie cilvēki, kurus agrāk te satiku? Es viņus vairs neredzu."

Viņa pavisam mierīgi atbildēja: "Viņi aiziet."

Es toreiz vēl tik naivi pārjautāju: "Uz kurieni viņi aiziet?"

Un viņa teica: "Viņi aiziet mūžībā."

Tas bija viens no tiem brīžiem, kad sapratu, cik ātri viss mainās. Šodien cilvēks vēl ir šeit, runā, smejas, cep kūkas, stāsta savus dzīves stāstus. Paiet burtiski mirklis.. un viņa vairs nav. Un pēkšņi vēl vairāk gribas būt šeit un tagad. Neatlikt satikšanos, zvanu vai apskāvienu uz kādu citu dienu.

Protams, satikām arī mūsu Laurīti. Viņš ar smaidu stāstīja par savu šī gada vienīgo izbraucienu uz Rīgu. Viņš teica, ka tur gaiss smaržojot pavisam citādi. Un tajā brīdī sapratu, cik bieži mēs paši nenovērtējam to, kas mums šķiet tik pašsaprotams.

Sveicām arī jubilārus. Katram klusi aizdedzām svecīti mazajā kūciņā. Bija smaidi, bija aizkustinājuma asaras, bija daudz sirsnīgu sarunu.

Braucot mājās, domas vēl ilgi kavējās pie visa piedzīvotā. Tāpēc vakarā abas ar Māriņu aizgājām uz mūsu iknedēļas zirgu treniņu. Vajadzēja izvēdināt galvu, sakārtot domas un atgūt spēkus nākamajai dienai.

Ja pēc šī ieraksta kāds piezvanīs savai mammai, tētim, vecmammai vai vectēvam, ja kāds aizbrauks ciemos pie sen nesatikta radinieka, ja kāds vienkārši atradīs stundu, ko uzdāvināt kādam vientuļam cilvēkam, tad šis ieraksts būs izdarījis daudz vairāk nekā tūkstoš "patīk".

Jo laiks ir vienīgā dāvana, kuru nevar nopirkt. Un tieši tāpēc tā ir pati vērtīgākā."