Kritiska prese kā demokrātijas pamats

Zivtiņš uzsver, ka demokrātiskā valstī valdībai nav tiesību izvēlēties tikai sev ērtus jautājumus un tikai izdevīgus raidījumus. Viņaprāt, premjera pienākums ir atbildēt arī uz kritiskiem un neērtiem jautājumiem, jo īpaši par sabiedrībai būtiskiem tematiem. Viņš norāda, ka šādu jautājumu šobrīd netrūkst. Kā piemērus deputāts min sabiedrībai sniegto optimistisko stāstu par “airBaltic” nākotni laikā, kad paralēli izskanēja bažas par uzņēmuma kritisko finanšu situāciju. Tāpat viņš piemin “Rail Baltica”, par kuru gadiem ilgi dominējusi optimistiska informācija, kamēr projekta izmaksas augušas līdz ļoti lieliem apmēriem.

Zivtiņa ieskatā tieši šādās situācijās kļūst redzams, cik nozīmīga ir brīva un kritiska prese. Ja interviju jautājumi tiek iepriekš saskaņoti, tēmas ierobežotas un par atsevišķiem jautājumiem faktiski nav ļauts runāt, tad, viņaprāt, tas vairs nav normāls mediju darbs. Tā vietā rodas iespaids par politiskas komunikācijas teātri, kur sabiedrībai tiek parādīta tikai izdevīgākā aina.

“Kontrolēts stāsts” un politisko pretinieku nomelnošana

Savās pārdomās deputāts pievērš uzmanību arī tam, ko viņš raksturo kā bīstamu tendenci publiskajā telpā — politisko pretinieku nomelnošanu un zākāšanu. Viņaprāt, pārāk bieži ideju, argumentu un risinājumu vietā tiek izmantota taktika diskreditēt citādi domājošos, viņus izsmiet vai pasniegt sabiedrībai negatīvā gaismā.

Zivtiņš uzskata, ka tas nav veselīgs politiskais process, bet gan mēģinājums novērst uzmanību no būtiskajiem jautājumiem. Demokrātijā sabiedrībai, viņaprāt, ir tiesības redzēt ne tikai skaisto fasādi, bet arī problēmas.

Viņš uzsver, ka preses brīvība nav tikai skaists apzīmējums starptautiskos reitingos. Tā nozīmē, ka žurnālists var uzdot jebkuru jautājumu, arī tādu, kas politiķiem ir neērts. Ja politiķi sāk noteikt, par ko drīkst un par ko nedrīkst runāt, tad tas vairs neesot dialogs ar sabiedrību, bet gan kontrolēts stāsts, kur patiesība kļūst otršķirīga.

Tāpēc deputāts savu ierakstu noslēdz ar jautājumu, kas, viņaprāt, šobrīd ir īpaši svarīgs: vai Latvijā prese patiešām ir brīva, vai arī tā drīkst uzdot tikai tos jautājumus, kurus politiķi ir gatavi dzirdēt?

Komentētāji: skarbi vērtējumi par demokrātiju un mediju vidi

Pie Edmunda Zivtiņa ieraksta sekojuši arī vairāki komentāri, kuros cilvēki pauduši visai skarbu attieksmi gan pret politisko vidi, gan preses brīvības situāciju Latvijā.

Ilona Zinkeviča raksta, ka demokrātijas vairs neesot jau sen un situācija atgādinot padomju laikus, kur pastāv tikai viens “pareizais viedoklis”. Līdzīgā tonī izsakās arī Renars Bērziņš, kurš uzskata, ka demokrātija nekad īsti nav eksistējusi un esot tikai vārds, kas cilvēkiem liek justies mierīgāk.

Mārtiņš Pāvels-Veidemanis, savukārt, komentārā norāda, ka Latvijā demokrātija esot tikai formāla, jo realitātē vēlēšanās uzvarējusi partija var tikt atstumta malā, ja tā sauktā elite izveido citu koalīciju. Vladimirs Belijs raksta, ka daudzās jomās Latvijā joprojām turpinās “padomijas lāsts”, piebilstot, ka atbildība par to galvenokārt esot pašos cilvēkos, nevis ārējā ietekmē.

Daļa komentētāju pievēršas arī konkrētiem politiķiem un varas stilam. Olga Osipova pauž ļoti kritisku viedokli par premjeri, savukārt Māris Bērziņš norāda, ka līdzīgas problēmas, viņaprāt, pastāv arī reģionālajos medijos, kas atspoguļojot notikumus tā, kā to vēlas vietējā vara.

Savdabīgu akcentu diskusijai piešķir arī Regīna Sausvede-Sausa, kura komentārā citē Raini: “Runas ir garas, bet darbs ir īss, No darba varas liktens trīss!”