Piektdiena, 12.04.2024 21:23
Ainis, Jūlijs
Pirmdiena, 30. janvāris, 2023 15:11

Folklorā svarīgi nezaudēt pirmreizīguma sajūtu

Ogres Vēstis Visiem
Folklorā svarīgi nezaudēt pirmreizīguma sajūtu
Radiostudijā, viesojoties raidījumā «Greizie rati».
Pirmdiena, 30. janvāris, 2023 15:11

Folklorā svarīgi nezaudēt pirmreizīguma sajūtu

Ogres Vēstis Visiem

«Ogres Vēstis Visiem» sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu, ar mērķi stiprināt vienotības un Latvijas mīlestības sajūtu, kas it īpaši svarīgi kļuvis Ukrainas kontekstā, turpina rubriku «Ceļā uz Dziesmu un deju svētkiem». 

Lai gan folkloras kopas Dziesmusvētku kopkoncertā Mežaparka Lielajā estrādē nepiedalās, tās ar saviem krāšņajiem tērpiem un atraktivitāti bagātina Dziesmu un deju svētku gājienu, kā arī savus cienītājus iepriecina Folkloras dienā. Šogad uz Dziesmusvētkiem pošas arī Tomes Tautas nama folkloras kopa «Graudi».


Ogres novadu šovasar XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkos, Kapelu maratonā 7. jūlijā, pārstāvēs arī Suntažu folkloras kopa «Saule» un Tautas mūzikas kapela no Lielvārdes, bet Folkloras dienā, 8. jūlijā, uz četrām skatuvēm Vērmanes dārzā un Esplanādē līdz ar citiem pašdarbniekiem piedalīsies arī tradicionālās mūzikas grupa «Skaņumāja», Lielvārdes kultūras nama folkloras kopa «Josta» un Ogres folkloras kopa «Artava».


«OVV» uz sarunu par folkloras nozīmi dzīvē, «Graudu» rašanos un ceļu uz Dziesmusvētkiem, kuros, starp citu, savu desmit gadu pastāvēšanas laikā viņi piedalīsies pirmo reizi, aicināja «Graudu» vadītāju Daci Priedoliņu.


– Mazliet iepazīstiniet ar sevi, kā iesaistījāties folklorā?
– Nāku no Sēlijas, esmu dzimusi Ilūkstē, kur arī mācījos vidusskolā. Tālāk ceļš aizvijās līdz Liepājai. Tur četrus gadus mācījos tolaik Pedagoģiskajā institūtā par sākumskolas skolotāju. Saskare ar mūziku bija, bet pavilka mani vairāk uz ģitārspēli un dziedāšanu. Folkloras manā dzīvē tad vēl nebija.
Tolaik, 1988. gadā, beidzot augstskolu, vēl bija valsts sadale, un es nonācu Madlienā, sāku strādāt skolā un šaipusē arī paliku. Tagad jau 11 gadu dzīvoju Ķegumā. Strādājot Madlienas sākumskolā, kur, starp citu, nostrādāju 20 gadu, pamazām radās interese par folkloru – kad biju nostrādājusi aptuveni gadu, skolas vadība palūdza, vai es nevarētu vadīt folkloras pulciņu bērniem. Piekritu, un tas ilga deviņus gadus. Tobrīd ģitāras pavadībā dziedāju tautas dziesmas. Rīgā pabeidzu divgadīgos folkloras kursus, piedalījos dažādos semināros. Tas bija interesants periods – mācījos pati, mācīju bērniem spēlēt kokli. Iesaistījāmies bērnu un jauniešu folkloras kustībā «PEPT». Braucām uz stāstnieku, dziesmu konkursiem, dejojām dančus, vārdu sakot, folkloras jomā ienācu ar Madlienas bērnu folkloras kopu.
Ar bērniem Mārtiņos vai Ziemassvētkos maskojāmies – darinājām senās maskas, gājām dziedāt uz Madlienas pansionātu, pagasta ēku, veikaliem. Bija jautri, svinējām gadskārtu svētkus. Tolaik atgriezās apritē arī danču kustība. Bērniem ļoti patika. Vienreiz gadā bija liels folkloras festivāls, katru gadu citā vietā. Ar Madlienas folkloras kopu piedalījāmies arī Skolēnu dziesmu svētkos.


– Vai jums pašai ir nācies piedalīties arī lielajos Dziesmusvētkos? Un ko jums nozīmē Dziesmusvētki?
– Jā, piedalījos gan kā kora dalībniece, vēl mācoties Liepājā, gan arī jau strādājot Madlienā, kopā ar vidējās paaudzes deju kolektīvu. Tie bija Atmodas gadi. Tā ir neaizmirstama kopības sajūta, ko nevar saņemt nekur citur, kā vien Dziesmusvētkos.


– Kā sākās jūsu sadarbība ar «Graudiem»?
– 2011. gadā pārcēlos uz Ķegumu. Apzināti aizgāju no skolu sistēmas, jo šķita, ka visu, ko varēju dot, šajā jomā esmu atdevusi. Tas bija pārdomu periods – ko tālāk. Dzīvesvietas maiņa bija stimuls, lai darbotos tajās pašās jomās, bet nedaudz savādāk. Ķegumā satiku Tomes Tautas nama vadītāju Sarmīti Pugaču. Viņa meklēja kādu, kurš varētu vadīt folkloras kopu Tomē, jo bija interesenti, kas vēlējās to darīt. Faktiski, mēs viens otru atradām. Mani nedaudz mulsināja, ka tik ilgi esmu darbojusies ar bērniem, bet tagad ir pieaugušie. Gadu braucu smelties pieredzi pie folkloras kopas «Liepu laipa», ko Jumpravā vadīja Vita Talla. Paralēli 2012. gadā sākām darboties Tomē ar tomeniešiem. Pēc četriem mēnešiem «Graudus» apstiprināja kā amatierkolektīvu. Pērn nosvinējām kolektīva desmit gadu jubileju.


– Kāds šobrīd ir jūsu pamatdarbs?
– Tā ir ģitārspēle. Būtībā mani hobiji kļuva par darbiem. Es darbojos interešu izglītībā kā ģitārspēles skolotāja Ogrē, Ķegumā un Lielvārdē. Man patīk to darīt un desmit gados nav apnicis. Bērni mani uzlādē, dod jaunas idejas, es nododu savas prasmes.


– Kā radās «Graudu» nosaukums?
– Bija vairāki varianti. Kāpēc palika tieši «Graudi»? Tomenieši ir lauku cilvēki. Viņiem ir lielāki, mazāki dārziņi, arī labības lauciņi. Kādā brīdī šis nosaukums mums šķita pats labākais. Tagad priecājamies, ka palika šis nosaukums, jo to izjūtam līdz sirdij. No maza graudiņa izauga vārpa, kurā šobrīd ir 14 graudu – folkloras kopas dalībnieki.


– Kā top jūsu repertuārs?
– Sākām ar gadskārtu ieražu svētku svinēšanu – Rudenāji, Ziemassvētki, Lielā diena, Jāņi, Meteņi, Ūsiņi, Māras. Tur radās pamata repertuārs dziesmām, jo katriem gadskārtu svētkiem ir savas dziesmas. Protams, bija arī pieredze, ko guvu, strādājot ar bērnu folkloras kopu. Daudz esam ieskatījušies folkloras krātuvē – «Gara mantas», idejas aizgūtas arī, piedaloties dažādos pasākumos, piemēram, Starptautiskajā folkloras festivālā «Baltica». Tur saņēmām dziesmu grāmatiņas, ko veidojuši folkloras kopu dalībnieki. Arī mēs esam iesūtījuši savu dziesmu, ko dziedam, kas iekļauta šajā grāmatiņā. Mūsu dziesmu klāsts ir patiesi bagāts.
Kad nāk kārtējie svētki, piemēram, tagad, kad gatavosimies Meteņiem, atkārtosim aizmirstās dziesmas un vienmēr gribam pievienot kādu jaunu dziesmu, rotaļu. «Graudos» pārsvarā darbojas tomenieši, bet ir bijusi arī dalībniece no Glāžšķūņa un tagad ir no Ogresgala. Mums ir bijis pa diviem pasākumiem mēnesī. Esam piedalījušies arī krustabu godos, vedību jeb kāzu godos, mārtošanā (mārte ir līgava, pirms kļūst par sievu) jeb mičošanā.


– Vai esat piedalījušies arī īstās kāzās?
– Protams, bet pagāja laiks, kamēr iepraktizējāmies vadīt šos rituālus. Mums ir muzikālā pedagoģe Līga Skujiņa, kura vairāk koordinē muzikālo lietu notikumus. Mums ir ļoti laba rituāla vadītāja Iveta Zemniece. Sākumā es visu darīju viena, bet tagad ir komandas darbs. Tas man ļoti atvieglo ikdienu. Esmu lepna par «Graudiem».


– Ko nozīmē gatavošanās Dziesmu un deju svētkiem?
– Tas būs kas jauns. Esam piedalījušies «Baltica» festivālos Rīgā, Rēzeknē un Jelgavā, festivālu pieredze mums ir. Katru gadu ar «Graudiem» svinam arī Baltu vienotības dienu, kad akcentējam katra pagasta kultūrvēsturiskās vietas – pilskalnus, svētakmeņus, dižkokus. Vairākus gadus pēc kārtas 22. septembrī bija pilnas dienas pasākumi, apceļojot šīs vietas. Pieņemu, ka tagad, esot lielā novadā, varētu būt kopīgs pasākums novada folkloras kopām. Bet Dziesmusvētkos «Graudi» būs pirmo reizi. Līdz tam esam kāpuši soli pa solim.


– Vai folkloras kopām arī ir skates?
– Jā, bez skates nevaram piedalīties arī folkloras festivālos, piemēram, «Baltica», kas notiek reizi trijos gados. Katram festivālam ir noteikta tēma. Pērn mums tēma bija spēle. Domājām, ko uz «Baltica» festivālu varētu atrast vietējā vidē Tomē, Ķegumā. Mums svarīgi bija prezentēt to, kas ir vistuvākais. Pievērsāmies plostniecības tēmai. Tepat pa Daugavu, garām Ķegumam un Tomei, bija gājuši plosti no Daugavas augšteces. Sākām meklēt. Mūsu pašu dalībnieks Kārlis Veckaktiņš atceras šos laikus, ko, bērns būdams, bija pieredzējis – kā Līčupes krastos no Tomes mežiem atvesti baļķi, kā tie ripināti lejā, kā sasieti plosti, kā veras Ķeguma HES slūžas, kā notiek tālāk koku pārvade aiz HES. Atklājās, ka mūsu novadniece Ruta Andersone savā grāmatā «Ķeguma apvidus vēsture» daudz rakstījusi par plostu laišanu pie Tomes un Ķeguma. Tur mēs arī smēlāmies informāciju un muzikālo materiālu sameklējām paši. «Gara mantās» atradām, ka ir plostnieku dziesma – tekstā bija aprakstīta plostnieku dzīve. Vēl kādu dziesmu dabūju, ciemojoties Ogres pansionātā, kur tā iemītniekam Robertam Jansonam bija dziesmu klade. Tad I. Zemniece atcerējās, kā laivinieki dzied dziesmā «Cel mani pār Daugavu». Pamazām izveidojās programma, kas saucas – «Daugavas plostnieki Tomē». Bija arī Kārļa Veckaktiņa stāsti. Programma ir ļoti vērtīga, un gala rezultātā skatē ieguvām pirmo pakāpi. Šai programmai sašuvām speciālus tērpus, kas atbilst 19.–20. gadsimtu mijas pilsētnieku apģērbam. Ar šiem tērpiem piedalījāmies arī skatē, kur tie atzīti par šai programmai atbilstošiem.


– Vai ar šo programmu startējāt Dziesmusvētkos?
– Jā, esam kvalificējušies dalībai Dziesmusvētkos, kur katram folkloras un tautas mūzikas kolektīvam būs savs repertuārs. Mēs piedalīsimies kopīgā Dziesmu svētku gājienā «Novadu dižošanās», kur dižosimies ar Zemgales Goda tērpu.


– Kur notika skate?
– Tā norisinājās attālināti, jo tobrīd «Covid-19» ierobežojumu dēļ nevarēja vēl tikties. Nodarbības mums notiek divas reizes nedēļā. «Covid-19» perioda sākumā bija apmulsums, kā tālāk turpināt, bet risinājumu atradām – tikāmies attālināti Zoom platformā. Mācījāmies tur dziesmas, protams, tas nebija tik labi kā klātienē, bet izdevās. Tad aktualizējām savu sociālo tīklu grupu Facebook. Kad nevarēja satikties, Ziemassvētkos katrs darinājām masku, nofilmējām ar nelielu komentāru par maskas būtību un kā to gatavot. Kad nāca Lielā diena, piecas dienas pēc kārtas bija video, kā gatavoties šai dienai, kā sagaidīt saullēktu, kā apģērbties, ko dziedāt. Bija pat ieskaņotas dziesmas, ko var klausīties telefonā un dziedāt līdzi. Vārdu sakot, atradām iespējas, kā uzturēt kontaktu ar ārpasauli.


– Tolaik bija jāvalkā maskas, bet jums jau repertuārā tādas ir paredzētas...
– Jā, turklāt, salīdzinot ar citiem kolektīviem, ziemas periodā, kad varēja būt pasākumi ārā, mums bija iespēja ātrāk sākt kopīgi mēģināt, jo mums apģērba ziņā ir labs aprīkojums ziemas apstākļiem.


– Vai sazināties ar citām folkloras kopām novadā?
– Jā. Vislielākā sadarbība ir ar Lielvārdes «Jostu», ko vada Ilze Vecmane. Mums ir bijuši vairāki kopīgi pasākumi. Zinot, ka abas kopas piedalīsies Dziesmusvētkos, vēlamies noorganizēt sadraudzības pasākumu. Draudzējamies arī ar «Artavu» un folkloras kopām, kas nav Ogres novadā, kā arī Ogres Danču klubu.


– Kas ir tā maģija, kas liek cilvēkiem darboties folkloras kopās?
– Pirmām kārtām tā ir interese un iekšējā vajadzība. Tam noteikti ir kāda saistība ar bērnību. Man pašai šī interese par folkloru ir saistībā ar bērnības iespaidiem caur dabu, jo folklorā viss ir ļoti saistīts ar dabas procesiem. Protams, ir ģimenes, kur ir saglabājušās šīs dziesmu tradīcijas, tās pārmantojas. Daudziem tomeniešiem tā ir sasaiste ar to, kas bijis bērnība, jaunībā. Šī interese nepazūd, tā paplašinās. Desmit gadu jubilejā mums novēlēja, lai mums būtu sekotāji bērnu un jauniešu vidū. Mēs jau cenšamies, cik varam, organizējam gadskārtu svētkus, rituālus, sadarbojoties ar folkloras kopu «Josta». Pērn mēs, abas vadītājas, vadījām bērniem vasaras nometnes tieši par tradicionālo dziedāšanu un muzicēšanu. Darām, ko varam, lai piesaistītu jaunatni. Arī mēs pieņemam jaunus dalībniekus, un tieši «Covid-19» ierobežojumu laikā «Graudu» rindas papildināja divas jaunas dalībnieces – no Ķeguma un no Tomes. Bērnudārzā Ķegumā un Birzgalē esam vadījuši vasaras saulgriežu rituālus. Brīvā dabā kopā ar bērniem gatavojām Jāņu sieru, dziedājām, gājām rotaļās, kūrām jāņuguni un veidojām jāņuzāļu darbnīcu.


– Kam gatavojaties šobrīd?
– Februārī būs Meteņi, un tiem gatavojamies jau tagad. Katru gadu ir cita sajūta, mainās dziesmas. Cenšamies katru reizi šos priekšnesumus dažādot, lai nepazustu liesmiņa, lai nerastos rutīna. Piemēram, šogad Tomē Meteņi būs pie Oškroga tirdziņa – tā ir jauna vieta, un rodas sajūta, ka tie būs pirmo reizi. Ir svarīgi meklēt un nepazaudēt pirmreizīguma sajūtu. Tagad reizēm jau ir vajadzīgs laiks, lai to atrastu. Menedžments ir milzīgs, tāpēc, kā jau iepriekš minēju, ļoti priecājos, ka man ir muzikālā palīdze Līga Skujiņa. Savukārt Sarmīte Pugača, kura ir ne vien Tomes Tautas nama vadītāja, bet arī «Graudu» radītāja un dalībniece, kūrē visus saimnieciskos jautājumus – autobusus, ēdināšanu, naktsmītnes. Savukārt Ilze Rumpe ir zāļu sieva – pin vainagus un vītnes mārtošanai un Jāņiem. Vīri rituālā atbild par ugunskuru, plostu gatavošanu Jāņos. Pie tērpu komplektēšanas palīdz Ginta Zālīte, kura ir vēsturniece un interesējas tieši par apģērbiem. Savukārt ideja par pilsētnieku tērpiem pieder S. Pugačai. Lai turpinātu tik daudzus gadus, tai ir jābūt sirdslietai. «Graudos» mēs esam kā ģimene un tajā visā dzīvojam.


– Ko ceļā uz Dziesmusvētkiem jūs gribētu novēlēt sev un citiem folkloras kopu dalībniekiem?
– No sirds izbaudīt Dziesmu svētku gājienu un kopīgos notikumus. Lai ir daudz patīkamu brīžu, lai ir asara acī un prieks par visu, kas notiek.

Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksta “Ogres Vēstis Visiem” redakcija. #SIF_MAF2022