"Notikums, kas lika man vēlreiz noticēt, ka cilvēcība mums apkārt eksistē! Pāris dienas nogulējām ar vienu jauku sievieti vienā palātā, Ogres slimnīcā, šodien mūs reizē izraksta ārā, cilvēks, acīmredzot, fonā dzirdēja, kā ārsts man nosaka diagnozi - vēdera trūce, nedrīkst celt un nest smagumus, un rekomendē līdz nākošajai nedēļi mierīgu režīmu! Ejot ārā no palātas, šī sirsnīgā sieviete man jautā - "Vai man būs kas atbrauc pakaļ un aizved uz mājām?" Atbildēju, ka diemžēl nē... - vīrs darbā, citā pilsētā, un paziņu vai draugu, kam piezvanīt, lai atbrauc man pakaļ arī īsti nav!"

Sieviete tad piedzīvoja šo sirsnīgo brīdi, kad otra jaukā dāma ilgi negaidot teica - "tūlīt piebrauks man mašīna pēc manis, sēdies iekšā, aizvedīsim tevi ar līdz mājām,"

S.Reiniece turpina - "Vēl paņēma manu slimnīcas somu, lai man nav jānes! Ja šo ierakstu, tu jaukais, sirsnīgais cilvēk, lasi, vēlreiz no sirds pateicos par palīdzību! Atbraucot mājās, mani vienkārši pārņēma emocijas, asaras... Vienkārši tādēļ, ka tik daudzi ikdienas skrējienā nepagūst redzēt, saskatīt, kad otram ir grūti vai kad nepieciešams piedāvāt palīdzību...

Arī es vienmēr cenšos, tiešām cenšos savās iespēju robežās kādam palīdzēt, ja redzu, ka tas nepieciešams...vai tas būtu tuvs ģimenes cilvēks vai kāds no malas... manuprāt, tieši vienaldzība, naids, augstprātība ir tie, kas mūsu sabiedrību degradē, gremdē...bet saskaroties ar šādiem cilvēkiem, kuri nepaies garām, redzot, ka kādam vajag palīdzību, šādus cilvēkus es cienu un novērtēju viss vairāk! Lai dzīvo cilvēcība!"