Trešdiena, 24.04.2024 16:10
Nameda, Ritvaldis, Visvaldis
Piektdiena, 5. maijs, 2023 11:26

Guntis Kalme: Par latviskumu savā zemē mums aizvien jācīnās pašiem

Dr. theol. Guntis Kalme, Kristīgā radio raidījums "Zvans mācītājam"
Guntis Kalme: Par latviskumu savā zemē mums aizvien jācīnās pašiem
Foto - LETA
Piektdiena, 5. maijs, 2023 11:26

Guntis Kalme: Par latviskumu savā zemē mums aizvien jācīnās pašiem

Dr. theol. Guntis Kalme, Kristīgā radio raidījums "Zvans mācītājam"

4.maijā, svinot Latvijas neatkarības deklarācijas pasludināšanu, varam atskatīties ar jau pietiekami garu, Jēzus vecuma vēsturisko distanci – 33 gadi, uz toreiz notikušo.

Kontekstam – pagājušā gadsimta 50.gadu vidū latviešu bruņoto cīņu pret komunistiskajiem okupantiem nomainīja ilgstoša nevardarbīgā pretošanās. Iemesls bija tas pats, kas nacionālajiem partizāniem, – nevēlēšanās pieņemt brutālo okupācijas varu. Pretestība izpaudās kā spontānas protesta akcijas – okupācijas režīma karogu noraušanas, Latvijas karogu uzvilkšanas, ziedu un svecīšu nolikšana Latvijai nozīmīgās vietās, pretpadomju izdevumu izgatavošana un izplatīšana, atsevišķu pretestībnieku darbošanās. Tas liecināja, ka tautas brīvības ilgas nav apslāpētas, bet pretestība arī nespēja jūtami ietekmēt režīmu.

Bijām okupēta, pakļauta, apspiesta un pazemota tauta pati savā zemē. Dominēja sajūta, ka jājūtas vainīgam par to vien, ka esi latvietis. Tukšie veikali, garās rindas pēc ikdienišķiem produktiem, propagandas meli, bezcerība, depresija, apātija – tāda bija mūsu dzīve toreiz.

Atlika ierauties sevī, doties iekšējā emigrācijā, izveidot savu mikropasaulīti. Tas palīdzēja, bet ne uz ilgu laiku. Sašutums, pārestības sajūta, savas identitātes apziņa nelika mierā: mēs neesam vergi, mēs esam latvieši! Mūsu vēsturiskā un sociālā atmiņa atgādināja: mēs reiz bijām brīvi, mums, latviešiem, reiz bija sava valsts, mēs dzīvojām citādi...

Latvijas valsts bija likvidēta, bet ne mūsu valstsgriba. Negribējām dzīvot diktatūras, agresijas, uzmācīgas propagandas un okupantu bezkaunīgu prasību pasaulē. Zilonis, ar kāju iebridis skudru pūznī, prasa skudrām ievērot viņa likumīgās tiesības uz “kopējo māju” – tā situāciju aprakstīja dzejnieks Imants Ziedonis.[1] Teoloģijas doktors Roberts Feldmanis, atceroties savu izsūtījumu, sacīja, ka kameras biedri krievi esot gan nožēlojuši latviešiem nodarīto deportācijās, bet ne to, ka viņi ir iznīcinājuši Latvijas valsti.

Pagāja gandrīz piecas desmitgades. PSRS varenības škietamais un butaforiskais raksturs sevi pieteica aizvien skaidrāk. 1987.gadā jaunais PSRS vadonis M.Gorbačovs režīma glābšanas nolūkos centās to reformēt. Tā bija t.s. pārbūve, kas nedaudz atslābināja varas tvērienu. Tā nebija filantropija, režīms netapa mazāk ļauns, tikai iepriekšējā spēka vairs nebija. Bet kompartija joprojām sīksti turējās pie varas. Cilvēki drīz vīlās solītajās reformās. Latviešos strauji auga vēlme atdalīties no padomju titānika. 1988.gada 8.oktobrī nodibinājās Latvijas Tautas fronte (LTF), kas tās radikālā spārna – LNNK – spiediena rezultātā izvirzīja prasību par Latvijas neatkarību.

Latviešus plosīja jautājums – kā to izdarīt vislabāk, vispareizāk, visefektīvāk? Bija divi iespējamie risinājumi. 1989.gadā dibinātais Pilsoņu kongress (PK) gribēja iet starptautiski tiesisku ceļu, apelējot pie to tiesību normām. Taču bija skaidrs, ka Padomju Savienībai tie nebija argumenti, tā neizvestu nedz savus militāros, nedz civilos okupantus. Turklāt PK nebija pietiekama atbalsta sabiedrībā un nozīmīgu varas institūciju. LTF piedāvāja iegūt reālu politisku varu, izmantojot pašas PSRS varas struktūras, tās faktiski plaši infiltrējot oficiālo vēlēšanu ceļā. Tas bija riskanti. Bija jāiegūst 2/3 balsu apstākļos, kad Latvijā atradās okupācijas karaspēks, kura virsnieki arī piedalījās vēlēšanās. LPSR Augstākās padomes vēlēšanās 1990.gada 18.aprīlī tomēr tas izdevās. Neatkarības prasību jau varēja virzīt parlamentāri – caur pašām okupācijas varas oficiālām institūcijām.

Protams, no zināmas vēsturiskās abstrakcijas un laika distances ir vienalga, tieši tas notika: starptautiski tiesiski vai parlamentāri, svarīgi, ka tas notika. Jā, bija nepilnības, kļūdas, bet nekur pasaulē nebija pieredzes, kā no komunistiskās diktatūras nevardabīgi pāriet uz civilizētu sabiedrību. Izšķiroši bija, ka tas notika vispār.

Lasot notikumu dalībnieku atmiņas un vēsturnieku pētījumus, izkristalizējas atziņas par to, kas tieši palīdzēja uzvarēt šajā nevardarbīgajā cīņā.

  • Pati brīvības ideja. Tā bija aizraujoša. Par 4.maija deklarāciju D.Īvāns raksta: cilvēki ne tik daudz iedziļinājās juridiskajā saturā un sekās, cik emocionāli tvēra pašu dokumenta nosaukumu ‘Par Latvijas republikas neatkarības atjaunošanu’.[2] Tā iedvesmoja latviešu tautu un lika pašorganizēties vēl nebijušos apmēros. LTF rindās bija vairāk nekā 100 000 biedru, atbalstītāji – vairāk nekā 62% Latvijas iedzīvotāju.
  • Tā bija cīņa, kaut arī gk. nevardarbīga. Karā kā jau karā – ievainotie, kritušie, nodevēji, nodotie, spiegi, pārbēdzēji.
  • Apziņa, ka nav pieļaujama vardarbīga atbilde uz pretējās puses provokācijām. Avarējušais smagais kravas auto (LPSR) no kalna (okupācijas režīma) bija jānolaiž uz bremzēm – neizraisot neatgriezenisku milzu humanitāru katastrofu.
  • Bija aizvien nemitīgi un konsekventi jāvirzās uz priekšu, kaut pa metram, centimetram, bet uz priekšu. Bez nevajadzīgas steigas un bez kavēšanās – mērķtiecīgi un metodiski, tajā pašā laikā elastīgi un ar izdomu.
  • Neatkarības atgūšana bija pat vairāk nekā tikai Dāvida cīņa pret Goliātu. Tajā vajadzēja ne tikai pārliecību par savu taisnību, bet arī taktisku gudrību un izveicību. Lai arī LTF rindas bija pretinieku inflitrētas, pretnieki – Interfronte un kompartija – bija pārāk tūļīgas un korumpētas. Mēs viņus apspēlējām uz ātrumu un kreativitāti.
  • Bija vajadzīga piesardzīga drosme, taustot varas pieļautās iespējamā robežas katrā atsevišķā gadījumā. Pacietība, panesība, sīkstums, prasme izturēt spiedienu bija no svara.


Komunisti sūkstījās, ka latviešu revolūcijas eksports slikti ietekmē situāciju PSRS, jo citas pakļautās tautas sāka pārņemt mūsu pieredzi. Mūsu vērtības, nacionālā pašapziņa, tautas vienība izrādījās stiprāka par režīma bravūrīgo un uzpūsto varenību.

Atmoda kopumā ir latviešu un pārējo Baltijas tautu slavas lappuse mūsu (un ne tikai mūsu!) vēsturē. Tā joprojām ir nepietiekami novērtēta Rietumos no nācijas vērtību aizstāvības viedokļa.

Tai pašā laikā godīgi jāatzīst, ka ilgais okupācijas laiks, kurā paguva izaugt gandrīz trīs paaudzes, diemžēl ir nopietni mūs ietekmējis. Joprojām neesam pārvarējuši okupācijas sekas un jau pat kautrējamies runāt šādos terminos. Bibliskie 40 tuksneša gadi drīz būs pagājuši. Vecās Derības tautai tik ilgi vajadzēja, lai atbrīvotos no vergu mentalitātes. Vai mēs būsim to nokratījuši? Būsim reālisti – ja ārējā kolonizācija ilga 50 gadus, tad diez vai mūsu iekšējā dekolonizācija varētu būt īsāka.  

Esam beidzot, izmantojot dramatisko Ukrainas kara fonu, sākuši attīrīt Latviju no okupekļu politelkiem. Kampaņa ir jau apsīkusi. Nez kāpēc Rīgā joprojām ir Maskavas un nevis Latgales iela. Dainis Īvāns savos memuāros atzīst: var jau būt, ka dažbrīd esam bijuši pārāk toleranti un pretimnākoši savas tautas ienaidniekiem un nacionālo interešu pretiniekiem tautiešu vidū.[3]

Mums nevajag kautrēties teikt patiesību un pilnu patiesību. Mēs nebaidāmies runāt par 1941.–1944.gadu Latvijā, saucot to par vācu laiku, jo nebaidāmies aizvainot vāciešus. Tad kāpēc mēs tāpat nesaucam okupācijas laiku par krievu laiku? Ir iegājies jēdziens – padomju laiki. Profesors H.Strods man vienmēr atgādināja, ka darbaļaužu padomēm nebija nekādas reālas varas, tikai dekoratīva funkcija. Reāli valdīja krievu kompartijas diktatūra. Lai arī visi tās locekļi nebija etniski krievi, pārkrievoti gan – pēc mentalitātes un attieksmes. Tie bija t.s. padomju cilvēki. D.Īvāns min gadījumu, ka pats Rubiks [LPSR komunistu oficiālais līderis] 1991.g. laikraksta Moscow News Nr. 8. bija paziņojis – neesmu ne latvietis, ne krievs. Esmu padomju cilvēks (sovjets). Bet Alksnis [Krievijas latvietis, ievērojamā padomju kara aviācijas komandiera, Staļina tīrīšanās nošautā Jēkaba Alkšņa mazdēls] 1992. g. 27. marta ‘Dienā’ rakstīja – esmu veidots par sovjetu, t.i., krievzemnieku (rosijaņin) un neredzu tur neko sliktu.[4]

Tādi viņi bija, un diemžēl daudzi tie, kuri joprojām dzīvo Krievijas informācijas un vērtībtelpā, arī palikuši pārkrievota civilokupantu masa – t.s. krievvalodīgie –, padomju cilvēki ar parazītiski agresīvu mentalitāti.

Viņiem un sev nevajag kautrēties atgādināt – šī ir Latvija, latviešu nācijvalsts. 4.maija deklarācija faktiski bija latviešu nacionālās atbrīvošanās kustības dokuments. Ir jāpabeidz Latviju attīrīt ne tikai ar okupekļiem, bet arī jāatbrīvojas no visiem krievekleņiem. Režisors Alvis Hermanis par to saka: “Russkij mir” ar saviem pieminekļiem un ielu nosaukumiem iečurā savas impērijas robežas. Kā zināms no vēstures, Krievijas impērija beidzas tur, kur viņi dabū pa muti. Tā arī ir robeža. Pieminekļi un ielu nosaukumi ir ideoloģiski simboli, un tiem šai gadījumā nav nekāda sakara ar autoru daiļradi. Pēc pagājušā gada 24.februāra šie simboli ir viennozīmīgi mums naidīgas varas simboli un tiem ir jāpazūd no šejienes.[5]

Par brīvību apliecināt Dieva dotās vērtības, un kā pirmo – savu identitāti (latviskumu) – savā zemē mums aizvien ir jācīnās pašiem. Tā nedrīkst būt ne krieviska, ne makdonaldizēti bezsejaina. Dievs mūs radīja kā latviešus, ar īpašu identitāti, kultūru, valodu. Mūsu pienesums cilvēces kopējai civilizācijai ir savas identitātes izkopšana, proti, cilvēcība tās specifiski latviskajā variantā.

D.Īvāns savu uzrunu pēc 4.maija deklarācijas beidza ar vārdiem: Jūs, mēs nu esam brīvi, tādēļ dzīvosim, kā brīviem cilvēkiem, tautai pienākas.[6] Jo, kā sacīja Sv.Raksti: Jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai.

[1]
Īvāns, Dainis. Gadījuma karakalps. R: Vieda, 1995, 273.lpp.
[2] Turpat, 276.lpp.
[3] Turpat,279.lpp.
[4] Turpat, 278.lpp.
[5] https://jauns.lv/raksts/zinas/549017-hermanis-russkij-mir-ar-saviem-pieminekliem-un-ielu-nosaukumiem-iecura-savas-imperijas-robezas
[6] Īvāns, Dainis. Gadījuma karakalps. R: Vieda, 1995,278.lpp.