– Tās ik palaikam tiek paaugstinātas, bet tā jau notiek visur. Reizēm arī alga ceļas līdzi. Es neesmu no čīkstētājiem, necenšos meklēt slikto. Vairāk lieku uzvaru uz pozitīvo, jo tā arī ir viedība, kas slēpjas latviskajā dzīvesziņā. Daudzināt labo par sevi un citiem, nevis gausties par to, kas nav izdevies. Mūsu enerģija ir tur, kur ir mūsu domas. Ja gaužamies un čīkstam, tad tam arī iztērējam enerģiju. Bet labāk to ziedot kaut kam jaukam. Protams, negatīvais arī pastāv, bet jautājums – ko mēs ar to darām. Vai vienmēr ir jādaudzina sliktais, pat ja to pamanām?

– Kādi ir jūsu pienākumi bibliotēkā?

– Šī ir viena no tām daudzajām Latvijas nelielo ciemu bibliotēkām, kas ir viena bibliotekāra bibliotēka – viens cilvēks dara visu. Pats ir bibliotēkas vadītājs, pats ir bibliotekārs, pats notīra taciņu sev pie bibliotēkas, pats izravē dobītes. Tāpat kā mājās dara visu, tā arī bibliotēkā līdztekus tiešajiem bibliotekāra pienākumiem paveic visu pārējo. Rīkoju pasākumus, aicinu tajos piedalīties cilvēkus.

– Cik dienu nedēļā jums ir jāstrādā?

– Katru darba dienu, piecas dienas nedēļā. Darba laiks ir dažāds, un mani tas apmierina. Ir divas garās dienas, kad bibliotēku var apmeklēt tie lasītāji, kuriem darbs beidzas vēlāk.

– Vai grāmatas joprojām ir pieprasītas? Vai nav tā, ka tomēr lielākā daļa cilvēku sēž savos viedtālruņos? 

– Ir visādi. Atkal varam runāt par jau pieminēto daudzināšanu – ko gribam pamanīt un uzsvērt. Es redzu tos, kas lasa. Daži lasītāji uz bibliotēku nāk reizi nedēļā vai reizi divās nedēļās, citi retāk. Jāteic, ka lielākā daļa no tiem ir seniori. Es pati lasu daudz un cilvēki manā “burbulī” arī, līdz ar to cenšos nepievērst uzmanību nelasītājiem, jo man ir svarīgi nodrošināt ar literatūru un pakalpojumiem tos, kam to vajag. 

Cilvēkiem ir savi iemesli, kāpēc viņi nelasa. Man pašai arī dzīvē ir bijuši tādi periodi, kad grāmatu esmu atvērusi retāk. Piemēram, šobrīd lasu vairāk nekā pirms desmit gadiem. Viss ir labi. Galvenais, lai bibliotēkas pastāvētu un lai cilvēki varētu tās apmeklēt. Piedzīvot bibliotēku kā vietējo kultūras un mazliet arī sociālo centru – saņemt palīdzību saistībā ar digitālajiem pakalpojumiem un tamlīdzīgi.

– Kā jūs sasaistījāt savu dzīvi ar folkloru? 

– Tas notika dabiski. Bērnībā un jaunībā man šī joma nebija aktuāla, bet tad vienā dzīves posmā jau darīju daudzas dažādas lietas, tostarp dejoju pasaules miera dejas. Un folklora jau nemanāmi bija klātesoša. Mani draugi nāca no šīs vides. Vienā brīdī es tā ļoti cieši nolēmu, ka ir skaisti dejot pasaules dejas, bet ir vērts atrast un ieraudzīt to pašu viedumu arī latviešu tradīcijā. Apmēram tā tas notika – līdzsvaroti, pamazām un tad arvien vairāk un dziļāk. Paralēli arī interesējos par skandināvu valodām un kultūru, mitoloģiju.

– Esat darbojusies Katlakalna folkloras kopā “Rāmupe”. Vai darāt to arī tagad?

– Vairs neesmu “Rāmupē”. Man ir bijuši vairāki meklējumu periodi, kad pievienojos citām kopām. Šobrīd esmu Rīgas “Budēļu” dalībniece. Intensīvi gatavojamies festivālam “Baltica 2025”, kas nākamvasar atkal notiks Latvijā. Skatēs ļoti koncentrētā veidā jāparāda labākais, ko darām. Oktobra beigās bija daudz darba, piemēram, 31. oktobrī notika Krišjāņa Barona dzimšanas dienas atcere. Tāpat rudenī veļu laiks un sencīši ir jāpiemin un jāatceras viņiem pateikties.

– Cik būtisks jums ir veļu laiks?

– Mūsu tradīcijā senču garu, veļu klātbūtne ir spēcīgi izteikta. Es pat īsti nevaru nosaukt nevienu citu tautu, kurai tas būtu tik raksturīgi. Mēs ļoti bieži pieminam aizgājušos. Patiesībā viņi ir klātesoši vienmēr, ne tikai veļu laikā. Ja palūkojamies, kas notiek Latvijas kapsētās jebkuros svētkos – vai tie būtu Jāņi, rudenāji vai Ziemassvētki –, redzam, ka esam tur, pie saviem tuviniekiem. Mēs viņiem arī aiznesam kādas veltes no svētkiem, kurus svētām. Tāpat atceramies viņus vasarā, kad sākas ražas laiks, apmēram jūlija vidū, uz Annām un Jēkabiem. Un pēc tam sākas kapusvētki. Tas nozīmē – līdzko sāk ienākties raža, izjūtam dabisku nepieciešamību pateikties senčiem par to. Kapusvētki caurvij šo posmu līdz pat pašām rudens beigām, līdz brīdim, ko kristīgā tradīcija svin kā Mūžības svētdienu, pēc kuras sākas Adventa laiks.

Mums ir daudz dažādu tradīciju saistībā ar kapiem – pieminot senčus, mēs dedzinām svecītes, vietām pat mazus ugunskuriņus. Starp citu, tā ir sena paraža – ugunskuru dedzināšana kapos savulaik bija ļoti izplatīta. Sveču aizdegšana kapsētā ir relikts no laika, kad tika dedzināti ugunskuri ar ziedojumiem, pateicības veltēm senčiem. Latviešiem ir tuva senču pasaule.

– Vai nav tā, ka mēs gariem neļaujam dusēt mierā un veļu laikā viņus raustām un traucējam? 

– Es domāju, ka tā nav. Pirmkārt, senču gari jau gadu tūkstošiem tiek pieminēti, cienīti, godāti. Mēs nezinām, kā viss notiek veļu pasaulē. Daudzās tradīcijās esam dzirdējuši par pārmiesošanos. Ja mēs sastaptu sava senča veli kā materiālu būtni, tad varbūt varētu secināt, ka viņu “raustām”. Bet, ja iedomājamies, ka šī dvēsele jeb mūsu senču garīgais kopums ir bijis iemiesojies šeit, uz Zemes, daudz vairāk nekā tikai mūsu ģimenē vai mūsu saimē, tad tāda traucēšana nav iespējama – veļa veidols ir kaut kas plašāks, fiziski nekonkrētāks.

– Cik ilgs ir veļu laiks?

– Uz šo jautājumu nevar precīzi atbildēt. Es esmu svētījusi veļu vakarus arī pirms Ziemassvētkiem. Vispopulārākais pieņēmums ir tāds, ka veļu laiks ilgst no Miķeļiem, kas ir septembra beigās, līdz Mārtiņiem, ziemas sākumam. Bet esmu pamanījusi, ka daudzviet tas iestiepjas arī pēc Mārtiņiem, līdz pat decembra beigām.

– Kas saskaņā ar latviešu tautas tradīcijām obligāti būtu jāizdara līdz ziemas atnākšanai? Jāiet uz kapiem dedzināt svecītes?

– Katrs savus senčus godā un atceras atšķirīgi, katram sirds pasaka, kā jārīkojas. Es pati mēdzu darīt diezgan dažādi. Protams, ir kapsētu apciemošana un veļu vakari ar sirsnīgu pasēdēšanu mājās, kur varbūt arī netiek koptas senās tradīcijas. Cilvēki vienkārši sanāk kopā un atceras savus senčus. Katrs, kam ir svarīgi godāt aizgājušos, atrod savu veidu, kā to darīt. Varbūt viņš tos piemin vienatnē vai kapsētā vai katru gadu dara kaut ko citu. Šobrīd ir tāds interesants laiks, kad bieži vien īstenus tradīcijas domubiedrus mēs atrodam ārpus tuvāko radu loka. Ir brīnišķīgas ģimenes, kas šo tradīciju uztur un lolo, bet ne visur tā notiek. Tad veļu vakaru var svinēt kopā ar tiem, ar kuriem ir līdzīgas vērtības. 

Esmu novērojusi, ka lielākā daļa cilvēku šo laiku sajūt kā svarīgu un tā vai citādi to atceras. Ja arī nav sanācis nosvinēt, tas taču nekas, galvenais, ka esi par to domājis. Mēs katru gadu svinējām tā, bet šogad nesanāca.

– Kādus vēl datumus līdz jaunajam gadam mums vajadzētu atcerēties? Ziemassvētkos būs bluķa vilkšana.

– Viens no veļu laika noslēguma datumiem ir Mārtiņu vakars. Baznīcas kalendārā tas ir 10. novembris. Senākā tradīcijā tas varētu būt pusceļā starp rudens vienādībām un ziemas saulgriežiem, apmēram 5. vai 6. novembris, atkarībā no tā, vai ir īsais vai garais gads. Mārtiņos sākas ļoti izteikts ārēji skaļš un bravūrīgs maskošanās laiks, un te es redzu līdzības ar Helovīna vakaru, kas arī ir trakulīgs. Bet pasaule reizēm ir jāizārda, lai tā varētu no jauna piedzimt.

Starp Mārtiņiem un Ziemassvētkiem ir vēl daži interesanti datumi, kas tradīcijā saglabājušies ar senām izpausmēm. Bet tie saplūduši ar Baznīcas kalendāru un datumiem. Ir Andreja vakars un Bārbalas vakars, ir dažādi mazāki svētki, kurus var atraktīvi nosvinēt, kopt un daudzināt. Brīnišķīgi, ja ir domubiedri, ar kuriem kopā to darīt.

– Paldies jums par interesanto sarunu!

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.