Labdien, godātie klātesošie!

Dažādu apstākļu dēļ šoreiz sveicu jūs, neesot klātienē, bet ceru ikvienu no jums sastapt atkal nākamajā gadā. Man tas ir pagodinājums, kad varu būt blakus cilvēkiem, kas ir dzīvs apliecinājums mūsu tautas izturībai un pretestības garam.

Tieši šīs abas īpašības mums šodien nepieciešams izkopt un pavairot mūsu valstī un tautā. Tā nav “standarta” frāze un patriotiska lirika – tā ir absolūta nepieciešamība, ja vēlamies nosargāt Latviju no tiem apdraudējumiem, kas šodien, kā negaisa mākoņi, savilkušies Austrumu pamalē.

Tomēr – saliekt var tikai to, kas liecas. Tāpēc ir sāpīgi vērot nevērību un vieglprātību, ar kādu joprojām mūsu valstī valdošie darbojas ap drošības un aizsardzības jautājumiem.

Izrādās, ka ar ceturto pilna mēroga kara gadu Ukrainā ir par maz, lai tiktu pieņemti drosmīgi lēmumi un veikti neatliekami darbi valsts stiprināšanai.

Mums joprojām ik dienas Latvijas Austrumu robežu brīvi šķērso preču un izejvielu kravas, ik dienu simtiem krievijas pilsoņu ierodas Latvijā vai šķērso to. Mūsu dzelzceļa informatīvās sistēmas joprojām saslēgtas ar dzelzceļa kontroles centriem maskavā.

Vārdos tiek daudz runāts par atbalstu Ukrainai, bet reālie darbi un bezdarbība liek uzdot jautājumus, uz kuriem iespējamas tikai nepatīkamas atbildes.

Mēs gausi atbrīvojamies no padomju mantojuma. Ir novākta lielākā daļa okupācijas laika pieminekļu, bet mēs joprojām kautrējamies un baidāmies skaidri un nepārprotami paust valstisku un latvisku ideoloģiju un mūsu pamatvērtības.

Uzvaras parks Rīgā, kas jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados bija iecerēts mūsu uzvaru un patriotisma godināšanai, pēc dzelzsbetona kauna staba krišanas nav ieguvis nekā no Latvijas valstij svarīgā.

Tā būtu īstā vieta, kur godināt visu gadsimtu, un jo īpaši divdesmitā gadsimta, mūsu cīnītājus, pretestības kustības dalībniekus, karotājus.

Savas valsts izcilāko cilvēku un notikumu iemūžināšana atceres vietās un monumentos ir sevi cienošas nācijas pazīme. Briti tam veltījuši īpašu laukumu pie parlamenta ēkas, kā arī neskaitāmas citas vietas savā galvaspilsētā, amerikāņi izveidojuši monumentus visu karu ASV karavīriem Vašingtonā, pie Baltā nama.

Tomēr vienīgā fundamentālā būve Uzvaras parkā šobrīd ir panorāmas rats. Zināmā mērā – simboliski, kā visa mūsu valdošo pēdējo gadu politika. Iluzors pacēlums, lai pēc mirkļa jau atkal nonāktu turpat lejā.

Mana lielākā vēlēšanās ir, lai nekad mūsu tautas vēsturē vairs nebūtu jādibina neviena represēto apvienība.

Mums jāmācās gan no savas, gan citu pieredzes. Nedrīkstam pieļaut liktenīgas kļūdas. Pavirša attieksme pret aizsardzību, kolaboracionisma pieņemšana par normu, piekāpšanās nacionālo interešu jautājumos ir jāizskauž saknē!

Ja pašreizējā vara negrib vai nevar darboties Latvijas tautas interesēs – tā ir jāmaina.

Likme ir mūsu nākamās paaudzes un valsts nākotne!

Dievs, svētī Latviju!