Kaut kā sirdij tuvāka Džeka Londona sentence, kas nākusi no zeltraču skarbās dzīves, kur solītā, cerētā bagātība spiesta žonglēt uz bada nāves robežas. Kad izsīkst visas pārtikas rezerves, tuvākā apdzīvotā vieta ir simtiem kilometru tālu, baisajā salā nokrakšķ ūdens pilīte, uzglūn vilki, zeltam pazūd jel kāda vērtība. Un tad skarbi atplaiksna nesavtības patiesā cena: devība nav tad, kad atmet otram kaulu, devība ir tad, kad dalās ar kaulu… Diemžēl dzīvīte iezīmē arī nepatīkamo. Tā, ko saucam par devību, dažkārt ir tikai lepošanās ar dāsnumu, un šī loma kādam patīk vairāk nekā tas, ko viņš dod.
Domāju, ka tā jābūt
Saucam to par empātiju, labestību vai labdarību, vienādi tā ir smalka dvēseles jušana. Arī kaut kas vairāk par tā dēvēto saskarsmes kultūru, pieklājību. Jēdzienu dziļumi, kas piedzīvoti, pārdzīvoti, iesmeldzas sirdī un ik pa laikam liek aizdomāties. Šī viedokļa virsraksta «pantiņš» paaudžu paaudzēs deldēts un pat vairs neder, lai lāpītos ar banālo «teikšu dzejnieka vārdiem». Arī Raiņa atskārsme «gūt var dodot…» novazājusies līdz izrādīšanās tīksmei un nēzdodziņa labdarībai un agri vai vēlu nonāk kontrastā ar dabisko sirds jušanu. Svaigā atmiņā piedzīvotais:
Pirms vairākiem gadiem, tumsā stūrējot auto, ceļa pareizajā «kreisajā» malā, atstarotājiem mirgojot, pamanu trīs gājējus. Apturu: «Kurp iedami?» «Tepat līdz Bērzam,» mundri attrauc divu žiperīgu puiku mamma. «Kāpiet iekšā, ja nav bail!» mēģinu jokot. Visi salec salonā, un mamma paglaimo: «Jūs jau nu gan pēc tāda neizskatāties, no kā būtu jābaidās.» Pēc kāda – tāda, neprasu. Runīga. Ātri vēsta, ka, bērnu naudu saņemot, pēc maizītes allaž soļojot uz Ķeipeni, nevis Zaubi: tālāk gan sanāk, bet toties lētāk. Veikli parēķinu: jāsoļo kādi lieki seši kilometri, lai ietaupītu – kādus pāris eiro uz visu pirkumu. Protams, ģimenei droši vien tā liela nauda. Kāpēc trijatā? Kopā drošāk – ar skatieniem viens otram apzvēr draudzīgais pulciņš. Sapratnes un mīlestības glazūra. Uzzinu vēl, ka ar maizīti vien neiztiek, dārziņā šis tas izaudzēts, sava gotiņa, sivēns aizgaldā, vistas laktā, olas… Ko gan vēl? Arī skolai kas sanāk! Trijotne rādās tāda kā daudzi, kas ar izstieptu roku nestaigā un par valsts «rūpēm» nebēdā. Klāt esam. Mājiņas logā vientuļa uguns. Pretī atlēkšo sunītis un mazāko zeperi no priekiem gandrīz iegāž kupenā: arī viņam kas tiks – suņukam tas zināms no labas pieredzes…
Smeldzīgi iedur tālā bērnība. Kad, solā sēdēdams, tinu vaļā savu skolas maizi, blakām allaž nostājās mans draugs, tikko kā no Sibīrijas atgriezies. Viņš neprasīja, tikai sērīgi skatījās, un es dalījos bez vārdiem. Māte tās rikas grieza un ceptas gaļas taukos smērēja biezākas, lai iznāk abiem. Nezināju, ka tā ir labdarība. Vienkārši domāju, ka tā jābūt.
Jūtīgā problēma būtu jāatrisina
Ik pa laikam vecā sāpe saasinās. Televīzija ziņo par 3 bērnu māti Ilonu, kas turas braši – līdz asaras vairs pakļaut nespēj. Turpmākai ārstēšanai nepieciešamā summa satriecoša: vajadzīgi 400 000 eiro zālēm, kas paliek kā pēdējā cerība, jo tradicionālās onkoloģiskās metodes, medikamenti nelīdz. Līdzīgās situācijās klusi šķendējamies, kas gan notiek ar farmācijas biznesiem, cik tās cenas reālas, cik peļņas un virspeļņas augstumos tendētas. Apdrošināšanas kantori, lai cilvēkbērns nopirktu to vai to polisi, daiļrunībā žagatu no koka norunās zemē, bet, kad cilvēku ķer nelaime, neviens apdrošinātājs nebūs tik traks, ka, atmaksājot zaudējumus, riskēs ar uzņēmuma (jā, arī tas ir uzņēmums) rentabilitāti. Arī valsts līdzīgos gadījumos neskatās uz cilvēku, bet šķirsta «normatīvo aktu» biezās mapes. Kad nav izejas, nelaimes skartais ķeras pie pēdējā salmiņa – ziedotāju atvērtajām sirdīm. Bet te arī savi – bet.
Ja ziedoju privāti, viss skaidrs – cik noziedošu, tik arī saņems. Tiklīdz to organizē kantoris, vecā aksioma dzīva: ja kantoris sev par mērķi nestāda, lai tas vairs nebūtu vajadzīgs, tas vāc ziedojumus arī kantora pastāvēšanai: nu atkal tas pats rentabilitātes (peļņas) fenomens… Bet viena lieta savā varā un atbildībā būtu jāuzņemas valstij. Nedomāju, ka tas nav izdarāms. Dažus miljonus valsts budžetā varētu iekļaut atsevišķiem līdzīgiem gadījumiem – kā Dāvis, Gabriels, Ilona… Lai izslēgtu šaušalīgo dilemmu – saziedos, dzīvos, nesaziedos, mirs…
