Iluzionists mākoņos
Etjēns Gaspārs Robērs (1763–1837) bija beļģu fiziķis, teologs, iluzionists un gaisa balonu konstruktors. Loģiski, ka viņš izmēģināja, kā tas ir – pacelties gaisā. Robēra biogrāfijā teikts, ka viņš bijis gatavs sadedzināt Lielbritānijas floti, izmantojot milzu Arhimēda spoguli. Viņš izgudrojis maģisko lukturi jeb fantaskopu (rīks kustīgu fotogrāfisko attēlu vērošanai) un uzstājies publikas priekšā ar dažādiem optikas brīnumiem. Varbūt tos varētu dēvēt par apmānu, nevis skarbāk – par māņiem. Pavisam piedienīgi būtu teikt – iluzionista priekšnesums. Izmantojot savas zināšanas optikā un fizikā, Robērs 19. gadsimta sākumā devās viesizrādēs uz dažādām Eiropas valstīm.
Bet pirms tam – 1803. gada 18. jūlijā – viņš veica piecarpus stundu ilgu lidojumu gaisa balonā Vācijā, no Hamburgas līdz Hannoverei. Robērs apvienoja patīkamo ar lietderīgo – nevis tāpat vien plivinājās gaisā, bet lidojuma laikā pētīja mākoņu un gaisa elektrību, skaņas izplatīšanos augstumā un aprakstīja retināta gaisa nelabvēlīgo ietekmi uz organismu. Nākamajā gadā Robērs veica lidojumu Krievijā – no Pēterburgas līdz Gatčinai – kopā ar ķīmiķi Jakovu Zaharovu. 1804. gada jūlija otrajā pusē Robērs ieradās Rīgā, kā tiek teikts, demonstrēt savas iluzionista un gaisa kuģotāja prasmes. Līdzīgu lidojumu viņš veica Dānijā pēc diviem gadiem.
Minervas balons, ko izstrādājis Etjēns Gaspārs Roberts, datēts ar 19. gadsimtu.
Ieinteresēja arī Andreju Johansonu
Robēra lidojums ir ievērojams tāpēc, ka tagadējās Latvijas teritorijā tas bija pirmais dokumentāri pierādītais cilvēka lidojums ar ūdeņradi pildītā gaisa balonā. Rīgas lidojumā 1804. gada 18. augustā beļģis sasniedza aptuveni 1300 metru augstumu un nolaidās vairāk nekā 22 kilometru attālumā no Rīgas uz Pēterburgas pusi.
Šis lidojums ieinteresēja kultūrvēsturnieku, rakstnieku, dzejnieku un esejistu Andreju Johansonu. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados viņš kultūrvēsturiskās esejās apcerējis savulaik nozīmīgus vai vismaz zīmīgus, taču pēcāk pusaizmirstus un vēl pēc daudziem gadiem vairs tikpat kā nezināmus notikumus Latvijas vēsturē. Tostarp Johansons rakstījis arī par beļģu gaisa kuģotāja lidojumu no Rīgas uz Ropažiem 1804. gadā.
Ieskatīsimies šajā esejā, kurā viņš gaisa kuģotāju dēvē pseidonīmā – par Robertsonu: "Mūsu dienās, kad Zeme, līdzās vecajam Mēnesim, jau ieguvusi mākslīgus pavadoņus un kad starpplanētārā satiksme šķiet tikai laika jautājums, romantiska izliekas ne vairs aviācijas "aizvēsture" vien, bet arī tās agrīnais vēsturiskais posms – lidojumi ar baloniem. Zīmīga figūra to popularizācijā 19. gadsimta pirmajos desmitos bija beļģis Kaspars Etjēns Robertsons, un viņa "odisejā", kas skāra daudzas Eiropas zemes, neatņemama vieta ir Latvijai – senajai Rīgai un tās apkārtnei."
Andrejs Johansons atgādina, ka vispirms jau vācu rakstnieks un dramaturgs Augusts fon Kocebū 1804. gada vasarā devās ceļojumā no Igaunijas uz Itāliju, ko tūlīt pēc tam aprakstīja trijos sējumos. Viens no fon Kocebū autobiogrāfiskajiem ceļojumu aprakstiem ir "Atmiņas par ceļojumu no Vidzemes uz Romu un Neapoli" (1805). Brīdi viņš uzkavējās Rīgā un konstatēja, ka šajā pilsētā notiekot tādas lietas, "par kurām, ja tās notiktu Vācijā, bazūnētu piecdesmit avīzes un žurnāli". Toties Rīgā notiekošajam neesot pievērsta uzmanība. Vācu rakstnieks un dramaturgs bijis liecinieks arī Robēra lidojumam balonā pāri Rīgai.
Andrejs Johansons to atspoguļo savā esejā: "Kocebū [lidojuma] tēlojumam veltījis pāris rindkopas: kaut cik sīkākas ziņas atrodamas mēnešrakstā "Nordisches Archiv", kas jau sen ārkārtīgi rets un grūti pieejams. Pēdējam tomēr īpaša nozīme, jo tā redaktoram J. Kafkam bija izdevies iegūt un iespiest vissvarīgāko dokumentu – paša Robertsona aprakstu par savu lidojumu."
Raksts par sagaidāmo lidojumu Rīgā parādījās arī avīzē "Rigasche Anzeigen".
Robēra varoņdarbiem veltīts dekoratīvs šķīvis.
Kā viss notika
Robēra sarkanais aerostats bija izlikts publiskai apskatei (par samaksu!) Rīgas pilsētas bibliotēkas telpās – Rīgas galvenā būvmeistara Kristofa Hāberlanda veidotajā jaunbūvē virs Doma krustejas. Visu šo uzparikti varēja aplūkot ilgāku laiku, kamēr Robēra važonis no Pēterburgas atvedis vajadzīgās kvalitātes vitriolskābi jeb sērskābi. Robērs tikmēr dažādos veidos vāca ziedojumus, un daudzi atvēlējuši simt un pat vairāk rubļu.
1804. gada 18. augusta novakare Rīgā bija vēsīga un apmākusies, taču ielās valdīja dzīva kustība, un ļaudis bariem plūda citadeles virzienā – netālu no Nacionālā teātra. Tikko bija aizvadīts rudens jautrais umurkumurs un citas izpriecas, un šajā vakarā rīdzinieki cerēja skatīt vēl neredzētus kumēdiņus. Tieši tādus pašus, ko nesen Pēterpilī ar savu ierašanos bija pagodinājuši pat cara nama locekļi. Tomēr vairums saprata, ka Robēra iecerētā gaisa kuģošana varētu būt bīstama, tāpēc ar apbrīnu vēroja, cik mierīgi izturas gan viņš pats, gan viņa sieva un cik nebēdnīgi lēkā un skraida viņu dēlēns Gijoms Etjēns.
Rīgas citadeles laukums bija izveidots par lielu amfiteātri, kur vietu varēja atrast par vienu dukātu, vienu Alberta dālderi vai pusi dāldera. Nebūs tautai lūkot priekšnesumu par baltu velti! Skatītāji bija sakāpuši uz jumtiem, skursteņiem un ieņēmuši visus pilsētas torņus. Arī no Jelgavas ieradušies daudz ļaužu.
Vispirms uzlaida gaisā divus mazākus balonus, lai precizētu virzienu, kādā dosies galvenais balons. Tiem sekoja trešais, kam bija piestiprināts izpletnis jeb krītširmis ar kurvi, kurā ietupināja... gaili. Tāda atrakcija tautai tika solīta un godam izpildīta. Tas, nudien, atgādina stāstus par pirmajiem dzīvniekiem kosmosā! Kad balons sasniedza Pēterbaznīcas torņgala augstumu, izpletnis atvērās un gailis atgriezās uz zemes dzīvs un pārbijies. Vispār jau tam jābūt slavenībai – iespējams, pirmais dzīvais gailis, kurš redzējis Pēterbaznīcas torņa smaili.
Pulksten sešos pievakarē galvenais balons bija piepildīts ar ūdeņradi. Grozā iekāpa Robērs un, virvēs iekāries, ļāva sevi slaidā lokā izvizināt ap citadeli, tad deva zīmi, lai atraisa enkuru. Balons strauji šāvās gaisā, kuģotājs tikām meta ārā balasta maisus, "piešķaidīdams ziņkārīgajiem acis un ieplestās mutes ar smiltīm". Grozā jeb gondolā palika vien daži mēraparāti. Kad vējš trieca balonu pret kādu jumtu, lejā atskanēja izbaiļu kliedzieni, ko nomainīja gaviles un vētraini aplausi, jo, nosviežot beidzamās balsta atliekas un tām līdzi savu mēteli, Robērs panāca, ka balons spēji uzrāvās augšup.
Viss. Izrāde bija beigusies, skatītāji izklīda. To visu noskatījies arī kāds Robēra konkurents, par kuru publikācijās runāts diezgan nievājoši.
Lūk, lūk, jau pirmdienā, 22. augustā, avīzē "Rigasche Anzeigen" parādījās sludinājums: "Pazudis gaisa balons. Sola prāvu atlīdzību tam, kas sarkano gaisa balonu labā stāvoklī profesoram Robertsona kungam atgriezīs Londonas viesnīcā." Iespējams, tāda ziņa bijusi Robēra nelabvēļa roku darbs, bet varbūt arī ne, meklējot mazo balonu, ar kuru gaisā uzrāva dzīvo gaili.
Vietējais zemnieks gandrīz nošauj
Robērs savā ziņojumā rakstīja, ka bijis pilnīgi izmircis, kaut gan lietus nav lijis. Lidojot balons apgriezies divas reizes ap savu asi. Gaisa kuģotājs atzina, ka šajā lidojumā izmēģinājis, kā visvienkāršāk balonu vadīt un noturēt vēlamā augstumā; pētījis, cik daudz gāzes no tā jāizlaiž, lai tam piešķirtu pretēju virzienu; aplēsis tā ātrumu un diagonālo līniju, pa kādu tas laižas lejup.
"Tā kā zem manis atradās tikai milzīgi meži, es tuvinājos zemei un brīdi lidoju pār koku galotnēm, lai izmantotu pirmo klajumu, ko pamanītu. Beidzot nolaidos ar savu trauslo kuģi kādā meža cieši apņemtā lauciņā – vietā, kas tikko divkārši pārsniedza balona caurmēru. Bez pārliecīgas piepūles un uzmanības es laimīgi paglābos no draudīgajiem iesmiem – eglēm, kas šķita visapkārt izaugam no zemes, lai atvairītu manu nolaišanos.
Pirmo reizi izlietoju enkuru, ar ko mēdz gondolu saistīt pie zemes, un varēju tikt galā bez citu palīdzības. Biju balonu jau gandrīz iztukšojis un sarotījis, kad pēc mana sauciena piesteidzās kāds krievu priesteris ar saviem bērniem un man palīdzēja. Par lidojumu var vislabāk sacīt: fabricando fabri fimus jeb viscaur jāpaļaujas uz praksi un pieredzi.
Zemē nolaidos pie Nāgelmuižas, kas pieder Ropažiem, uz mazas pļavas netālu no upītes Krewe uppe, 20 verstis no Rīgas. Brauciena protokolu parakstīja Ernsts fon Berga kungs un dažus mirkļus vēlāk galma padomnieks fon Blankenhagens, sekretārs Švarcs un teātra direktors Meirers, kuri balonam bija sekojuši līdzi ar neticamu ātrumu," piedzīvoto izklāstīja Robērs.
Viņš bija sarakstījis tādu kā instrukciju, lai vietējie ļaudis būtu informēti par lidojumu un zinātu, ko drīkst un vajag darīt, bet ko ne. To esot nolasījuši visās lauku baznīcās, bet tik un tā, balonam nolaižoties, cilvēki krituši ceļos un metuši krustus. Kādā muižā netālu no Rīgas kāds zemnieks pat gribēja uz viņu šaut, jo no tāluma gaisa balonu noturējis par retu medījumu.
Toties uz tā sauktās Garās jūdzes (tagadējās Vidzemes šosejas daļa) tauta viņu sagaidījusi ar priecīgu jūsmu un ar skaļām gavilēm aizvadījusi līdz Rīgai, kur, citējot Johansonu, Robērs jautri pavadījis vairākas dienas. Tālāk viņš devies uz Vīni, Stokholmu un citām Eiropas metropolēm, līdz apmetās Francijā, kur nomira 1837. gada 22. decembrī.
Rīgu, kā liecina viņa izteicieni, gaisa kuģotājs vienmēr paturēja labā atmiņā.
Nepaej garām! Piemiņas zīme gaisa kuģotājam Citadeles ielā Rīgā.
Ropažu mācītāja atmiņas
Laiku pa laikam latvju prese rakstīja par Robēra lidojumu no Rīgas līdz Ropažiem, tādējādi atgādinot par nozīmīgo vēstures faktu un bieži citējot Ropažu mācītāju Kārli Frīdrihu Valteru, kurš redzējis lidojuma beigu posmu un to aprakstījis šādi: "Es ar savējiem un saviem diviem labiem Rīgas draugiem – rātskungiem Joh. Valentinu Bulmeringku un Pauli Kroģeru – atradāmies Naglu muižiņā un, pavisam noguruši no ilgas gaidīšanas, patlaban jau posāmies atpakaļ uz mājām, kad tālumā parādījās balons, kas mums šķita prāvas bumbas lielumā, lai gan patiesībā tas nebija neko mazāks par labu siena kaudzi. Mums un maniem bērniem bija liels prieks noraudzīties šai brīnumā un klusībā sevī nodomāt: "Cilvēks var pacelties gaisā un lidot!" Tas tad lidinājās gaisā netāl no Juglas tilta pār pļavām un, ja būtu vēl mazu brītiņu ilgāk palicis gaisā, tad droši vien nolaistos pie mūsu kājām. Bet tad tas bijās iekļūt lielā mežā un sāka izlaist gaisu. Tad balons nolaidās netālu no Baložiem pie Jaun-Rotkalna mājām, kur to satvēra šīs mājas siena grābēji. Tā kā man bija līdzi mani mazie bērni un mani rati bija par smagiem un lieliem, tad es tam nevarēju sekot, bet [Ropažu muižas īpašnieka dēli] pulkvedis un bruņnieks Baltazars f. Bergs un kapteinis Ernsts f. Bergs steidzās uz nolaišanās vietu vieglā droškā, sameklēja gaisa kuģotājam vienu zirgu un pavadīja to atpakaļ uz pilsētu. Viņa balons tika uzlikts uz ratiem un pie tā saucamās garās jūdzes to sagaidīja ar skaļām gavilēm liels ļaužu pūlis, kas bija steidzies no pilsētas tam pakaļ."
Mācītājs sajūsminājies, sak, kas tā bijusi par izrādi, kad kā spīdīgs dzeltens mākonis nāca ārā balonā sapūstais gaiss caur lūkas atveri.
Piebildīsim, ka Ropažu muižas īpašnieks Frīdrihs Reinholds fon Bergs bija viens no bagātākajiem muižu īpašniekiem.
Neliela piemiņa
Ar laiku interese par Robēra lidojumu Rīgā mazinājās, par šo notikumu presē atgādināja arvien retāk un retāk. 2005. gada februārī ar Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas līdzdalību un Rīgas domes finansiālu atbalstu Citadeles ielā pie Latvijas Republikas Patentu valdes ēkas tika uzstādīta tēlnieka Kristapa Gulbja veidotā piemiņas kompozīcija "Kāpnes uz debesīm". Tieši te gaisā pacēlās Robērs, lai piezemētos Ropažu apkaimē.
