Ceļojošās personālizstādes sagatavošana aizņēma turpat divus gadus. Izstāžu projektam mākslinieks bija rūpīgi atlasījis pēdējos divdesmit gados tapušās četrpadsmit lielformāta kompozīcijas, kuru vidū īpaši izceļami gobelēni no sērijām “Eņģeļi un maskas”, “Rētas”, “Parīzes ritmi” un “Zīmes smiltīs”. Dominējošā tēma izstādē bija darbu cikls “Transfigurācijas”, kas apvieno mūsdienu ornamenta meklējumus ar klasisko izpildījumu. Tāda mēroga mākslas notikums arī “Rīgas Apriņķa Avīzes” žurnālistei lika doties uz Mellužiem, kur strādā un dzīvo viens no izcilākajiem Latvijas tekstilmāksliniekiem – Egils Rozenbergs.
Ieejot mākslinieka mājā, nokļūstam gandrīz kā izstādē. Te viss runā, rāda un stāsta par mākslu un tās tapšanu. Šajā mājā dzīvi nevar atdalīt no mākslas – tas viss ir vienotā veselumā.
– Te man ir neliela siena, kur izlieku darbus no iepriekšējām izstādēm. Parasti te vienmēr ir dažādi darbi no dažādām izstādēm, bet šobrīd palikuši tikai daži, jo man notiek izstāde Stradiņa slimnīcas jaunajā korpusā. Šeit var redzēt arī darbus no tā sauktās Meksikas sērijas – vienu darbu no cikla “Eņģeļi un maskas”, kas tapis 2007. gadā. Viens darbs no šīs sērijas atrodas arī Kanādā.
– Tātad daļa darbu palika Kanādā?
– Jā, pēc lielās izstādes darbi palika Kanādā un līdz vasarai. Daži ceļos pa dažādām galerijām – vairs ne kā viena liela izstāde, bet kā atsevišķi darbi. Tur galvenokārt būs vidēja izmēra darbi.
– No kādiem materiāliem tie veidoti? Tie ir spīdīgi!
– Tie ir veidoti no video lentēm, bet ne tikai – klāt ir arī citi materiāli, lai iegūtu vajadzīgo toni un dzīvīgumu. Es tos jaucu kopā arī drošības pēc: ja kādam šķiet, ka lente viena pati nav pietiekami izturīga, tad pievienotais materiāls piešķir darbam stingrību. Tad audums ir stabils un drošs.
– Kā jums radās ideja strādāt ar video lentēm?
– Pavisam vienkārši – mājās bija vesels plaukts ar astoņdesmito gadu videokasetēm. Toreiz nebija cita veida, kā skatīties labas ārzemju filmas, un tā tās kasetes sakrājās. Kad dēls visas kasetes pārrakstīja diskos, tās vairs nebija vajadzīgas. Es domāju: mest ārā vai pamēģināt izmantot? Galu galā tas ir tas pats materiāls – poliesteris –, ko mēs ikdienā valkājam, tikai citā formā. Pamēģināju, man iepatikās, un tā tas viss aizgāja.
– Savos darbos izmantojat arī dziju. To pērkat dziju veikalā?
– Jā, tā ir parasta dzija, bet veikalos to nepērku. Iegādājos to Limbažos, nelielā rūpnīcā, kas ražo dziju no mūsu pašu aitu vilnas. Viņiem ir ideāla krāsu palete, un ar viņiem sadarbojos jau kādus divdesmit gadus.
– Vai pats arī krāsojat dziju?
– Jaunībā krāsoju pats, bet tās bija ar ķīmiskajām krāsvielām krāsotas dzijas. Profesionālai kvalitātei tas ir vienīgais drošais veids.
– Vai gobelēnus auž tāpat kā, piemēram, segas, ko pārdod Brīvdabas muzeja gadatirgū?
– Gobelēna aušanas tehnika pati par sevi ir līdzīga tai, ko redzam Brīvdabas muzejā, piemēram, segās. Pamatne ir vienkāršs audums, ko Latvijā saucam par vienkārtu audumu, un principā tā ir arī klasiskā gobelēna tehnika. To pašu tradicionāli izmanto franči, tikai gobelēnu auž pa mazām daļām, tāpēc struktūra nedaudz atšķiras, bet tehnika ir tā pati. Es izmantoju vēl vienu ļoti senu tehniku – sumaku. Tā nāk no Ēģiptes, no koptu kultūras. Es šo tehniku ieraudzīju, un tā man iepatikās, jo faktūru dažādība palīdz izcelt zīmju raksturu.
– Kā jūs uzzinājāt par šo tehniku?
– Jaunības gados piedalījos apmaiņas programmā Štutgartē Vācijā. Tur ir ļoti interesants muzejs, kur man parādīja krājumus, kas nav izlikti pastāvīgajā ekspozīcijā. Tajos bija daudz vairāk nekā divus tūkstošus gadu vecu audumu fragmentu, un tieši tur es ieraudzīju šo tehniku. Tā nav sveša arī Latvijā – to māca Mākslas akadēmijā. Sumaku agrāk plaši izmantoja apģērbu aušanā un ornamentu izcelšanai, jo tā dod īpašu faktūru audumam. Visi šie darbi top uz stellēm.
– Jūsu darbiem ir emocionāli piesātināti nosaukumi – piemēram, “Eņģeļi un maskas”. Ko jūs ar to gribat vēstīt?
– Es uzskatu, ka arī eņģelis ir sava veida maska. Šī tēma radās pēc iespaidiem Meksikā, kur maskas ir ļoti nozīmīga kultūras sastāvdaļa. Maskas lieto dažādās ceremonijās, un arī senajās kultūrās visā pasaulē tās ir bijušas klātesošas. Cilvēks vienmēr ir gribējis ietērpties citā veidolā, pateikt kaut ko par sevi – kļūt spēcīgs kā jaguārs vai varens kā karalis. Maskas dod iespēju pārvērsties.
Šī tēma man patika, un es to savienoju ar eņģeļiem, jo arī eņģelis ir izdomāts tēls, maska. Tā ir ļoti semantiska un emocionāla tēma, kas rosina cilvēku fantāziju. Es negribu skatītājam visu izstāstīt priekšā – es tikai dodu virzienu, lai viņš pats var fantazēt. Man bija arī vesela izstāde Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kas bija veltīta eņģeļu un masku tēmai.
– Un kā radās “Transfigurācijas”?
– Kādubrīd mani interesēja arī objekti, ko veidoju no mikroshēmu platēm, un savulaik tie tika izstādīti Rīgas galerijā. Tagad es šo tēmu esmu pārvērtis mikroshēmu dizaina interpretācijās. Darbi no sērijas “Transfigurācijas” ir šo mikroshēmu ideju pārveidojumi – tā ir interpretācija. Es mēģinu pateikt, ka tas ir divdesmitā gadsimta beigu un divdesmit pirmā gadsimta sākuma ornaments – mūsdienu simboli un zīmes. Es vēlējos atrast kaut ko patiesi raksturīgu mūsu laikmetam. Šajos darbos var redzēt kontekstu, kā idejas ir transformējušās no mikroshēmu platēm. Es centos to izveidot kā mūsdienām raksturīgu ornamentu. Spriežot pēc atsauksmēm, ko saņēmu Kanādā, šķiet, ka mūsdienu cilvēkiem tas patīk. Līdz ar to sāku izmantot arī mūsdienīgus materiālus – video lentes un dažādus sintētiskos materiālus, piemēram, polipropilēnu, ko plaši lieto rūpniecībā, un poliesteri, kas šodien ir visur. Tas ir galvenais materiāls, kas daudzviet aizstājis vilnu, linu un citus tradicionālos materiālus.
– Vai darbos izmantojat arī zīdu?
– Jā, nedaudz. Dažkārt zīdu piejaucu, lai iegūtu vajadzīgo spīdumu un mirdzumu, bet pilnībā strādāt tikai ar zīdu nevarētu – tas būtu pārāk trausls.
– Vai jūsu darbus var uzskatīt par klasiskiem gobelēniem?
– Latviešu valodā patiesībā nav precīza termina šāda veida darbiem. Viss, kas tiek likts pie sienas un ko rada tekstilmākslinieks, pie mums tiek saukts par gobelēnu, lai gan terminoloģiski tas ne vienmēr ir korekti – pareizāk būtu teikt “tekstilmākslas darbs” vai arī “šķiedrmāksla”. Ārzemēs lieto jēdzienu tapestry, un tad uzreiz ir skaidrs, ka runa ir par tekstilmākslas darbu, ko liek pie sienas. Latvijā vārds “gobelēns” vienkārši ir iesakņojies, un nereti to nākas skaidrot ārzemniekiem.
– Vai nav neparasti, ka auž vīrietis?
– Varbūt Latvijā tas šķiet neierasti, bet pasaulē tā nav. Līdz Pirmajam pasaules karam Francijā gobelēnus un tepiķus auda tikai vīrieši. Kad daudzi no viņiem gāja bojā karā, šo amatu pārņēma sievietes. Arī Vidzemē senāk audēji bija vīrieši – viņi auda visu dzīvei nepieciešamo. Paskatieties, piemēram, van Goga gleznas – tur audēji vienmēr ir vīrieši. Tā ka vēsturiski tā ir bijusi vīriešu profesija – smags darbs. Latvijā gan šobrīd vairāk auž sievietes, tomēr arī pie mums ir gana daudz vīriešu tekstilmākslinieku – Rūdolfs Heimrāts, Georgs Barkāns, Pēteris Sidars un citi.
– Jūs veidojat arī mazāka formāta darbus?
– Jā, top arī nelieli darbi. Cilvēki jau ne vienmēr var atļauties lielos darbus, un ne visiem ir arī vieta, kur tos izvietot. Tāpēc dzīvokļiem un mājām piemēroti ir arī mazāka formāta darbi.
– Jums darbnīca ir savienota ar māju, bet, vai, ienākot darbnīcā, jums ir kāds īpašs rituāls?
– Man vajag kādu laiku, lai iejustos dienas ritmā un atmosfērā – lai saprastu, kas tajā dienā paredzēts: vai strādāšu, vai zīmēšu, vai došos kaut kur citur. Tas viss ir atkarīgs no plāna. Ja paredzēts strādāt visu dienu, tad man vajag laiku, lai sagatavotos, kā saka, nobriestu darbam.
– Kur ir darbnīcas sirds? Stelles?
– Jā, stelles. Tās ir pats galvenais.
– Vai, uzsākot darbu, jau zināt, cik liels tas būs?
– Jā, protams. Tas iepriekš ir jāuzzīmē dabīgā lielumā. Diegus ievelk vai nu konkrētam darbam, ja tas ir liels, vai, ja paredzēti mazāki darbi, ievelk vairāk, lai būtu rezerve un varētu aust vairākus darbus.
– Tātad garums nav ierobežots?
– Garumu var ievilkt tik, cik grib, – šajā ziņā ierobežojumu nav. Ierobežojums ir platumā, jo tur jārēķinās ar stelles iespējām. Man lielākais platums ir tik, cik šīs stelles atļauj.
– Vai šīs skaitās lielas stelles?
– Jā, tās skaitās lielas.
– No kurienes tās ir? Vai tās izgatavotas Latvijā?
– Sānus es paņēmu no klasiskajām lauku stellēm, bet visu pārējo esmu izgatavojis pats. Tas bija sen – vēl ar rokas ēveli, kad nebija elektrisko instrumentu. Mācījos trešajā kursā un uztaisīju savas stelles.
– Un tās pašas jums ir līdz pat šodienai?
– Jā, jau piecdesmit piecus gadus, varbūt pat vairāk. Pa šiem gadiem esmu daudz ko izdomājis un pārtaisījis, lai pašam būtu ērtāk strādāt.
– Jūs aužat sēžot vai stāvot?
– Stāvot. Kad sēžu, pēc kāda laika sāk sāpēt mugura. Savulaik mēģināju strādāt sēžot, bet sapratu, ka tas man neder. Noņēmu soliņu un sāku strādāt stāvot, staigājot. Tad mugura nesāp. Protams, kad piekūstu, vajag uztaisīt pārtraukumu.
– Kā jūs nosakāt, ka diena ir izdevusies – ka varat teikt: “Šī bija laba diena, viss sanāca”?
– Es uzkāpju uz trepēm un paskatos no augšas vai arī apskatos darbu spogulī – tas palīdz ieraudzīt kopskatu. Tad es novērtēju un pieņemu lēmumu. Ne vienmēr esmu sajūsmā par to, kas izdarīts, bet tas neko nenozīmē, jo gala rezultātā viss apvienojas vienā kopējā darbā. Tad var spriest, vai darbs ir izdevies ļoti labi vai varbūt kaut ko vajadzēja darīt citādāk. Tomēr ārdu es maz – ļoti maz. Es vienkārši turpinu attīstīt iesākto, un darbs tāpat virzās uz priekšu.
– Tā ir tāda praktiskā latvieša taupība?
– Nē, nezinu – tas vienkārši ir mans darba process. Gleznotājs var visu nokasīt un pārgleznot no jauna, bet aušanā metode ir cita. Šeit galvā ir jābūt shēmai, pie kuras tu turies, un aušanas gaitā variācijas ir iespējamas: var mainīt, variēt, improvizēt. Un beigās tu redzi, kas no tā visa ir sanācis. Īstais rezultāts ir redzams tikai tad, kad darbs ir noņemts no stellēm un piekārts pie sienas. Līdz tam visu laiku esi mazliet neziņā. Protams, tu zini, ko gribi un ko dari, bet jautājums tomēr paliek: kā tas izskatīsies beigās. Tas ir milzīgs darbs – īpaši, ja tie ir trīs metrus augsti darbi.
– Bet jūs tikko teicāt, ka īsti nezināt, ko veidojat…
– Nē, es zinu, ko radu, bet ir neziņa, kā tas izskatīsies pie sienas.
– Kurš pasaka, ka darbs ir labs? Jūs pats to saprotat, vai ir svarīgi parādīt sievai vai kādam citam?
– Lēmumu pieņemu es pats, bet uzklausu arī sievu, kolēģus un draugus. Tomēr galīgais lēmums vienmēr ir mans – vai darbs mani pilnībā apmierina vai tikai daļēji. Tas gan nenozīmē, ka darbs ir slikts, jo citiem, piemēram, izstādes apmeklētājiem, tas var šķist ļoti labs. Tās bieži vien ir tikai manas emocijas un paškritika – domas, ka varēja darīt citādi, lai gan arī tā, kā ir, var būt labi. Variāciju iespējas vienmēr pastāv, vai ne?
– Vai savos darbos izmantotos toņus jūs vērtējat kā “latviskus” vai “nelatviskus”?
– Nē, es tā to nevērtēju. Es vienkārši izvēlos toņus pēc sajūtas, pēc skices uzmetuma – kā man šķiet pareizi.
– Bet kā jūsu darbus uztvēra Kanādā?
– Godīgi sakot, ļoti labi. Es pat īsti negribu lielīties, bet atsauksmes bija ļoti labas – pēc ierakstiem un cilvēku reakcijas varēja just, ka viņiem patīk.
– Jūs tur bijāt ciešā sadarbībā ar vēstniecību.
– Jā, tas bija diezgan sarežģīts un ilgs process. Vēstnieks Kaspars Ozoliņš bija redzējis manu izstādi Nacionālajā mākslas muzejā, kā arī citas manas izstādes. Vēl tad, kad viņš bija vēstnieks Dānijā, viņš bija atbraucis uz manu izstādi Lollandē. Sākot strādāt Kanādā, viņš pamanīja, ka tur ir aktīva tekstilmākslas vide, un viņam radās ideja sarīkot tekstilmākslas izstādi. Viņš vērsās pie manis, un es ar prieku piekritu, jo man Kanādā bija pazīstamas dažas tekstilmākslinieces, un man pašam tas šķita ļoti interesanti. Tad sākās garš sagatavošanās process – vajadzēja atrast galeriju, kas būtu piemērota maniem trīs metrus augstajiem darbiem, un tas nebija vienkārši. Vēstnieks apmeklēja daudzas galerijas, sūtīja man fotogrāfijas, un mēs kopīgi apspriedām, kura der, kura ne. Un tad viņš atsūtīja vienas galerijas attēlus, kas man ļoti patika, – “City Hall Art Gallery”, kas pieder pilsētai, nevis ir komerciāla galerija. Tad viņš uzsāka sarunas ar šo galeriju, vai ārvalstu mākslinieks vispār var pretendēt uz izstādi, un izrādījās, ka tas ir iespējams, bija tikai jāpiedalās konkursā ar projektu.
Kopā ar vēstniecību mēs sagatavojām un iesniedzām projektu. Lielu darbu izdarīja pats Kaspars un viņa lietvede Solvita Rakitko, kura ļoti palīdzēja ar tekstu sagatavošanu. Pēc tam gandrīz gadu bija jāgaida atbilde. Beigās no sešdesmit projektiem tika apstiprināti četri, un viens no tiem bija mans. Es biju ļoti priecīgs.
Tad sākās nopietns darbs ar galeriju – vajadzēja sūtīt materiālus, informāciju, attēlus bukletam. Viss notika ļoti augstā līmenī, arī iekārtošana ar mūsdienīgu dizainu un pārvietojamām sienām, kuras varēja bīdīt un veidot izstādi pēc savas ieceres.
Vēlāk vēstniecība palīdzēja atrast telpas arī citām izstādēm Kanādā – tika runāts ar tekstila muzeju Almontē, kas iekārtots bijušajā vilnas rūpnīcā, kā arī ar mākslas centru “Cotton Factory” Hamiltonā. Rezultātā pusotra gada laikā man bija trīs lielas izstādes ļoti piemērotās telpās. Otavā tā bija sterila, perfekta galerija, bet Almontē – veca rūpnīca ar nodrupušām sienām, stabiem un augstiem griestiem, pilnīgi cita vide. Viss bija atšķirīgi, bet ļoti interesanti. Ceļojums noslēdzās šogad Hamiltonā, mākslas centrā “Cotton Factory”, kur atkal bija lieliskas telpas.
Interesanti, ka Kanādā cilvēki ir ļoti ieinteresēti. Ja viņi atnāk uz izstādi, tad visu rūpīgi apskata, visu izpēta, iztaujā un, ejot prom, vēlas pateikt kaut ko personīgu – izteikt atzinību, paspiest roku. Tā uzmanība no kanādiešiem bija ļoti jūtama. Protams, izstādes apmeklēja arī latvieši, bet kopumā attieksme bija ļoti atsaucīga. Tas bija patīkami, jo nav tā, ka tu aizbrauc uz svešu vietu un neviens tev nepievērš uzmanību.
– Ko cilvēki visbiežāk rakstīja atsauksmju grāmatā?
– Visbiežāk vienkārši: “Satriecoši!”, bet bija arī gari un interesanti ieraksti. Viens pat bija tāds: “No rīta jutos ļoti slikti, bet pēc izstādes apmeklējuma jūtos daudz labāk.” Bija arī amizanti, jauneklīgi ieraksti – varēja just, ka jaunieši rakstījuši. Atsauksmes kopumā bija ļoti interesantas.
– Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki tik emocionāli reaģēja?
– Viņus pārsteidza milzīgais roku darbs. Kanādā mākslinieki parasti nestrādā tik lielos formātos, jo viņi veido metrīga izmēra darbus, lai cilvēki tos varētu nopirkt un novietot mājās.
– Tātad lielais formāts ir tas, kas viņus pārsteidza?
– Jā, tieši lielums, jo viņi paši tik lielos formātos nestrādā. Arī krāsu spožums un materiālu daudzveidība.
– Ar ko, jūsuprāt, tekstilmāksla atšķiras no glezniecības, tēlniecības vai keramikas? Kāds ir tās īpašais pienesums?
– Tekstilmākslā nav robežu. Tu vari darīt jebko – pīt no drātīm, no klūgām, izmantot jebkuru tehniku un materiālu un saukt to par šķiedrmākslu. Glezniecībā tu tomēr esi ierobežots ar tehniku – vai nu akrils, vai eļļa, vai akvarelis, katrai ir savi noteikumi. Tekstilmākslā noteikumu nav, un tieši tāpēc es jaunībā izvēlējos šo ceļu. Man nebija nekādas īpašas mīlestības pret aušanu – es biju beidzis Rozentāla Mākslas skolu kā gleznotājs un sapņoju būt brīvs mākslinieks. Es negribēju gleznot ideoloģiskus pasūtījumus, lai tikai dabūtu darbu. Tajā laikā skolotājs man ieteica paskatīties tekstilmākslu. Rūdolfs Heimrāts, progresīvi domājošs nodaļas vadītājs, šo jomu attīstīja, un Austrumeiropā tekstils no lietišķās mākslas pamazām kļuva par pilntiesīgu mākslas veidu. Radās objekti un drosmīgi darbi, kas parādīja, ka tekstils var būt māksla.
Tas man šķita ļoti interesanti, un tā dzīvē arī notika. Es sāku aust, Kultūras ministrija nopirka manus darbus, un es par to varēju uzbūvēt darbnīcu. Vēlāk bija pasūtījumi un izstāžu darbu pirkumi, un mana ideja par to, ka varu būt brīvs mākslinieks, sāka piepildīties pat septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados.
– Vai tekstilmākslu kāds kontrolēja?
– Nē, neviens īpaši nejaucās, jo neviens īsti nesaprata, kas tas ir. Tā nebija propagandas māksla. Glezniecība un tēlniecība tolaik bija ideoloģiski uzraudzītas, bet tekstils palika ārpus šīs sistēmas, tāpēc tas varēja brīvi attīstīties. Gobelēni tika pirkti slimnīcām, pansionātiem, restorāniem – to bija ļoti daudz, un tas tikai veicināja šo jomu.
Tā mēs, var teikt, izdzīvojām. Tad nāca deviņdesmitie – grūtie gadi, kad pēkšņi viss sabruka, viss izjuka, nekas vairs nedarbojās. Tekstilmāksla ar tiem mazajiem, vecajiem darbiem cilvēkiem kļuva neinteresanta, skatītājs kļuva vienaldzīgs.
– Ko jūs darījāt šajā laikā?
– Man prātā bija doma, ko biju redzējis Amerikā un Kanādā vēl astoņdesmitajos gados: lielās publiskās telpās, kur cilvēks ieiet, vienmēr bija lieli tekstilmākslas darbi – gobelēni, tekstilobjekti. Protams, bija arī glezniecība un skulptūras, bet vienmēr atradās viens liels tekstila objekts kā centrālais akcents. Es domāju: jaunajos laikos Latvijā būvēs bankas, viesnīcas, dažādas iestādes, un arī mums būs pasūtījumi. Diemžēl tā nenotika. Es pat nezinu nevienu tādu pasūtījumu publiskajā telpā Rīgā. Es nevaru atvest kolēģi no ārzemēm un parādīt: “Redzi, šeit, jaunā arhitektūras objektā, ir tekstilmākslas darbs.” Tā, kā tas ir, piemēram, Dānijā. Aizbraucu pie kolēģes uz Dāniju, un viņa mani aizved uz vienu vietu, uz otru, un visur ir viņas darbi, pasūtījuma darbi. Latvijā tas nenotika un nenotiek arī šobrīd. Tāpēc mēs meklējam ceļus uz ārzemēm.
– Jums jau ir bijusi plaša starptautiska pieredze – Kanāda, Dānija un citas valstis. Ko jūs uzskatāt par saviem nozīmīgākajiem starptautiskajiem sasniegumiem?
– Es varētu izcelt trīs svarīgus notikumus savā dzīvē. Varbūt ir vairāk, bet nosaukšu šos trīs.
Pirmais: man bija milzīgs gandarījums, ka divi lieli Amerikas muzeji iegādājās manus darbus. Vispirms tas bija Dizaina un mākslas muzejs Ņujorkā, pēc tam Klīvlendas Mākslas muzejs – ļoti liels un pazīstams muzejs. Tas ir sarežģīts process: kurators pamana darbu, iesaka muzeja vadībai, tad informācija tiek izsūtīta valdes locekļiem, un ir vajadzīgs, lai par darbu nobalso divas trešdaļas. Pēc tam vēl ir sponsoru komisija, kas muzeju uztur. Tātad ir divi “sieti”. Kad tu izej tiem cauri un saņem atbildi, ka visi ir sajūsmā, – tas ir ļoti liels gandarījums. Ar to es tiešām lepojos.
Otrais notikums ir Francijas projekts, kas ilga vairāk nekā trīs gadus. Viņi iegādājās divas manas skices un pēc tām auda divus darbus – vienu Bovē, otru Parīzē. Es ik pēc pāris mēnešiem braucu skatīties, salīdzināt, pārrunāt, kā viss notiek un kā turpināt. Mēs pat strīdējāmies – viņiem bija savs redzējums, kā to darīt. Tas bija ļoti interesants process. Un tas noslēdzās ar to, ka Rīgā 2018. gadā tika rīkota franču gobelēnu izstāde, kurā viņi iekļāva arī divus manus darbus. Man tas bija patīkami – būt līdzās tādiem lieliem māksliniekiem.
Trešais – Kanādas projekts. Arī tas kopumā ilga apmēram trīs gadus, lai gan pašas izstādes norisinājās pusotra gada laikā. Manā dzīvē tas bija īpašs pacēluma brīdis – sajūta, ka es patiešām esmu mākslinieks. Ikdienā mājās tu tā nejūties: tu vienkārši strādā, risini sadzīves lietas un ikdienas problēmas. Bet tur, kad vairākas dienas iekārto izstādi, telpa ir pateicīga, darbi precīzi “iekrīt”, nav nekā lieka, nav nekā par daudz – viss sanāk ideāli, it kā būtu iepriekš izrēķināts.
Otavā izstāde bija trīs mēnešus, un tā sakrita arī ar Latvijas valsts svētkiem 18. novembrī. Vēstniecība sarīkoja četras pieņemšanas tieši manā izstādē, nevis kādā bezpersoniskā zālē. Vēstnieks varēja parādīt darbus un teikt: “Tie ir no Latvijas.” Viņš rīkoja pieņemšanu diplomātiem, parlamenta locekļiem, pilsētas domes mēram un darbiniekiem, kā arī Ministru kabineta pārstāvjiem. Milzīgs cilvēku skaits to visu redzēja. Tas ir nenovērtējams darbs, ko vēstnieks Kaspars Ozoliņš ir izdarījis Latvijas kultūras labā Kanādā.
– Un noslēgumā – ja jums savi darbi būtu jāsalīdzina ar mūziku, ar kādu žanru jūs tos salīdzinātu?
– Es aizņemšos vienu teicienu, ko reiz pateica kāda skolniece – pavisam jauna meitene. Viņiem rādīja mākslas darbus, un tur bija arī mani darbi. Pēc tam skolēniem prasīja komentāru. Šī meitene teica, ka mani darbi viņai šķiet kā simfoniskā mūzika. Es neko labāku par šo salīdzinājumu pats nevarētu izdomāt.
