“Ar spēles, humora un improvizācijas palīdzību dakteri klauni palīdz mazajiem pacientiem pārdzīvot grūtos brīžus, ar ko viņi saskaras hospitalizācijas laikā, un tas palīdz ātrāk izveseļoties. Dakteri klauni sniedz emocionālu atbalstu ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem un medicīnas personālam. Dakteri klauni nav animatori vai vienkārši jautri cilvēki. Viņi ir profesionāļi, kas absolvējuši dakteru klaunu skolu,” – tā portālam “Jauns.lv” savulaik stāstīja biedrības “Dr. Klauns” pārstāve Agija Dobelniece.

Bet es uz sarunu esmu aicinājusi vienu no viņiem – Guntu Lūsi, kuras dzirkstošo personību, pateicoties sociālajiem tīkliem, jau labu laiciņu biju ievērojusi. Gunta bija ar mieru runāties vēlā sestdienas vakarā pēc dakteru klaunu supervīzijām. Un, jo vairāk man atklājas Guntas dzīvesstāsts, jo vairāk brīnos, cik īpašā un sarežģītā veidā cilvēks tiek sagatavots kādam uzdevumam. Ak jā, par dakteri klaunu ir jāmācās, nevar tā uzreiz iet un klaunoties, taču šīs mācības ir tikai kā pēdējais punkts uz i visam dzīves ceļam, kurš līkumu pēc līkuma iegrozījies tā, lai tagad Gunta reizēm varētu pārvērsties par Dr. Gugu.

– Žurnālā “Patiesā dzīve” izlasīju brīnišķīgu interviju ar tevi – par tavu dzīvesstāstu, taviem vecākiem. Tur varēja noprast, ka rotaļīgums tev, visticamāk, no tēva…

– Tā varētu būt. Visādās mājas ballītēs viņš mēdza pārģērbties, piemēram, par sievieti, izjokot kādu. Viņš strādāja par žurnālistu un reizēm devās ārpus valsts. No ceļojumiem atveda nevis kādus ierastus suvenīrus, bet, piemēram, mehānisku blusu, kuru varēja uzvilkt, un tad tā lēkāja pa grīdu. Viņš pat vairāk spēlējās nekā mēs ar tām lietām. Viņa iekšējais bērns bija ļoti, ļoti dzīvīgs. Man arī ļāva brīvi izpausties. Vakaros visa ģimene sasēdās, un es uzstājos – ar kādu dziesmu vai deju, vai zinātnisku lekciju par kukaiņu dzīvi. Vecāki neslāpēja šīs manas radošās izpausmes. Var jau tās nosaukt par blēņām. Mazmeita man bieži lūdz, lai izstāstu kādas savas blēņas, un man ir daudz, ko stāstīt. Lai gan... tas, ko pieaugušais droši vien uzskata par blēņām, tās ir bērna radošās izpausmes, viņš vienkārši redz šo pasauli šādi.

– Vai vari izstāstīt kādu no savām blēņām?

– Es biju slima un netiku ārā. Tēvs bija atvedis mammai no Maskavas dārgas smaržas. Es tās rādīju pa logu pagalma bērniem un stāstīju, ka tur apakšā ir dzīvas zivtiņas, bet viņi man neticēja. Tad nu es visas tās smaržas izpilināju pa logu. Man taču vajadzēja pierādīt, ka tur ir tās zivtiņas. Es pati tam laikam pat ticēju.

– Vai nebija doma kļūt par aktrisi?

– Tādas domas nebija. Es gan spēlēju dramatiskajā pulciņā skolā, bet man likās šausmīgi, ka tur teksts tik daudz jāmācās.

– Veselus četrdesmit gadus tu biji žurnāliste, bet kā tavs ceļš aizveda līdz tam, lai kļūtu par dakteri klaunu?

– Tāds ceļš bija sagatavots. Es uzskatu, ka ikkatram viņa ceļš ir sagatavots, vienkārši ir jāļaujas. Tikai bieži vien mēs nobīstamies. Biju redzējusi filmu “Patch Adamss” [“Plāksteris, vārdā Adamss”, 1998. gada filma par kādu mednieku, kurš, ārstējoties psihiatriskajā slimnīcā, ievēro, ka pacientiem ļoti palīdz humors. Vēloties citiem palīdzēt, viņš nolemj pats kļūt par ārstu, izmantojot neierastas metodes – viņš dodas pie pacientiem klauna tērpā, izspēlējot dažādus jokus un humoristiskas etīdes, – I.V.]. Šī filma mani ļoti iedvesmoja. Bet klauni man patika arī no cirka. Kad viņi iznāk, visi smejas. Man patika tā sajūta, ka cilvēki tiek iepriecināti. Bērnībā es gribēju kļūt vai nu par klaunu, vai tīģeru dresētāju.

Kad Latvijā parādījās dakteri klauni, es strādāju žurnālā “36,6” un pieteicos uzrakstīt rakstu “Viena diena ar dakteriem klauniem”. Es gāju viņiem visur līdzi, skatījos, kā viņi gatavojas, ģērbjas, dodas pie bērniem. Viens no viņiem bija mans vēlākais skolotājs Igors Narovskis [grāmatas “Daktera klauna brīnumainās spēles” līdzautors – I.V.]. Tolaik es domāju: nē, es neesmu tik talantīga, tie ir griesti, kaut kāds kosmoss! Pagāja vairāki gadi. Žurnālu, kurā es strādāju, likvidēja, un es paliku bez darba. Pamanīju sludinājumu, ka meklē dakterus klaunus, aicināja uz mācībām. Man iekšā kaut kas novibrēja. It kā gribējās atsaukties, bet nodomāju: mans vecums! Toreiz man bija piecdesmit deviņi gadi, arī šobrīd esmu vecākais dakteris klauns Latvijā. Bet tad es tā padomāju: ja neaizsūtīšu pieteikumu, kā es uzzināšu, vai es tam deru vai nederu? Izrādījās, ka konkurss ir ļoti liels – no simt piecdesmit gribētājiem paņēma tikai divdesmit klaunus. Tur vērtēja gan psiholoģisko piemērotību, gan aktierspēles un improvizācijas prasmes. Un mani pieņēma!

– Kāds bija mācību apjoms?

– Mācības notika deviņus mēnešus; ja pieskaita praksi, tad gadu. Daudz tika strādāts ar ķermeni, jo klauns ir vairāk ķermenisks nekā verbāls. Dažādas improvizācijas, psiholoģija, pantonīma, situāciju modelēšana, minimāli arī medicīniska informācija, lai labāk izprastu situāciju, kādā bērns atrodas.

Un tā tas viss sākās. Vispār viss sākās ar svētceļojumu. Trīs gadus pēc kārtas gāju svētceļojumos, un, nonākot katoļu vidē, dzirdēju aicinājumu kļūt par brīvprātīgo. Sāku strādāt par brīvprātīgo onkoloģijas centrā, kur darbojos kādus divus gadus.

Paralēli sāku dejot biodanza jeb biodeju. Tas man deva iekšējo brīvību atļaut sev iet ceļu, kuru jutu kā savējo. Man kļuva mazāk svarīgas sabiedrībā pieņemtās normas, tas, ko citi par mani domās, kā skatīsies. Biodeja ir īpaša deju metode, ko izveidojis Rolando Toro; tā integrē cilvēku grupā, tu nokļūsti tuvāk sev, ej cauri kādiem saviem pārdzīvojumiem. Tur ir īpaši atlasīta mūzika un kustības, vingrinājumi, tā ir zinātniski pamatota metode. Tagad esmu biodejas skolotāja. Tā es savam ceļam ļaujos. [Biodanza metode ietver plašas zināšanas antropoloģijā, bioloģijā, fizioloģijā, neirozinātnēs, kinezioloģijā, psiholoģijā, psihoterapijā u.c. Metodes vispusīgā emocionāli, fiziski un sociāli atveseļojošā iedarbība ir pierādīta daudzos zinātniskos pētījumos, – I.V.].

– Biodeja, līdzīgi kā daktera klauna aicinājums, ir orientēta uz improvizāciju un brīvību un droši vien palīdz tev klauna darbā, kaut vai veicinot fizisko sagatavotību…

– Tā atver cilvēkmīlestību, kas man vajadzīga arī dienas centrā, kur strādāju ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tur visur ir vajadzīga dziļa mīlestība pret pasauli, pret cilvēkiem. Lai es neesmu izsīkusi. Citādi es nevienam nevaru neko dot, ja pati neesmu pasmēlusies. Lai man būtu, ko dot, man arī par sevi jārūpējas, un tad es eju dejot, eju dabā vai vienkārši atpūšos tā, kā man patīk. Ķermeniski man palīdz kontrastduša, auksts ūdens. Šodien man tieši supervīzijās bija jāsaka kāda pateicība, un es pateicos par to, ka mans ķermenis ir tāds, ka es varu to darbu darīt, varu to pacelt. Par to es esmu ļoti, ļoti pateicīga. Man ir daudz dots, un es neesmu nobijusies to izmantot.

– Tu strādā arī dienas centrā?

– Divus gadus biju asistente vienai autiskai meitenei skolā. Man bija interese par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tā mēs iepazināmies ar Gerdu, ar viņu kopā pabeidzu ceturto un piekto klasi, bet pa vasaru man bija brīvs, un es apvaicājos dienas centrā “Saule”. Vadītāja Irina Rulle man labprāt piedāvāja vadīt nodarbības, kuru saturu es drīkstēju pati izveidot. Tagad strādāju jau trešo gadu.

– Vai tu varētu visu to iedomāties, ja tev nebūtu avota, no kā pasmelties? Un šis avots ir tava saikne ar Dievu. Pie ticības tu esi nākusi salīdzinoši nesen. Kā tas notika?

– Jā, man bija piecdesmit gadu, kad es sajutu vilkmi, ka man to vajag.

– Kā tas tā var būt? Kā to pēkšņi tā dzīves vidū var sajust?

– Es to nevaru pateikt. Vienkārši kaut kāds tāds tukšums veidojas iekšā, kas nav piepildīts. Tāds trauciņš, kas tur skumjš un vientuļš ir...

Es biju intervēt mākslinieku Valdemāru Helmani. Es viņam izstāstīju par to savu vilkmi pēc kaut kā garīga un atzinos, ka nezinu, ko iesākt, kur iet, ar ko sākt. Un viņš man uzreiz saka: nāc rīt astoņos uz misi Jēkaba katedrālē. Es saku: bet es taču nezinu, ko tur darīt! Viņš: skaties, ko tantes dara, un dari visu tāpat. Es arī nedrīkstēju vēl iet pie dievgalda, bet viņš saka: tu vari iet saņemt svētību. Toreiz vēl Jānis Pujāts kalpoja. Viņš man uzlika rokas, un es vienkārši jutu, ka kaut kas nolīst pār mani, tāds kā sudraba lietus; es burtiski fiziski to sajutu, asaras lija. Valdemārs teica, ka esmu saņēmusi lielu svētību.

Vēlāk gan ceļš mani aizveda uz luterāņu draudzi. Šobrīd arī uz to vairs neeju, bet pie Dieva es smeļos mīlestību. Viņš ir nebeidzams mīlestības avots.

– Gribas vēl ieskatīties tavās klaunošanās gaitās… Varbūt tev ir kāds stāsts par kādām īpašām situācijām?

– Man ir kladītes, kur es pierakstu kādus spilgtus momentus, lai pēc tam atcerētos. Liekam arī stāstiņus dakteru klaunu lapā feisbukā. Piemēram... ieejam ķirurģiskajā nodaļā, tur mamma sēž viena pati, jo bērns ir aizvests uz operāciju. Mamma saka: nē, nē, nav te neviena. Bet tai mammai taču arī ir vajadzīga palīdzība un atbalsts. Ieejam pie tās mammas un jautājam: ko jūs darāt? Viņa saka: es gaidu. Gaidu bērnu no operācijas. Reizēm jau tas var būt trīs, četras stundas vai pat vairāk, mēs jau nezinām. Tad mēs jautājam: kā ir jāgaida? Skatāmies, ka viņa ir sakrustojusi kājas, un atdarinām viņu: vai tā ir jāgaida? Tad jautājam par bērnu, cik viņš mazs vai liels un kā viņu sauc. Tā mēs to sarunu virpinām, un viņa saka: es gaidu meitu. Tad mēs to sarunu noslēdzam, izejam gaitenī un ejam nākamajā palātā, bet tur meitene uz kruķiem. Jautājam viņai: ko tu dari? Viņa saka: gaidu mammu. Mēs sakām: o, tu gaidi mammu? Bet, re, tur pretējā palātā ir viena mamma, un viņa gaida meitu! Un tā meitene tiešām paņem kruķus un aizlec pie tās sievietes. Viņas tur sāk kaut ko runāties un smieties, un mēs vienkārši gājām prom, jo sapratām, ka te jau tā cilvēciskā satikšanās ir notikusi. Viņām bija jautri – viena gaidīja meitu, otra mammu.

Slimnīcas vidē šis vieglums ir ļoti vajadzīgs, jo tur ir daudz sāpju, spriedzes, nopietnības, un caur to vari tā kā izlaist bišķi to gaisu, to saspringumu, kas tev ir iekšā, piemēram, gaidot kādu ārstu speciālistu neziņā. Ir tas mirklis, kaut vai piecas minūtes, kurā atļauj sev izelpot vieglumā, kādā muļķībiņā, kādā dumjā darīšanā... Mēs, klauni, taču esam dumjāki par visiem, pat viengadīgs bērns ir par mums gudrāks.

– Vai kādreiz ir tā, ka tu jūti – šeit labāk neiet klāt un neiejaukties, netraucēt?

– Mēs jau arī neskrienam katram klāt, klauns nav katram vajadzīgs. Mēs esam tam apmācīti un trenēti, lai spētu izvērtēt. Ar laiku arī rodas intuīcija. Mēs ieejam palātā un vispirms skatāmies. Skatāmies uz bērna acīm, uz ķermeni, uz situāciju. Sākumā, kad sāku strādāt, likās, ka visu laiku kaut kas jādara, bet tagad es varu vienkārši vērot, skatīties, pasaku: te ir ļoti skaisti... Un ir arī svarīgi, ja bērns prot pateikt “nē”.

Bija tāds gadījums, kad mēs iegājām pie viena puikas, un viņš sākumā uz mums vispār neskatījās, viņš skatījās planšetē. (Jā, mūsu lielākie konkurenti ir telefoni un planšetes.) Vajadzēja izvilkt viņu no turienes ārā, lai gan ne vienmēr vajag, varbūt viņš tur ir laimīgs tajā brīdī... un mēs jautājām, vai drīkst ienākt. (Mēs vienmēr prasām bērnam atļauju.) Tētis saka: jā, jā, nāciet iekšā. Bet bērns mums nav devis atļauju, un mēs neejam bez bērna atļaujas iekšā, jo tur bērns ir noteicējs, nevis vecāks. Un viņš saka “nē”. Tad mēs izejam ārā un atkal klauvējam: bet varbūt tomēr? Un tas “nē” galu galā pārvērtās par tādu garu spēli, un katru reizi, kad mēs gribējām iet iekšā, viņš varēja mums pateikt “nē”. Un beigās mēs izdomājām: vai mēs drīkstam iziet ārā? Jo tas tā viltīgi – ja mēs drīkstam iziet ārā, tad jau mēs arī drīkstam ienākt iekšā, lai varētu iziet ārā. Beigās jau viņš to “nē” teica ar tādu azartu, un tas jau bija pārvērties par spēli.

– Vai ir tādi bērni, kurus tu satiec vairākkārt un jau pazīsti?

– Tādu ir ļoti maz, varbūt kādi onkoloģijas nodaļā. Ir jau tā, ka nevar arī atcerēties katru. Bet gadās tādi aizkustinoši brīži. Iegājām pie viena puisīša palātā, paspēlējāmies, un, kad izgājām no palātas, tētis iznāca ārā un teica man personīgi: paldies, mēs šeit bijām pirms diviem gadiem ar otru dēlu, un jūs mums toreiz ļoti palīdzējāt. Un tad ir tāda sajūta, it kā ordeni būtu saņēmusi.

– Kā tu tiec galā ar smagām emocijām, kas droši vien tavā darbā uzkrājas?

– Tas ir tāds stereotipisks jautājums. Bet ir pilnīgi citādi. Kad es strādāju kā klauns, es esmu kaut kas pavisam cits. Es neesmu Gunta, es esmu tēls. Man ir maska, pasaulē mazākā maska – klauna deguns –, un tas mani it kā aizsargā. Es tur neesmu kā cilvēks, es esmu kā klauns. Lielais tukšums, kas var būt jebkas, jebkurā brīdī, atkarībā no tā, kur es nonāku, kādā palātā, ko es tur ieraugu, ar ko sāku spēli. Es esmu droši vien tas, kas ir mans iekšējais bērns.

Ne velti mēs šo profesiju mācāmies veselu gadu, un tas ietilpst šajā profesijā. Mēs sadarbojamies ar bērna veselo daļu. Bērna dvēsele ir vesela pat tad, ja viņš varbūt nevar vispār pakustēties.

– Vai savu iekšējo bērnu tev ir izdevies nosargāt, vai varbūt esi atkal atradusi ceļu uz to?

– Drīzāk atradusi ceļu. Lai gan manas meitas saka: mammu, mēs jau tā visu mūžu dzīvojam spēlējoties un dauzoties. Bet tas laikam bija tieši tas, ko mēs mācījāmies, lai kļūtu par dakteriem klauniem, – ļauties tam mūžīgās spēlēšanās impulsam, kas ir iekšā, tam kucēnam, kurš grib lēkt pēc bumbiņas. Tā jau es neesmu visu mūžu bijusi drūma vecene, kas pēkšņi kļuvusi par priecīgu cilvēku. It kā nē, bet vienalga tas bija jāiemācās, jāatļauj sev atvērt tās durtiņas. Tā ir tāda kaifīga sajūta, ka tu vari būt jebkas jebkurā brīdī. Dauzīties, spēlēties, radīt spēli, kur tās nav, kur ir tikai skumjas. Radīt spēli, kurā pašai priecāties un kurā labprāt iesaistās bērns, pieaugušais, medmāsa, dakteris, apkopēja – jebkurš, kuru satiekam slimnīcā.

– Man nekad nav bijis īsti skaidrs: dakteris klauns – tā ir profesija vai misija? Jūs saņemat atalgojumu, bet šis atalgojums ir tikai pateicoties ziedotājiem, jo valsts to neapmaksā.

– Terapeitiskā medicīniskā klaunāde. Tas mērķis tomēr ir terapeitisks. Mēs neesam animatori un nenākam ar gataviem iestudētiem uzvedumiem. Tas, ko mēs darām, – mēs dodam bērnam to, kas viņam tajā brīdī ir nepieciešams. Mēs varam terapeitiski mainīt viņa emocijas. Mēs tās pieņemam, bet varam palīdzēt tās izmainīt. Reiz bijām pie vienas meitenes; viņai bija traheostoma – tāda caurulīte kaklā –, un viņa nevarēja runāt, viņa tikai šņāca kā kaķis. Viņa atnāca mums gaitenī pretī un sāka šņākt un rādīt nagus kā kaķis. Bet es jutu, ka viņai vajag vairāk, un arī es šņācu un rādīju nagus, apstiprinot šo viņas inerci, bet vēl ar to viņai nebija gana. Tad viņa rādīja, it kā ar dūrēm mūs sistu, viņa nepieskārās, bet rādīja to gaisā, un mēs kritām un cēlāmies, šļūcām, vēlāmies gar sienām, viena otru balstījām, un viņa labu brīdi to turpināja. Un tad pēkšņi viņa pagriezās un aizgāja. Mēs domājām: kur viņa palika? Viņa bija izlādējusi to savu emociju, un tad viņa atgriezās ar tādām dimantiņu uzlīmītēm – viņa mums katrai uzlīmēja sirsniņu, un uzlīmes otrā pusē bija rakstīts viņas vārds. Iedomājies, kā tas ir, ka tu nevari runāt! Nevari pateikt, ka jūties slikti vai jūties nelabi, gribi, lai tevi liek mierā. Jā, bērniem slimnīcā ir arī daudz dusmu un agresijas, jo viņiem tur visu laiku ir jāļaujas dažādām manipulācijām, viņi nedrīkst pateikt “nē”.

***

Šādu stāstu Guntai ir daudz. Lai tie rastos arvien no jauna, ikviens var pielikt savu artavu, ziedojot dakteru klaunu darbam.

Gads ir tikko sācies, un man padomā vēlējums sev un tev, lasītāj: lai visu gadu mums ir, ar ko dalīties savos resursos, jo pilnīgi noteikti mums ikvienam ir kaut kas, ko dot, – uzmanība, labestība, nauda, laiks, ābolkūkas gabaliņš vai varbūt kāds lielisks joks, kas liks gardi smieties.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
Projekts "Iedvesmai nav vecuma" tapis sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".