Akadēmiķis Jānis Stradiņš rakstījis: “Pēc Herdera Merķelis bija pirmais, kas atzina latviešu gara mantu lielo vērtību un paredzēja tām nākotni. Tādējādi savā ziņā viņš ir viens no latviešu nacionālisma ciltstēviem, kaut arī pats nav sacerējis neviena darba latviski un Nikolaja I reakcijas laikā pret latviešu nācijas iespējām un viņu literatūras nākotni pat izturējies rezervēti.”

Merķelis savijis vienā stāstā dažādas vietas Latvijā, savu mūžu noslēdzot Depkina muižiņā Katlakalnā. Pērn 1. novembrī (pēc vecā stila 21. oktobrī) Merķeli pieminējām viņa 255. gadskārtā. Bet šajā pavasarī, sākoties tūrisma sezonai, nesen atrasto Merķeļa rakstāmgalda virsmu varētu izstādīt apskatei ikvienam interesentam.

Neticams pārsteigums

2023.gadā Merķelis, ja tā var sacīt, sagādāja pārsteigumu. “Rīgas Apriņķa Avīze” jau rakstīja, ka no zemes tika izcelta akmens virsma, ko saskaņā ar nostāstu Merķelis esot izmantojis par rakstāmgaldu un uz kura, domājams, sarakstījis savu slaveno darbu “Latvieši”. Atgādināsim, kā viss notika.

Galda virsmu uzgāja Purvīša muzeja un fonda “Viegli” komanda pētniecības ekspedīcijā Cēsu novada Skujenes pagastā, “Gravu” māju apkārtnē. Bija dzirdēti nostāsti, ka tur zem sena, nogāzta ozola varētu būt zemē iegrimis Merķeļa akmens rakstāmgalds. Vietējā iedzīvotāja vecmāmiņai viņas mamma vēstījusi par akmens galda virsmu, uz kuras tapis Merķeļa publicistiskais traktāts par latviešiem un dzimtbūšanu. Zināms, ka tas uzrakstīts Cēsu novada Annas muižas apkārtnē. Bet šī atmiņu stāsta vēstītājs sacīto nebija uztvēris nopietni, domājis, ka vecmāmiņa joko. Tomēr tas pats nostāsts atkārtots Annas muižā, kur, no Jaunpiebalgas uz Purvīša muzeju Ogres novada “Vecjaužos” braucot, iegriezās Purvīša muzeja vadītāja Žanete Grende un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte-Pakule – sak, pārbaudīsim, cik vērtas ir atmiņas, ka zem lielā ozola aprakts Merķeļa galds.

Par Merķeļa klātbūtni Annas muižā atrodama informācija jau padomju gadu publikācijās, piemēram, žurnālā “Zvaigzne” 1956. gadā tēlaini aprakstīts: tālu sniedzas skats no Merķeļa gravas pāri Nelabajam ezeram, un te, kā vēsta nostāsts, Merķelis rakstījis “Latviešus”.

Atceroties galda virsmas atrašanu, Žanete Grende smejas, ka vajadzēja atbraukt ziņkārīgiem rīdziniekiem, lai noticētu senajai leģendai un, Janīnas Kursītes-Pakules uzkurbulēti, zemē guldīto akmeni sāktu meklēt. Uz sakritību virkni varbūt var attiecināt arī vēsturnieka un arheoloģijas profesora Jura Urtāna iesaisti, kuram Kursīte-Pakule lūgusi noteikt akmens autentiskumu. Annas muižā Merķelis no 1793. līdz 1796. gadam strādāja par mājskolotāju Rīgas apriņķa tiesneša Aleksandra fon Tranzē ģimenē, un tajā laikā viņš uzrakstīja “Latviešus”.

Komponists un rakstnieks Marģeris Zariņš ciklā “Stāsti par Merķeli” raksta: “Tranzē kungam iedzimts talants cilvēku mocīšanā, dažādu pārmācības veidu izdomāšanā. Pēc eksekūcijām viņš jūtas gandarīts, pārdzīvo iekšēju katarsi. Kad mazais Helvigs atsacījās ar savām rokām pārmācīt puišeli, kurš, badā pamiris, pa virtuves logu bija uz galda atstātu sklandu rausi nozadzis, barons jauno hofmeistaru aicināja istabā uz pārrunām. Apsēdies pie kamīna ar Didro enciklopēdiju vienā un holandiešu pīpi otrā rokā, Tranzē pierādīja, ka zemnieks nav nekas cits kā darba lopiņš. Lopiņus turot stingrībā un bailēs, lai viņi nestu labumu saimniekam.”

Merķeļa ozola vairs nav, to saspēra zibens. Apkārt saauguši krūmi. Taču tas, kurš meklē, arī atrod! Akmens plātne 1,20 metru garumā, 65–70 centimetru platumā un 10 centimetru biezumā tika izcelta virszemē. Kad Merķeļa rakstāmgalda virsmu eksponēs visiem interesentiem? Žanete Grende aicina sagaidīt tūrisma sezonas ieskrējienu siltākos laikapstākļos. Tiek meklēta vieta, kur jau šopavasar varētu novietot vēsturisko artefaktu.

Dzīve Depkina muižā

Merķelis daļu mūža nodzīvoja tagadējā Ķekavas pagasta teritorijā, kur 1808. gadā nopirka Depkina (Rāmavas) muižu un tajā aizvadīja dzīves nogali. Gadu iepriekš viņš apprecējās ar Doroteju Vilhelmīni Dorndorfu, Merķelim pazīstamā Rīgas Domskolas prorektora meitu. Viņas pirmais vīrs bija daudz vecāks par Doroteju. Laikrakstā “Latvija Amerikā” 1997. gadā publicētā rakstā teikts, ka Garlībs apprecējās ar bagāta Rīgas ārsta Dorndorfa atraitni ne naudas kāres mudināts. Vienlaikus piebilsts, ka esot tieši jāsaka: tomēr bez Dorndorfa atraitnes naudas viņš pie Depkina muižiņas nebūtu ticis, jo publicista darbs nebija ienesīgs.

Marģeris Zariņš publikācijā žurnālā “Māksla” 1987. gadā dod mājienu, ka Merķelis jaunībā bijis nelaimīgi iemīlējies citā dāmā. Lai nu būtu. Sirdij nepavēlēsi. Bet laulībā ar Doroteju piedzima trīs bērni.

Tiesa, dzīvošana Depkina muižā notika ar nelielu pārtraukumu, jo 1811. gadā Merķelis bija “Literatūras un Mākslas Avīzes” redaktors un vērsās pret Napoleonu un viņa īstenoto ārpolitiku. Kad Napoleona armija tuvojās Rīgai, viņš bija spiests bēgt uz Tērbatu. Pēc Napoleona sakāves Merķelis atgriezās muižiņā, kur nodarbojās ar žurnālistiku, lauksaimniecību un memuāru rakstīšanu. Rakstos var atrast, ka apkaimē Merķelis bijis zināms arī kā ārsts. Laikrakstā “Latvija Amerikā” minēts kāds Merķeļa untums – dēvēt Depkina muižiņu par Merkelshof. Kāpēc gan apgalvot, ka tas ir untums? Galu galā – šajā Pierīgas muižā Merķeļu ģimene nodzīvoja daudzas desmitgades un to aizvien atceras arī kā Merķeļa muižiņu.

Depkina muižas nosaukumu tā ieguva pēc ilggadējo iedzīvotāju mācītāju Depkinu uzvārda. Kopš astoņpadsmitā gadsimta divdesmitajiem gadiem muiža piederēja Rīgas mācītājam Bartolomejam Depkinam. Tā tiek raksturota kā tipiska Pārdaugavas klasicisma stila muižiņa. Savulaik muižas kompleksu veidoja vismaz desmit ēkas un parks. Kādā no vairs neesošajām ēkām mita Merķeļi.

Laimīgais liktenis

Tagad Depkina muižas kungu māja ir restaurēta divstāvu koka ēka un viena no vislabāk saglabātajām Pārdaugavas muižiņu mājām.

Ap astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta miju muižai vairākkārt mainījās īpašnieki. 1909. gadā tā piederēja Aleksandra Grotenhjelma dzimtai. Pēc Pirmā pasaules kara muižā atradās Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes pētniecības centrs “Rāmava” un strādāja plaši pazīstamais agronoms Pauls Lejiņš.

Pēc Otrā pasaules kara tajā izveidoja dzīvokļus, māju no iekšpuses pārbūvēja. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā muiža tika pamesta un izdemolēta. Toreizējā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (tagad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde) atzina, ka muižiņa līdz kliņķim nolaista apzināti.

1992.gada vasarā laikrakstā “Diena” tika celta trauksme: “Totalitārās saimniekošanas rezultātā šodien visapkārt muižai ir saceltas daudzstāvu dzīvojamās kastītes ar visām ērtībām, bet aiz sliekšņa stāv atkritumu čupas un postaža. Vecās muižas ēkas un parka uzturēšanai līdzekļi acīmredzot nav tērēti visus padomju varas gadus, kaut gan vēl pirms dažiem gadiem te bija izmēģinājumu saimniecības “Ramava” kantoris.

Tagad kādreiz ievērojamā muižas ēka ir izdemolēta, strauji pūst tās koka ārsienas. Parks ir pārpurvojies un aizaudzis ar krūmiem. Daudzi vecie koki ir vētras nogāzti vai salauzti un nokaltuši.

Lai paglābtu muižas ēkas no bojāejas, tās konservācijai ir nepieciešami 1,5 miljoni rubļu jumta un ūdensnoteku remontam, kā arī sapuvušo koka konstrukciju nomaiņai. Ja šovasar to neizdarīs, ēku saglābt vairs nebūs iespējams. Pašreizējais šīs teritorijas saimnieks un zemes lietotājs valsts uzņēmums VSKB “Rāmava” ir maksātnespējīgs.”

Par laimi, izpostītā muiža netika nojaukta. Šī gadsimta sākumā muiža tika restaurēta un izglābta no bojāejas. Tika saglābts kamīns, oriģinālās durvis, kultūrvēsturiski nozīmīgais mākslas piemineklis – kāpnes. Tagad Depkina muiža ir viena no skaistākajām muižām, ko iesaka apmeklēt Latvijā.

Mūža miers Katlakalna kapos

Garlībs Merķelis nomira 1850. gada 9. maijā (pēc vecā stila 27. aprīlī) astoņdesmit viena gada vecumā. Viņš apbedīts Katlakalna kapos – mazā kapsētiņā pašā pilsētas nomalē, pie robežas ar Ķekavas pagastu. Dienas laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” publicēti cieņpilni atvadvārdi: “Tā bēdu ziņa ātri izpaudās, un nožēlošanas no visām pusēm atskanēja, pat pretinieki žēlojās par viņa nomiršanu. Jo liela nožēlošana bij apkārtējos ciemos un mājās dzirdama, jo to ik katris cienīja un mīlēja. Kas tad gan nepazina to veco doktora kungu, veco Merķeli, kas ikkatru bērnu laipni sveicināja un ikkatru noskumušu iepriecināja un apdāvināja.

3.maijā tika viņa miesas uz tuvajiem Katlakalna kapiem pavadītas. Draugi no tuvienes un tālienes bij te sapulcējušies. Arī no Pārdaugavas bij latvieši atbraukuši, kas viņu dzīvu nebij redzējuši, bet nu mirušā vaigā gribēja paskatīties. Tā bij mīlestības atmaksāšana, ko latvieši tam, kas priekš viņu labklājības tik daudz bija pūlējies, deva.”

Atzīmējot Merķeļa simto dzimšanas dienu, Rīgas Latviešu biedrība 1869. gadā viņam atklāja pieminekli – vienkāršu laukakmeni ar uzrakstu un krustiņu galā. Uz pieminekļa plāksnes rakstīts: “Par piemiņu no pateicīgiem latviešiem.” 1996. gadā uzstājoties konferencē “Garlībs Merķelis un masu mediji”, Jānis Stradiņš to attēlo: “Arī pirmais žests, ko latvieši izdarīja pēc atmodas, bija Merķeļa kapa pieminekļa uzlikšana Katlakalnā 1869. gadā, kur Rīgas Latviešu biedrības pārstāvji devās izpušķotām laivām. Nesen Merķeļa piemiņas plāksne bija nolaupīta, tagad tā ir atjaunota, kaut arī ar aplamu gadskaitli – arī tā ir maza vēstures grimase.” Tā laika aprakstos teikts, ka uz Merķeļa atdusas vietu Katlakalna kapos sākušies latviešu tautas svētceļojumi. Tos organizējusi Rīgas Latviešu biedrība.

Trīs gadus pēc vīra nāves mūžībā devās arī Doroteja. Viņa atdusas Katlakalna kapsētā blakus vīram un abu jaunākajam dēlam Ādolfam.

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.