Izvērtējis saturu, Apinis secina: “Es pārskatīju prezentāciju un tajā par veselības jomu neatradu neko. Ir četri bloki (“ģimene un tās attīstība”, “es kā personība, identitāte”, “savstarpējās attiecības”, “ģimene un sabiedrība”). Kur te veselības pratība? Nu labi – katrā blokā ir deviņas sadaļas, tātad kopā 36 sadaļas – rūpes, draudzība, ģimene kā sociāls institūts, sevis pieņemšana, mans tēls sabiedrībā, romantiskas attiecības, dzimta, valsts drošība, ģimenes nozīme valstī utt. No šiem 36 uzstādījumiem kaut kā par veselību varētu attiecināt divas sadaļas – pubertāte, fiziskā un emocionālā attīstība. Viss. Nekā vairāk par veselību šajā projektā nav.”
Apinis to nesauc par pārsteigumu: “Daudzus gadus tieši VIAA (vai struktūras, no kurām šī ministrijas paspārnē esošā aģentūra radās) un VISC (Valsts izglītības un satura centrs) kategoriski pretojās veselības mācībai un vēl agresīvāk – iespējai palielināt sporta stundu skaitu skolā. Bija radies iespaids, ka ne VIAA, ne VISC darbā netika ņemti darbinieki, kam bērnu veselība šķita kaut kas nozīmīgs.” Viņš arī norāda uz “pseidosadarbību” starp abām iestādēm. VIAA nodrošina ES fondu finansējumu un projektu vadību, bet VISC mēģina idejas iestrādāt mācību saturā. Rezultātā rodas birokrātisks apjukums par to, kur beidzas projektu nauda un sākas bērniem patiešām vajadzīgais saturs.
Kritiski Apinis vērtē arī ministres padomnieces Vinetas Skujiņas teikto raidījumā “Vecāku kods”. Skujiņa stāstījusi, ka veselības ministrs Hosams Abu Meri ideju atbalstījis. Apinis to komentē tā: “Nu kā nenopriecāsies, ja trijos darba gados pats ne pirkstu nav pakustinājis, lai atjaunotu veselības mācību un celtu veselības pratību Latvijas iedzīvotājiem.”
Apinis uzsver, ka problēma ir daudz dziļāka par vienu mācību programmu: “Latvijas sabiedrības patiesā un dziļākā krīze nav tikai haubiču trūkums, droni pār Latgali un puiši maskās ar automātiem Latvijas robežas otrā pusē. Latvijas problēma ir kritiski zemā veselības pratība (health literacy), un līdz ar to – pārlieku īsa dzīvildze un pārlieku mazi veselīgi nodzīvoti dzīves gadi, novēlota diagnostika, garas rindas, birokrātija veselības aprūpē un Veselības ministrija, kuras ierēdņi lāga nesaprot, ko nozīmē cilvēka veselība.”
Viņš atgādina, ka 2003. gadā toreizējais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis veselības mācību izsvītroja no skolu programmām. Kopš tā laika veselības jautājumi ir tikai formāli integrēti citos priekšmetos. “Visur citur zem skaistiem nosaukumiem, mācību materiālos nesamērīgi lielu vietu ieņem sociāli un ideoloģiski jautājumi, identitātes teorijas un attiecību modeļu interpretācijas, kamēr reālā, praktiskā medicīnas, bioloģijas, higiēnas un sabiedrības veselības bāze tiek atstāta novārtā,” raksta Apinis.
Ko tad vajadzētu mācīt? Apiņa skatījumā veselības mācībai jābūt brīvai no ideoloģiskiem eksperimentiem un balstītai zinātnē. Tai jāaptver anatomija un fizioloģija, uzturs, miegs, fiziskās aktivitātes, imūnsistēma un vakcīnas, kā arī zāļu droša lietošana. Bērniem jāmācās sarunāties ar ārstu un saprast izmeklējumus. Īpaši viņš izceļ atkarību profilaksi: “Ļoti nozīmīga veselības pratībā ir zinātniski pamatota atkarību profilakse – nekādu biedējošu mītu, bet gan skaidri un saprotami fakti par to, ko nikotīns (tai skaitā – e-cigaretes), alkohols un psihotropās vielas dara ar augošām smadzenēm, dopamīna sistēmu un organismu kopumā.” Tāpat jārunā par dzimumattīstību: “Veselības mācībā būtu bez mītiem un nosodījuma jāskaidro pubertātes procesi, pubertātes radītās hormonālās svārstības un emocionālās izmaiņas, jāsniedz zinātniski pamatota informācija par kontracepciju, infekciju izplatīšanās riskiem, kā arī par piekrišanu seksuāliem kontaktiem, personīgajām robežām un drošību attiecībās.”
Kā paraugu Apinis min Ziemeļvalstis: “Kā mācīt veselības pratību? Vienkāršākais būtu paņemt 1:1 no Ziemeļvalstīm. Ziemeļvalstis gadu desmitiem ilgi ir globālie līderi gan sabiedrības veselības rādītāju, gan veselībpratības jomā. Veselības izglītība (Terveystieto Somijā) ir obligāts, patstāvīgs mācību priekšmets ar savu vērtējumu, kas nav sajaukts ar reliģiju vai morāli. To māca speciāli sagatavoti pedagogi un veselības aprūpes profesionāļi.” Labākās programmas skolēniem, viņaprāt, ir Nīderlandē. Strauju progresu ir guvusi arī Igaunija, kur veselības mācība saistīta ar veselīgām skolas maltītēm, aktīvu sporta vidi un psiholoģisko atbalstu katrā skolā. Apinis piebilst, ka vajadzības gadījumā ārsti kopā ar kolēģiem mācību grāmatu un programmu varētu uzrakstīt mēneša laikā.
Noslēgumā Apinis sniedz savu skaidrojumu, kā tapusi pašreizējā iecere: “Priekšvēlēšanu degsmē Izglītības un zinātnes ministrei Ilzei Indriksonei bija vajadzīgs “ģimenes vērtību uzstādījums”. VIAA kaut kur atvilknēs no iepriekšējiem ministriem bija saglabājušās iestrādes gan par ģimeniskām vērtībām, gan par LGBTKIA+ kopienas tiesībām un cīņu pret vardarbību ģimenē. Tad nu VIAA ierēdņi mīļā miera labad tradicionālās ģimenes vērtības apvienoja ar veselības pratību, tikai aizmirsa to “veselību” kaut kur ielikt.”
