Gan šo, gan visas iepriekšējās mūs raidieraksta sērijas un sarunas ar dažādiem viesiem skatieties šeit.
Eva Lūse: Sveicināti, šoreiz sākšu ar vienu citātu: "Viss, kas rosina, veido un saglabā morāli un fiziski veselīgu un pilnvērtīgu ģimeni un tās dzīvi, ir jākopj, jāsargā un jāglabā. Ģimenes pamats ir laulība. Veselīgas, morāli pilnskanīgas un vērtīgas ģimenes prasība ir, lai laulība būtu nešķirama vienība, ko veido viens vīrs un viena sieva. Šo vienību var izārdīt vienīgi nāve." Šis bija citāts no 1961. gada oktobrī trimdā trīs katoļu bīskapu rakstītā par kristīgu laulību un kristīgu ģimeni. Tie bija Jāzeps Rancāns, Bronislavs Sloskāns un Antonijs Urbšs — trīs vīri, kuri šādi formulēja ģimenes un laulības dzīvi. Un tieši mūsu mīļo šodienas viesu dēļ es sāku ar šo citātu. Mēs dzīvojam laikā, kad pašsaprotamas lietas ir no jauna jādefinē. Vai jūs abi piekrītat šim bīskapu formulējumam?
Kaspars: Mēs ne tikai piekrītam, mēs to arī izdzīvojam. Paldies Dievam!
Eva: Jūs esat arī deviņu bērnu vecāki?
Kaspars: Jā, mums ir deviņi bērni. Astoņi savi un viens adoptēts.
Eva: Jūs savulaik darbojāties organizācijā "Īsta mīlestība gaida". Vai jūsu dzīve šobrīd ir kaut kādā korelācijā ar to, ko toreiz darījāt? Mūsdienās tas varbūt izklausās pilnīgi ekstrēmi – pirms laulībām bez seksa.
Leida: Tā bija starptautiska kustība pasaulē, un Latvijā tā jau bija dibināta. Kad mēs ar Kasparu apprecējāmies, pirmajā laulības gadā mēs iestājāmies Svētā Gregora kalpošanas skolā Saldū — luterāņu skolā. Pēc tā gada sapratām, ka vēlamies kaut ko darīt, lai palīdzētu jauniešiem kaut kur dabūt informāciju, kas ir alternatīva tai, ko viņi izlasa žurnālos un redz pasaulē. Jo man pašai tā bija, kad kļuvu par jaunu kristieti, es savā draudzē nedzirdēju, ka Dievam ir kāda ideja par vīrieti un sievieti. Man likās — vienkārši kaut kā veido tās attiecības, un kaut kā jūs tur varbūt esat kopā. Tad es uzzināju, ka ir tāda kustība. Man tas ļoti daudz deva, jo tad es sapratu, ka varu lūgt Dievu, lai Viņš man dod vīru. Es biju vīlusies tajā, kā pati līdz tam veidoju attiecības. Un tā Dievs man uzdāvināja labāko vīru pasaulē. Es viņu satiku baznīcā, starpcitu (smejas). Līdz tam likās, ka pat neapprecēšos. Beigās mūsu dzīve izvērtās tāda, kādu pat nevarētu iedomāties. Tiešām tur ir gan mīlestība, gan cieņa vienam pret otru, gan arī bērnus gribās tādās attiecībās.
Eva: Bet vai stiprām attiecībām laulībā ir saistība ar seksu pirms laulībām?
Kaspars: Jā, procentuāli ir milzīga saistība. Bet ne jau tāpēc, ka Dievam nepatiktu sekss līdz kāzām... Sekss vienkārši ir ļoti spēcīga lieta. Es to personīgi salīdzinu tā: seksuālas attiecības zināmā veidā ir līdzīgas heroīnam. Kāpēc cilvēki nelieto heroīnu? Jo tu palietosi piecus gadus un kļūsi par bomzi, par narkomānu, visu nodzersi. Ja ir sekss līdz kāzām, tad sevišķi vīrietim ir grūti saprast, vai viņš to meiteni mīl, vai viņš viņu "mīl" tāpēc, ka viņiem ir labi gultā. Un tā viņš apjūk, viņš viņu apprec, bet varbūt nemaz nebūtu precējies — un tā viņi pēc 10–15 gadiem izšķiras. Un viņu dvēseles arī, varētu teikt, iet pa bomžiem, jo šķiršanās ir smagākais, kas var būt. Jūs, tie, kas esat šķīrušies, to zināt; tie, kas nav šķīrušies, ir redzējuši, ka nav nekā smagāka. Nu, ir arī depresijas un visādas tādas lietas, ir nāve, vai ne, un nodevības. Bet šķiršanās — kad tev jāpamet savi bērni un kad to cilvēku, ar kuru tu esi radījis bērnus, tu nevari ciest, tu viņu ienīsti, pats nesaproti, par ko... Un tad atturēšanās no seksa līdz kāzām palīdz saprast, vai tā foršā meitene, kuru tu esi saticis, ir sieva uz 50 gadiem, vai viņa ir vienkārši forša meitene.
Eva: Pagaidi, es tev uzreiz iebildīs. Mēs taču nedzīvojam pagājušajā gadsimtā — mēs dzīvojam modernā gadsimtā, modernās attiecībās.
Kaspars: Doma ir tāda... Kā jūs zināt, ka jums ir draugi? Ja kādu ieliek cietumā — kas nāk uz cietumu? Mamma, tētis, vecmāmiņa un varbūt viens draugs. Visi pārējie ir pazuduši. Un tāpat, ja divi cilvēki precas — ja grib apņemties uz 50 gadiem, tad vajag pārbaudīt, vai tu esi tā vērts, lai tevis dēļ kaut ko upurētu. Un tu vari uzdāvināt meitenei šo - "Es tevi apprecēšu bez seksa līdz kāzām". Kas tā par mīlestību! Meitenēm tā nav, tā ir puišiem. Tāpēc sekss līdz kāzām... to vispirms var domāt kā dāvanu puišiem. Jo, kā tu domā, cik ilgi, normāls puisis 25 gados draudzēsies ar meiteni, kam 22 gadi, ja viņa pateiks, ka seksa līdz kāzām nebūs?
Eva: Nu, divas nedēļas.
Kaspars: Jā, pēc divām nedēļām tas puisis būs aizgājis. Un cik ilgi puisis draudzēsies ar meiteni, ja sekss ir?
Eva: Varbūt kādus 2-5 gadus…
Kaspars: Jā, un tieši tā, un tad iespējams pametīs.Ja meitene puisim nedod seksu un viņš pazūd pēc divām nedēļām, viņš nebija īstais. Ja viņš ir īstais - pēc mēneša viņš tevi bildinās. Varbūt pēc diviem.
Eva: Kāda, starp citu, ir jūsu pieredze kustībā "Īstā mīlestībā gaida"? Kas ar tiem jauniešiem pēc tam notiek? Kāda viņiem ir tā dzīve, zināt?
Leida: Ja skatās kopējo tendenci — procentuāli mazāk šķiras tie, kas gaidīja. Jo tur ir tieši tas moments, ko Kaspars saka: tu jau uzreiz saproti, vai tas cilvēks vispār ir vērts, lai gaidītu. Un pēc tam jau laulībā — nezinu, bērni piedzimst, arī tad ir jāpagaida. Kaut kas ir jāupurē, un tā cilvēka dēļ tu jau kaut ko esi upurējis. Tāpēc šķiršanās iespēja ir mazāka. Bet, protams, ir arī tādi, kas izšķiras, jo tas laikam būtu pārāk vienkārši – gaidi līdz kāzām un tad dzīvo ideālo dzīvi. Tā nav. Bet tā ir statistika, piemēram, Amerikā pētīts, ka līdz 10 reizes mazāk šķirās, ja sagaida savu.
Kaspars: Jā, es gribēju teikt - statistika rāda arī to, ka laba ziņa ir tām meitenēm, kuras ir asas vai trakas, tādas dzēlīgas, tām ir vieglāk apprecēties. Kāpēc? Jo neviens viņas negrib, kā tikai – īstais. Saprotiet? Ja tu esi sievišķīga, mīļa un patīkama, vairāk puišu tevi grib. Visi ar tevi draudzējas, visi tev saka "čau, kā tev iet", un tu nevari saprast, kurš ir īstais.
Tāpat ar vīriešiem: visi dīvainīši, visi tādi "nepareizie"…ir apprecējušies. Piemēram, Dž.Dž. Džilindžers – nu jau septīto reizi apprecējies, nu kaut kas viņā ir! (smejas) Visas grib viņu precēt!
Eva: Tu arī, Kaspar, esi dīvains?
Kaspars: Jā, es daudz runāju. (smejas) Tāds dīvainītis, kas nerimst. Man ir bijušas vairākas draudzenes, un visām viņām nepatika, ka es daudz runāju. Viņas teica: "Beidz, Kaspar, vārīties — kur tu tik daudz muldi!" Un es jutos neadekvāts, ne pa tēmu. Tad es satiku savu sievu. Pirmajā reizē, kad mēs satikāmies, mēs runājām desmit minūtes. Viņa pateica kādus divus vārdus — divus teikumus, ne vairāk. Es norunāju deviņarpus minūtes.Es vienkārši runāju, viņa klausījās — viņa iemīlējās uzreiz.
Leida: Un tad man kāds pēc tam prasīja: "Vai tev netraucēja, ka tavs vīrs tik daudz runā?" Un es teicu: "Nē — viņš ir vīrietis, kuram ir ko teikt." (smejas)
Kaspars: Še tev!
Skaties arī:
 |
|
 |
Eva: Nākamais, ko es gribēju vaicāt, es tikko izlasīju, ka jūs tagad ejat arī uz cietumu jeb ieslodzījuma vieta nepilngadīgajiem. Kā tur uztver to, ko stāstāt?
Kaspars: Tur tas tiek ļoti labi uztverts, tāpēc ka viņiem "nav sanācis", un viņi jau ir izgāzušies 14-17 gadu vecumā, tad viņi emocionāli ir tādi, it kā viņiem jau būtu piecdesmit gadi.
Leida: Mums ir cietumā arī Alfa kurss, kas ir par kristietības pamattēmām. Mums arī meita nāk cietumā līdzi, jo tur ir mazās grupiņas, un ir forši, ka klāt ir vēl jaunieši. Pagājušajā nedēļā mēs izgājām ārā, un viņa teica: "Man tur bija daudz vieglāk nekā šādā kursā ārpusē". Tāds kurss notiek arī vienkārši baznīcā. Jaunieši cietumā ir daudz atvērtāki, jo viņi jau kaut kur ir vīlušies, nu, kaut kādās dzīves lietās, un ir labi klausītāji. Un viņi ir gatavi mainīties.
Un tad kā Kaspars saka: ja tev dzīvē tikko viss izdodas, jūra līdz ceļiem, tad ir tā: "Nu, redzēsim, ko tad man tas mācītājs tur pateiks, ko man tur kaut kāds jaunietis pateiks." Tie jaunieši, kas ir ārpusē, bieži nav tik atvērti kā tie, kas jau ir vīlušies. Es pat biju pārsteigta, ka viņi bija tik atvērti kaut ko dzirdēt.
Eva: Bet tur vairāk ir meitenes vai puiši?
Leida: Nē, šeit ir tikai puiši, meitenes tur neliek. Bet es arī trīs gadus esmu bijusi Iļģuciemā, sieviešu cietumā, un arī Kaspars ir vairākos cietumos. Un kaut kā tur tie cilvēki ir atvērti dzirdēt.
Kaspars: Ir arī izņēmumi. Bet kamēr cilvēks neatzīst, ka ir vainīgs, viņš nav gatavs krist un ko sevī mainīt. Jauniešu cietumā viņi bija 15. Tās ir labas ziņas, jo kaut kas ir mainījies kriminālsistēmā, jo es biju pirms piecpadsmit gadiem un tur tad bija ap 80 jauniešiem. Tagad tikai 15.
Man ir kāds piedzīvojums. Bijām Cēsu cietumā pie šiem atvērtajiem jauniešiem. Un viens saka: "Labi, pamēģināšu to jūsu Dievu — varbūt man kaut ko mainīs." Un pa ceļam mēs iebraucām pie citiem – “ne cietuma” jauniešiem. Un tur mēs parunājām pat ne par Dievu tik daudz, kā par to, kā izmantot savus talantus. Runājām par to, vai dzīties pēc naudas vai dzīties pēc prieka. Kā man patīk teikt: tu gribi būt laimīgs vai tu gribi būt bagāts? Tu gribi darīt to, kas tev patīk, vai to, kas nepatīk?
Eva: Abus nevar reizē?
Kaspars: Var, bet reti, kam tas sanāk… (smejas visi). Nu lūk, un tie jaunieši bija pilnīgi... nu, tādi pašpārliecināti. Mēs viņiem stāstām no pieredzes, un var redzēt, ka viņi mums netic. Var redzēt, ka viņi domā: "Nu, jūs tur, vecie, ko jūs saprotat, es gan mācēšu!" Bet man bija tāpat, kad man bija četrpadsmit gadu, mamma mani apsēdināja pie galda un teica: "Dēliņ, nekad nedzenies pakaļ naudai. Nauda nedara laimīgu." To pašu pateica mammas draudzene. Un to pašu pateica mammas draudzenes meita. Visas trīs - divu nedēļu laikā. Un ko es atbildēju savā sirdī? "Nu labi, jūs, vecās tantes, jūs nemākat pelnīt. Kad es būšu bagāts, es mācēšu tērēt." Un Dievs pasmējās, jo es kļuvu bagāts. Un beigās es ar visu savu bagātību, pats nezinu kā, iekūlos depresijā. Beigās es biju bagāts un nelaimīgs. Un, kad Dievs man to parādīja, mēs to jauniešiem stāstījām. Bet cietumā jaunieši bija izgāzušies un bija gatavi uzklausīt šo domu.
Un kas ir lielākais nabags? Cilvēks, kurš ir izšķīries. Kā es jauniešiem stāstīju: padomājiet, cik pieaugušie ir dīvaini. Mēs esam izgudrojuši elektrību, ledusskapi, iPhone, lidojam kosmosā. Mums ir tik sarežģītas lietas, bet mēs nevaram apprecēties un neizšķirties!
Leida: Un vēl viens arguments tam, ka tik nemūsdienīgi esot gaidīt. Vai vismaz apņemties gaidīt, jo tu jau vari arī nesagaidīt, bet vismaz tā apņemšanās tev ir bijusi. Un tagad taču visas durvis ir vaļā, mēs varam visi cits citu izmēģināt. Tad jau vajadzētu būt ļoti labai statistikai! Jo visi ar visu ir izmēģinājuši, tad apprecējušies, nu tad - mēs vairs nešķiramies. Bet tā nav. Nu, tas jau parāda, ka tā teorija "jūs esat dīvaiņi, un ir taču mūsdienas" - nestrādā. Jo rezultāts ir graujošs, man liekas, Latvijā vispār.
Kaspars: Un tās ir tikai laulības, kas šķiras. Cik vienkārši saiet kopā, un pēc tam šķiras. Jo katru reizi, kad cilvēki pavada divus gadus kopā, tā ir de facto laulība. Tas, ka jums nav gredzenu, ir maznozīmīgs fakts — jūsu dvēseles ir kopā saplūdušas. Jūs divus gadus guļat vienā gultā, jums ir viena saimniecība. Pēc diviem gadiem jūs pašķiraties, tā ir pirmā "laulība". Šādas trīs, četras "laulības" un tava dvēsele ir emocionāli nolietota. Un tu vairs netici mīlestībai. Mēs katrs zinām, kādu, kas saka – “Tā visa ir ķīmija! Visi vīrieši ir idioti!", "Visas sievietes ir maitas!" Tas parasti ir cilvēks, kurš trīs reizes jau ir "izšķīries". Ne jau juridiski, bet sirdī ir izšķīries. Protams, pēc trešās neizdevušās mīlestības viņš jau ir ievainots un saka, ka mīlestības taču nav! Man arī pēc piecām šķiršanās reizēm, īsto mīlestību bija jāpiedzīvo caur Dievu un savu sievu.
(…)
Tās sievietes, kuras nav atradušas savu vīrieti, ar kuru gribētu radīt savu bērnu, tām ir svarīgs darbs, ceļojumi. Bet tiklīdz viņas satiek savu īsto, viņas grib arī laist pasaulē bērnus. Mana sieva arī negrib bērnus, viņai bija labi tāpat. Bet viņa grib manus bērnus!
Eva: Tā ir, Leida, ja?
Leida: Jā, es, kamēr Kasparu nesatiku, vispār domāju - padzīvošu kaut kā, kā visi dzīvo, taisīšu karjeru. Jā, varbūt būs kāds bērniņš, bet tad, kad es satiku Kasparu, tad sapratu – ko vēl labāk? Tagad, kad man jau četrdesmit, es esmu tik priecīga, ka mēs pieņēmām lēmumu būt atvērtiem bērniem, citādi es to būtu nožēlojusi. Piemēram, satiku savas kursa biedrenes, ar kurām bijām juristes, mācījāmies un plānojām karjeras taisīt. Vairākas atlika bērniņu, un, kad pienāk tie četrdesmit, bērna nav, un ļoti grūti bija pie tā bērniņa tikt; dažai tas prasīja pat piecus gadus, un Dievs apžēlojās, iedeva to vienu bērniņu ap tiem četrdesmit. Un tā mēs sēdējām vienā restorānā un visas dalījās, un viena saka: "Ai, cik žēl! Divas lietas dzīvē vajag izdarīt laicīgi - nokārtot autovadītāja tiesības un piedzemdēt bērnu." Jo viņai tagad, ap tiem četrdesmit, ir tas pirmais bērniņš, un viņa saprot: "Ai, žēl, ka es tik ilgi atliku, tik daudz ko dzīvē varēja piedzīvot, kad ir jaunība un veselība.
(…)
Un, jā, tad arī tā enerģija vairāk nav tik daudz kā jaunībā. Jaunībā tu vari mazāk stresot par to bērnu un visu vieglāk panest. Tagad jau ir tā: "Oi, es nezinu..." — un vai vispār būs otrs, brālītis vai māsiņa... nezinu, vai vispār. Un viņš viens, bet karjera, protams, ir liela sasniegta. Un man liekas, tas ir tas triks, ka karjeru taču var arī pēc tam taisīt. Bērniņus pasaulē tu vari laist ļoti īsā laika posmā savā dzīvē. Ja tu jau esi attiecībās un laulībā, tad atlikt, man liekas, ir tik muļķīgi. Tāpēc es savā pieredzē esmu tik priecīga, ka mēs bijām atvērti. Es neko neesmu zaudējusi.
