Otrdiena, 18.06.2024 13:04
Alberts, Madis
Trešdiena, 26. oktobris, 2022 08:08

Guntars Arājs: "Skatītājiem jānāk!"

Ogres Vēstis Visiem
Guntars Arājs: "Skatītājiem jānāk!"
Guntars Arājs – Teicējs Ogres teātra virtuālajā Ziemassvētku izrādē «Gudro dāvana» (2020). Foto: Ieva Rodiņa
Trešdiena, 26. oktobris, 2022 08:08

Guntars Arājs: "Skatītājiem jānāk!"

Ogres Vēstis Visiem

Ogres teātra aktieris kopš 1998. gada. GUNTARS ARĀJS. Gana pieredzējis, lai kādreiz spētu arī atteikties no piedāvātās lomas. Ne aiz lepnības, bet ģimenes un darba dēļ. Šoruden teātra kolektīvs strādā pie jauniestudējuma, kas skatītāju prātus varētu nodarbināt jau labu laiku pirms pirmizrādes.

– Norvēģu dramaturga Henrika Ibsena (1828–1906) luga «Tautas ienaidnieks» ir gana gara – piecos cēlienos. Tas ļauj katram jaunam iestudējumam dažādās pasaules malās salikt vajadzīgos akcentus atbilstīgi tā brīža situācijai. Kāds virsuzdevums ir topošajai Ogres teātra izrādei, kurai dots nosaukums Sanatorija. Vai vēršam uzmanību uz savu kūrortpilsētas statusu?
– Tas, ka Ogre ir kūrortpilsēta, noteikti nav iemesls, kādēļ konkrētā luga izvēlēta. Var mēģināt savilkt kādas paralēles ar Ogres sanatorijas vēsturi, bet domāju, ka tas nekādi nav šā stāsta priekšplānā. 1882. gadā sarakstītā luga ir par to laiku politisko vidi, par to, kā notiek procesi, kā tiek pieņemti lēmumi, kā tie tiek mainīti. Tas viss apskatīts no cilvēciskā, no personības viedokļa. Kā ir būt cilvēkam, kurš tur iejaukts apzināti vai neapzināti. Galvenais lugas varonis nokļūst notikumu centrā. Domāju, ka Jānis (izrādes režisors Jānis Kaijaks – A. Z.) mēģina likt akcentu uz cilvēku pārdzīvojumiem un likteņiem. Tā ir Jāņa kā režisora viena no visspēcīgākajām šķautnēm – spēja izlobīt no stāsta cilvēcību, parādīt katra tēla argumentāciju, sajūtas un iemeslus, kāpēc viņš tā rīkojas.
Skatītājiem būs iespēja piedzīvot šo brīnišķīgo stāstu, ko Ibsens radījis. 


– Kāds vispār ir teātra uzdevums?
– Plašs jautājums, te varētu runāt diezgan ilgi, bet galvenais – teātris ir māksla. Teātris ir māksla, un mākslas uzdevums ir radīt emocijas. 


– Kādi ir ieteikumi, lai skatītājs, apmeklējot izrādi, saņemtu pēc iespējas daudz jauku emociju? Un nākt tukšā dūšā, cerot uz kafejnīcu starpbrīdī, vai labāk paēst, lai vēders nekurkst, ja uz skatuves aktieri sēž pie bagātīgi klāta galda. Ja nāk uz drāmu, vai pirms tam vajadzīgas kādas nomierinošas tabletes, lai nav ļoti jāraud...
– Katram ir savs veids, kā sagatavoties izrādei vai mākslu baudīšanai. Kā gatavojamies, kad dodamies uz muzeju? Kā gatavojamies pirms koncerta? Kā gatavojamies, ejot uz teātri?
Kad es eju skatīties izrādi, parasti cenšos atnākt ar tukšu galvu un esmu gatavs piedzīvojumam. Gatavs pieņemt, redzēt, dzirdēt, saprast, izlaist caur savas personības un pieredzes prizmu. Tad ir vislabākais rezultāts.
Jā, reizēm man patīk, reizēm man nepatīk tas, ko es redzu, vai man ir cits viedoklis. Reizēm man redzētais liek padomāt, reizēm vienkārši jūtos pozitīvs, pacilāts un gandarīts no redzētā. Vienmēr aizeju no izrādes ar kādu emociju. To es vēlētos novēlēt mūsu skatītājiem. Ja nākat uz izrādēm, nāciet atvērti un gatavi dzirdēt stāstus par cilvēku likteņiem, notikumiem, piedzīvojumiem! Ja jūs to visu sadzirdēsiet un ielaidīsiet sevī, radīsies emocijas.
Parasti mūsu izrāžu stāsti ir jauki, rosina domāšanu un tajos ir labas beigas vai cerība, ka labas beigas vienmēr pienāk. 


– «Sanatorijā» jums ir galvenā loma – esat dakteris Tomass Stokmans.
– Notikumu virpulis lugā gan griežas ap galvenā ārsta pozīciju, jo viņš ir situācijas katalizators, bet izrāde balstīta uz vairākām personībām. Gan uz Peteru, manu vecāko brāli, sanatorijas valdes priekšsēdētāju un pilsētas mēru, gan uz Hovstā un Aslaksenu, kuri ir ietekmīgas personas vietējā sabiedrībā. 


– Jūsuprāt – ko dakteris Stokmans darītu vai nedarītu mūsdienās?
– Dakteris Stokmans ir ideālists. Dzīvē ļoti bieži ir iekārtots tā, ka cilvēkiem, kas ir par ideju, nav ļoti lielas pieredzes savu ideju realizācijā. Bieži cilvēki nemāk saprasties savā starpā, jo tie, kas augstu lido kā ērgļi, redz kalnus, upes un okeānus, nesaprot tos ļaudis, kas ir uz zemes un redz kokus, akmeņus, zāli. Starp viņiem rodas konflikts. Jautājums – kā mēs to konfliktu risinām?
Ko Stokmans darītu mūsdienās, ja saskartos ar tādu pašu situāciju, ar tādu pašu emociju gammu? Varbūt viņš izvēlētos citu pieeju, bet darītu to pašu, jo viņam ir svarīga ideja. Viņš atklāj problēmu, apzinās, ka notiekošais kaitē cilvēku veselībai, un pēc labākās sirdsapziņas un pieredzes mēģina to risināt. Bet, nonākot svešā vidē, mēģinot kaut ko mainīt, sabiedrībā rodas pretestība, tā neļaujas pārmaiņām, jo dzīvot pa vecam ir vieglāk. Lai izmaiņas patiesi notiktu, jāspēj pārliecināt apkārtējie, ka jāmainās.
Manam tēlam Ibsena lugā nedaudz pietrūkst dzīves gudrības un sapratnes par to, kā notiek izmaiņas, kas jādara, lai tās varētu realizēt. Man kā aktierim ir ļoti interesants uzdevums šajā lomā, jo es kā Guntars, visticamāk, būtu rīkojies nedaudz citādāk. 


– Un kā?
– Man gribētos domāt, ka es būtu krietni politiskāks un mēģinātu šo jautājumu risināt pārrunu ceļā. 


– Un jūs domājat, ka tā laika ļaudis piekristu kaut ko tik būtiski mainīt?
– Es domāju, ka rezultāts pilnīgi noteikti būtu labāks nekā Ibsena lugā, bet, ja mans tēls rīkotos savādāk, nebūtu šā iestudējuma! Tāpēc es ar ļoti lielu aizrautību skatos, kā dakterim Stokmanam veicas, kā viņš mēģina glābt situāciju... 


– Aktiera darbs neietilpst kaitīgo profesiju sarakstā, kur cilvēki strādā sevišķi smagos apstākļos. Varbūt vajadzētu to tur iekļaut?
– Es nezinu, jo nekad par aktiera darbu neesmu saņēmis atalgojumu. Tā ir mana sirdslieta. 


– Pielūdzēju pūļi pie teātra un pie mājas ir aktuāli?
– Vēl ne! (Smejas.) Bet mēs kā Ogres teātra aktieri jau esam atpazīstami Ogrē, novadā un amatierteātru vidē. 


– Teātrī netrūkst negaidītu pārsteigumu. Kuri palikuši prātā?
– Protams, tādi ir gan izrādēs, gan mēģinājumos. Neatceros precīzi, bet pirms gadiem sešiem septiņiem bijām uzaicināti uz festivālu Rēzeknē. Cītīgi gatavojāmies, kārtojām mašīnā tērpus un rekvizītus. Nezinu, kā tas gadījās, bet mans kostīms palika tērpu noliktavā Ogres novada kultūras namā.
Aizbraucām uz Rēzekni, festivāls tur uz pāris dienām, mēs sakārtojamies, četras stundas pirms paredzētās izrādes gatavojamies doties uz kultūras namu, lai sāktu mēģināt. Es skatos – nav mana kostīma! Saprotu – palicis Ogrē, bet šajā izrādē tik svarīgs, ka bez tā nekādi neiztikt! Sākās aktīva telefona grāmatas šķirstīšana, kurš varētu tērpu ātri atgādāt uz Rēzekni. 


– Lielvārdes lidlauks netika uzrunāts?
– Izlīdzēja teātra aktieri, kuri dzīvo Ogrē un izprot šīs lietas būtību un problēmas sāpīgumu. Stundu pirms izrādes mans tērps bija klāt. 


– Partneriem ar jums ir viegli saspēlēties?
– Tas jājautā partneriem, man ar viņiem – jā! Man šķiet, ka mēs esam ļoti labi iepazinuši viens otru. 


– Ilgstoši spēlēta izrāde pašiem aktieriem apnīk?
– Varu atbildēt par sevi. Izrāde ir kā labs vīns. Jo tu ilgāk spēlē, jo vairāk tajā kaut ko jaunu atrodi. Jaunas šķautnes, citādāku reakciju aktierī vai savā partnerī. Katra nākamā izrāde ir aizvien labāka, un atrodas aizvien jaunas lietas, izrāde ar katru reizi kļūst dzīvāka. 


– Uz kuru izrādi skatītājiem jānāk – uz pirmizrādi vai uz pēdējo izrādi?
– Skatītājiem jānāk! 

CITĀTS:
Izrāde ir kā labs vīns. Jo tu ilgāk spēlē, jo vairāk tajā kaut ko jaunu atrodi.

Anita Zeiliņa,  Ogres Vēstis Visiem