Sestdiena, 13.07.2024 02:09
Margarita, Margrieta
Otrdiena, 30. janvāris, 2024 22:06

Dzīvnieku sirds daktere – ogrēniete Līga Minova

Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem
Dzīvnieku sirds daktere – ogrēniete Līga Minova
Otrdiena, 30. janvāris, 2024 22:06

Dzīvnieku sirds daktere – ogrēniete Līga Minova

Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem

Ar sirds slimībām mēdz slimot arī mūsu četrkājainie ģimenes locekļi. Latvijā ir tikai četri suņu, kaķu un grauzēju veterinārārsti – kardiologi. Viena no šiem speciālistiem – Līga Minova – dzīvo Ogrē un strādā Ikšķilē, Ogres Veterinārās ambulances filiālē, klīnikā «Ikvet», kā arī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes klīnikā Jelgavā. Kā vieslektore kardioloģijā viņa savas zināšanas nodod arī Veterinārmedicīnas fakultātes studentiem. Lai darbā emocionāli neizdegtu, Līga spēku rod ģimenē un sportā. 

Dzimusi Rīgā, pamatskolas gadus aizvadījusi Salaspilī. Vidusskolas laikā ģimene pārcēlusies uz Ikšķili, bet Līga ik dienu mērojusi ceļu uz galvaspilsētu, kur, izturot nopietnus iestājeksāmenus, iestājusies Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Lai gan ģimenē neviens nav saistīts ar medicīnu – mamma bijusi šuvēja un grāmatvede, tētis arhitekts, vectēvs fizikas doktors, vecmamma –  angļu valodas skolotāja, Līga izvēlējusies savu ceļu – pēc vidusskolas iestājusies un pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības, tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti, kur studējusi veterinārmedicīnu. Jau trešajā dienā pēc diploma saņemšanas kā terapeite sākusi strādāt Ogres Veterinārajā ambulancē pie veterinārārstiem Bauģiem, kur iepriekš bijusi praksē un piestrādājusi arī studiju laikā. Kolēģu atbalstīta un iedrošināta, sākusi specializēties dzīvnieku kardioloģijā. Līga teic, ka, jau studējot, bijušas vairākas zīmes, ka tieši šim ir jābūt viņas lauciņam. 

– Kad un kā vispār radās interese par veterinārmedicīnu? 

– Par veterinārārsta profesiju sāku domāt jau pamatskolā, kad mans kaķis, kuram bija liels liekais svars no, iespējams, nepareizas barošanas, septiņu gadu vecumā nomira. Vecāki viņu neveda pie veterinārārsta un, kad beidzot aizveda, vienīgais labākais variants bija iemidzināt. Nedaudz dusmojos uz mammu un nolēmu, ka ģimenē kādam kaut kas jāsaprot no dzīvniekiem. Šī doma ar jaunu sparu atgriezās, mācoties ģimnāzijā, kur biju izvēlējusies fizikas – ķīmijas novirzienu. Sapratu, ka nevēlos būt cilvēku ārsts kā lielākā daļa manu skolas biedru. Alternatīva bija veterinārmedicīna.

– Kurā brīdī sāka rasties interese par kardioloģiju, un kur to var apgūt?

– Vēl studējot, sākot ar 2. kursu, dažādas zīmes vedināja domāt, ka man vajadzētu izvēlēties kardioloģiju. Fizioloģijas eksāmenā man bija jautājumi par sirds fizioloģiju. 3. kursā klīniskajā diagnostikā man bija jautājumi par elektrokardiogrāfiju. Rakstot kursa darbu, neapzināti izvēlējos tēmu par kaķu sirds saslimšanu. Kardioloģiju mums pasniedza profesors Ilmārs Dūrītis. Man bija bail no kardioloģijas tāpat kā no anestēzijas un tieši tāpēc radās vēlme vairāk apgūt to, no kā bija bail, lai es šo jomu pārzinātu, justos komfortabli. Zināmā mērā esam pašpasludināti speciālisti, kamēr mums nav dokumenta, kas apliecinātu specialitāti. Latvijā augstskolā nav izteiktas specializācijas kādā jomā. Jau studiju laikā sāku interesēties par iespējām apgūt kardioloģiju ārpus Latvijas. Zināju, ka ir Eiropas advancēto veterinārmedicīnas studiju kursi un Luksemburgā ir universitāte ar šādu padziļinātu iespēju specialitātē. 2017. gada vasarā noskaidroju, ka pirmais kurss notiek kūrortpilsētā Eštorilā Portugālē. Draudzene turp devās atpūsties, es – mācīties. Tā sākās padziļināta kardioloģijas zināšanu apgūšana. Sākotnēji bija jāpierod arī pie ultrasonogrāfijas aparatūras. Joprojām turpinu apgūt kardioloģiju gan pašmācības ceļā, gan dažādos kursos. Šogad pabeigšu sertifikāta programmu Luksemburgas universitātē. Mācības notiek attālināti – palicis vēl viens eksāmens un jāapkopo klīniskie gadījumi. Ceru, ka šogad maijā man jau būs diploms.

– Vai Latvijā ir daudz veterinārārstu, kuri specializējas kardioloģijā?

–Cik man zināms, tādi īsti kardiologi esam četri – ir kolēģe, kura strādā Rīgā, ir Ventspilī, profesors Ilmārs Dūrītis un es. Vēl ir kolēģis, kurš Rīgā veic ehokardiogrāfiju. Komunicējam savā starpā, dalāmies pieredzē. 

– Kas ir jūsu kardioloģiskie pacienti?

– Lielākoties ārstēju kaķus un suņus, retu reizi bijuši arī citi dzīvnieki – trusis, fretka, žurkas. 

– Kādos gadījumos būtu ieteicams izmeklēt sirdi?

– Standarta atbilde ir – ja sunim dzirdami blakus trokšņi vai ir aritmijas, ko nosaka veterinārārsts, bet tas, ko mājās var novērot saimnieks, ir – slodzes neizturība, ātrāka aizelšanās, klepus, vājumi, samaņas zudumi, tie ir biežākie simptomi. Otrs aspekts ir profilaktiskais. Kad dzīvnieks paliek vecāks, saimnieki uztraucas, kā viņš izturēs, piemēram, anestēziju. Ja tā plānota, iepriekš vēlams izmeklēt sirsniņu. 

– Vai kaķi arī ir bieži pacienti?

– Kardioloģijā ir tā, ka jebkuram kaķim, izmeklējot padziļināti, kaut ko var atrast. Varbūt šīs izmaiņas nav klīniski nozīmīgas un kaķis ar tām prot ļoti labi sadzīvot, bet strukturālas izmaiņas ir. Auskultējot sirdi, kaķiem bieži vien nekādu novirzi no normas nedzird. Var veikt krūškurvja rentgenu, bet arī tur izmainīta kaķa sirds izskatās praktiski normāla, un, tikai veicot ehokardiogrāfisko izmeklēšanu, atklājas, ka sirds tomēr ir slima un varbūt ir sirds mazspējas risks. Kaķis ir klusais slimotājs. Suns tādā ziņā laikus izpaužas ar kādu savu uzvedību, piemēram, aizelšas, dodoties pastaigā. Savukārt kaķis pastaigās nedodas, vidēji 18 stundu dienā guļ, un tad grūti pateikt, ka viņam kas kaiš. 

– Bez sirds mazspējas kādas vēl sirds slimības nosakāt?

– Sirds mazspēja ir simptomu kopums. Sirds slimības iedala atbilstoši dzīvnieka izmēram un vecumam. Ja tas ir jauns dzīvnieks un dzirdami trokšņi, jādomā par iedzimtiem sirds defektiem. Ja dzīvnieks vecāks – slimības lielākoties iegūtas līdz ar vecumu, visbiežāk mazo šķirņu suņiem vecumā ir endokardioze jeb mitrālā vārstuļa deģeneratīvā slimība. Ja tie ir lielie, gigantiskie suņi, tad lielākoties tās ir sirds muskuļu saslimšanas, visbiežāk dilatācijas kardiomiopātija. Vēl ir sirds vadītājsistēmas slimības jeb aritmijas. Veicot ehokardiogrāfiju sunim un kaķim, atšķirība no cilvēka, protams, ir – mums ir savi standarti. Bet būtībā – viss tas pats, kas cilvēkiem.

– Kādas vispār Latvijā ir iespējas veikt dzīvniekiem sirds operācijas?

– Šādas iespējas Latvijā kardioloģijā ķirurģiskajām manipulācijām ir ļoti ierobežotas jeb praktiski gandrīz neesošas speciālistu trūkuma dēļ. Klīnisko gadījumu ir pārāk maz, lai zināšanas saglabātu. Eiropā, lielajās klīnikās, kur ir diplomētie speciālisti, kuri veic šīs manipulācijas, viss ir iespējams. Protams, jautājums, cik saimniekam tas izmaksās. Ir īpašnieki, kuri uzskata dzīvnieku par dzīvnieku, ir cilvēki, kuri iespēju robežās uzskata dzīvnieku par savas ģimenes locekli, un ir saimnieki, kuriem dzīvnieks ir pats dārgākais, kas ir viņa dzīvē. Kursos pasniedzējs no Vācijas stāstīja, ka ir bijis suns, kuru saimnieks tik ļoti mīlējis, ka uz vizītēm vedis ar privāto helikopteru vai saimnieks bijis gatavs samaksāt, ka no Japānas atlido kardiologs ar visu savu komandu un veic sunim operāciju. Mums tas šķiet vienkārši neaptverami.

– Ar kādām metodēm dzīvniekiem iespējams atklāt sirds slimības?

– Pirmā metode ir klīniskā izmeklēšana, paklausoties sirdi, vai tur kas skan citādāk, nekā vajadzētu, – ir vai nav blakustrokšņi, ritma traucējumi. Ja klīnikā nav speciālās aparatūras, ļoti smagos gadījumos var noderēt krūškurvja rentgens, bet ja ir speciālā aparatūra – ultrasonogrāfs, pietiek, ja veic ehokardiogrāfiju jeb sirds ultrasonogrāfiju. Ja dzird aritmijas, tad ir arī elektrokardiogrāfija, ar kuru pieraksta sirdsdarbības ritmu.

– Vai visi suņi, kuru saimnieki vēršas pie kardiologa, ir slimi?

– Pieņemšanā, paklausoties suņa sirsniņu, nereti saku, ka nekādas novirzes no normas nedzirdu, bet saimnieks ar suni pie kardiologa braucis vairākas stundas un, ja viņš ir noskaņojies veikt izmeklējumu, to, protams, veic. Izmeklējums dzīvniekam neskādē, un, ja neko neesmu atradusi, saimniekam sirds ir mierīgāka. Sirds izmeklējumus var veikt arī profilaktiski.

– Vai suņiem un kaķiem ir kādas noteiktas šķirnes, kuru pārstāvjiem visbiežāk ir nosliece uz sirds slimībām?

– Ja runā par kaķiem, dēļ tā, ka 90. gados bija kāds veterinārārsts, kurš izlēma izpētīt meinkūnus, pastāv uzskats, ka šī ir šķirne ar vislielāko sirds slimību risku. Meinkūns ir viena no retajām šķirnēm, kurai pieejami ģenētiskie testi, lai izskaustu tieši ģenētisko aspektu sirds saslimšanām. Taču realitāte liecina, ka visbiežāk ar sirds slimībām sirgst bezšķirnes kaķi. Retu reizi ar kardiomiopātijām un iedzimtiem defektiem saskaras arī skotu nokareno ausu, britu īsspalvainie kaķi un sfinksi, vismaz manā praksē. Biežāk kaķu puikas nekā meitenes. Savukārt suņiem viss ir ļoti atkarīgs, kur suns dzīvo. Dzīvojot Rīgā, tie vairāk ir mazie klēpja sunīši, kuriem vecumā biežāk konstatē mitrālā vārstuļa endokardiozi. Lielākoties tie ir čivavas, kas vecāki par septiņiem astoņiem gadiem, arī špici, toiterjeri. Ar vārstuļu saslimšanām mēdz būt arī takši, bīgli. Ņemot vērā, ka strādāju Ikšķilē, kas ir kā Rīgas guļamrajons, te ir vairāk privātmāju un attiecīgi vairāk lielo suņu. Viņiem ir savas saslimšanas – primāri dilatācijas kardiomiopātija vai arī aritmijas, no kurām visbiežāk ir priekškambaru mirdzaritmija. Uzskata, ka dobermanis ir dilatācijas kardiomiopātijas numur viens šķirne, bet manā praksē dobermaņu nav tik daudz. Sirds problēmas mēdz būt arī, piemēram, vācu aitu šķirnes suņiem.

– Cik viegli vai grūti ir ar suni sarunāt, lai viņš gultos uz galda un piekristu izmeklējumam?

– Visbiežāk ir tā, ka tas nešpetnākais raksturs un grūtākā sarunāšana ir tieši ar mazajiem suņiem, jo viņiem ir lielākas personības un temperaments nekā lielajiem, kur savukārt problēma ir suņa svars. Lielākais suns, kurš pie manis bijis uz izmeklējumu, ir 80 kilogramu smags bulmastifs. Par laimi, galdu varēja nolaist tik zemu, lai suns varētu uz tā uzkāpt. Ja viņš būtu jāuzceļ uz galda ar celšanu, tā būtu problēma. Lielos suņus grūti arī apguldīt uz sāna. Ja viņi neelso un ir mierīgi, izmeklējumu veicu, sunim stāvot kājās. Lielākoties visu izdodas sarunāt. Protams, ir gadījies arī ciest – man ir iekoduši divi suņi un kaķis, bet nekas traks. Tas lielākoties notiek pašas neuzmanības dēļ. 

– Ja atklāj sirds mazspēju, cik ilgi, lietojot zāles, sunītis vēl var nodzīvot?

– Ja dzīvniekam bijuši klīniskie simptomi, kas saistīti ar sirds dekompensāciju, kas lielākoties ir plaušu tūska vai jau krājas šķidrums vēdera dobumā, viņš dzīvo vidēji pusgadu līdz deviņus mēnešus. Ja ar vārstuļu endokardiozi atnāk laikus, ja nav bijuši simptomi, tādos gadījumos dzīvo pat vairākas gadus – lietojot zāles, iegūst līdz 15 mēnešiem ilgāk bez sirds mazspējas. Protams, jāņem vērā organisma spēju izturēt medikamentu devas. Attiecīgi veic asinsanalīzes un to visu kontrolē. Sirds slimībām ir savas komplikācijas, var rasties sekundāras aritmijas, un pieaug risks, ka dzīves ilgums ir vēl īsāks.

– Ko saimnieks var darīt profilaktiski, lai nenonāktu līdz sirds mazspējai?

– Attiecībā uz suni lielākā problēma ir, ka saimnieks viņu neved uz ikgadējo vakcināciju, kuras laikā ārsts var veikt klīnisko izmeklēšanu. Ja daudzus gadus vakcināciju neveic, neviens veterinārārsts dzīvnieku nav izmeklējis, un, ja kāda problēma to gadu laikā radusies, tā vienkārši sākuma posmā tiek palaista garām, bet varbūt dzīvniekam jau bija jāsāk lietot medikamentus, kas var bremzēt izmaiņas sirdī. Arī kaķim, ja dzird blakustroksni vai aritmiju, tas uzreiz ir indikators, ka jāveic izmeklēšana, lai noskaidrotu, kādā stāvoklī ir sirds. Ja veterinārārsts pasaka, ka vajadzētu pārbaudīt sirsniņu, to vajadzētu uztvert nopietni. Tiesa gan, laika ieguvums vairāk attiecas uz suņiem. Kaķiem sirds saslimšanas noris savu gaitu, neatkarīgi no tā, vai viņš saņem zāles vai ne. Kaķim vienīgā profilakse ir arteriālās tromboembolijas riska mazināšana. Arī šo risku nosaka, veicot sirds ehokardiogrāfiju. Protams, veterinārmedicīna ir dārga, valsts to nekompensē, bet, pirms ņemt dzīvnieku, cilvēkam jābūt pārliecinātam, ka varēs par viņu rūpēties arī tad, ja dzīvnieks saslims.

– Vai jums pašai arī ir mājās dzīvnieki?

– Man ir divi meinkūni. Esmu kaķu cilvēks.

– Ar ko aizraujaties brīvajā laikā?

– Darbā saskaros ar dzīvniekiem, daudzi no kuriem jau ir ļoti slimi. Tam līdzi nāk saimnieku emocijas, kuri pārdzīvo sava ģimenes locekļa slimību. Darbs patiesībā ir ļoti grūts, un izdegt emocionāli var ļoti viegli. Lai neizdegtu, pašsaglabātos, cenšamies distancēties, bet ar to vien nepietiek. Lai atslēgtos no darba, jau ilgstoši nodarbojos ar funkcionālo fitnesu jeb «Crossfit». Tā ir gan svarcelšana, gan daudz kas cits. Tas ļoti labi palīdz – trīs reizes nedēļā pēc darba izlādēt emocionālo spriedzi, lai naktī varētu izgulēties un būtu arī spēks cilāt suņus un nesāpētu mugura. Ar šo sportu nodarbojos kopš universitātes laikiem – aptuveni desmit gadu. Man vienmēr ir patikusi doma būt stiprai. Esmu bijusi aktīva jau kopš sākumskolas – spēlēju galda tenisu, tad basketbolu, volejbolu. Aptuveni 15 gadu spēlēju frisbiju. Gribējās atrast ko tādu, kur viss atkarīgs tikai no manis, un tā nonācu pie «Crossfit». Tur viss atkarīgs no tā, cik daudz sevī ielieku un daru, lai kļūtu spēcīgāka, izturīgāka un nekas nesāpētu.

– Vai piedalāties arī kādās sacensībās?

– Ar «Crossfit» nodarbojos kopā ar vīru Igoru Minovu. Ar vīru iepazinos vēl studiju laikā. Mēs abi arī spēlējām frisbiju, viņš – Ogrē, es – Salaspilī. Viņu uzaicināja spēlēt Salaspilī, daudz braucām kopā uz sacensībām. Vīrs arī tolaik studēja Rīgas Tehniskajā universitātē inženierzinātnes un šobrīd strādā SIA «Ogres Namsaimnieks» un ir Siltumapgādes nodaļas vadītājs. Esam pieraduši piedalīties sacensībās un attiecīgi piedalāmies arī «Crossfit» amatieru sacensībās gan Latvijā, gan Igaunijā un Lietuvā. 

– Vai ģimenē ir arī bērni?

– Jā, mums ir meitiņa Evelīna, kurai 23. decembrī palika četri gadiņi. Kopš studiju laikiem dzīvojam Ogrē, kas pēdējo gadu laikā kļuvusi par skaistu un sakoptu pilsētu. Te ir pilnībā viss, kas nepieciešams ģimenēm ar bērniem. 

– Ko jūs jaunajā gadā gribētu novēlēt visiem dzīvnieku saimniekiem, viņu mīluļiem un arī sev?

– Pirmām kārtām veselību. Tas ir pats galvenais, un arī emocionālo izturību.