Svētdiena, 16.06.2024 14:29
Justīne, Juta
Piektdiena, 25. novembris, 2022 07:51

Iespēlētu izrādi var garšīgāk nospēlēt

Ogres Vēstis Visiem
Iespēlētu izrādi var garšīgāk nospēlēt
Valentīns Žalkovskis. Foto: Andris Linde
Piektdiena, 25. novembris, 2022 07:51

Iespēlētu izrādi var garšīgāk nospēlēt

Ogres Vēstis Visiem

Suntažu amatierteātra «Sauja» aktieris VALENTĪNS ŽALKOVSKIS ir ekskavatorists, kurš izcilu sava amata biedru spēj atpazīt, paskatoties, kā viņš strādā. Atslēga ir vieglums un vienkāršība. Tāpat kā teātrī.

– Ekskavatorists ir cilvēks, kurš ikdienā seko leģendārā aktiera Edgara Liepiņa (1928–1995) mudinājumam «Vajag tik’ rakt!». Ko rokat?
– (Smejas.) Jūs esat braukusi pa ielām, kad tur saraktas tranšejas? Jūs tāpēc esat dusmīga un lamājaties. Apmēram tādu darbu arī daru. Siltumtīkli, ūdensvadi...


– Cerams, ka visi nelamājas, kāds priecājas arī.
– Tikai pēc tam.


– Zeme slēpj sevī daudz interesanta. Ko negaidītu esat izracis?
– Vissenākā lieta, ko atradām, bija vācu automāta daļa no Otrā pasaules kara.


– Un ko jūs ar tādām lietām darāt?
– Tas bija pirms gadiem četriem. Viens cilvēks paņēma un teica, ka kaut ko atjaunos, bet biežāk jau atradumus nodod metāllūžņos.


– Latvijas zemē joprojām ir kara laika lādiņi. Pirms rakšanas kāds pārbauda, vai teritorijā zemē nav sprādzienbīstami priekšmeti?
– Nē! Ja kaut ko bīstamu atrod, tad sauc sapierus. Bet klapatu pietiek arī bez lādiņiem. Zemē ir visādas caurules un vadi. Rakšanas darbi jāsaskaņo ar telefonistiem, elektriķiem, gāziniekiem, ir visādi kabeļi. Saskaņošanas ir lielas.


– Tajās Latvijas vietās, kur savulaik bijušas kaujas, arī pirms rakšanas neveic pārbaudes?
– Jūs nevarat pārbaudīt visu. Tas nav reāli!


– Teātra izrāde īstajā laikā un vietā arī varētu būt kā sprādziens. Esat tādā piedalījies?
– Tik traki jau nu gan nav bijis! Tā nav gadījies. Amatierteātri spēlē savam priekam un lai cilvēkiem patiktu. «Sprādzienus» sabiedrībā rada citi cilvēki, piemēram, politiķi.
Kādas aktuālas izrādes var būt amatierteātrim!? Kur tas ņems naudu, lai samaksātu par autortiesībām? Jā, varam iestudēt vēsturiskās lugas un tad kaut kā mēģināt pagriezt mūsdienīgi, bet vai sanāks īsti aktuāli, jo tomēr pievilkts aiz ausīm klāt...


– Iespējams, ka rakšanas darbu pasūtītājiem reizēm ienāk prātā visādas interesantas idejas. Visas ir iespējams realizēt?
– (Smejas.) Jā, jums tie jautājumi... Ūdensvadi un kanalizācija ir stingri pēc projekta. Iespējams, ka pasūtītājiem visādas idejas patiešām nāk galvā, bet tur jau projektētāji viņiem aplauž ragus un ieliek rāmjos. Ir visādi stingri standarti, tur tā nevar! Tā nav virszemes būve, kur var taisīt, kā iepatīkas.
Lai viss pareizi strādātu, ir jābūt noteiktam slīpumam, augstumam. Šis nav tas darbs, kur dažādi var izpausties. Pats grūtākais ir precīzi ievērot visus noteikumus. Piemēram, var būt šāda prasība: uz diviem metriem, liekot zemē cauruli, jābūt divu milimetru kritumam. To pēc tam speciālisti pārbauda.


– Kā tikāt pie savas tagadējās profesijas?
– Interesi radīja darba nepieciešamība. Traktorista profesiju apguvu vēl padomju laikos 5. Lauku profesionāli tehniskajā vidusskolā Ozolos, Limbažu rajonā tāda bija. Vēlāk, perestroikas gados, vajadzēja meklēt darbu, ko vari strādāt. Iesāku, pamēģināju, tad mācījos Ogrē, SIA «Kursu bāze», nokārtoju ekskavatorista tiesības, un viss, bet pamatā esmu šoferis.


– Ekskavatoristiem ir konkursi? Kā pierādāt savas amata prasmes?
– Neteiksim, ka konkursi, bet, ja tevi grib ņemt darbā, tad iedod tehniku un – parādi, kā tu roc! Tad jau uzreiz redz – cilvēks ir strādājis vai nav un cik liela viņam saprašana par šo darbu.


– Labs ekskavatorists ir tas, kurš var to un to, bet izcils...
– Izcils ir tas, uz kuru es ietu un skatītos, kā viņš strādā. Viņš visu dara viegli. Ja jūs no malas redzat, ka cilvēks visu dara viegli un vienkārši – tātad viņš ir izcils! Bet to pateikt var tikai tas, kurš pats strādā un pārzina šo darbu. Nezinātājam šķiet – nu, kas tur! Rok un rok...


– Kas šajā darbā ir pats interesantākais?
– Mainās objekti, katrs ir drusku citādāks. Darbs tas pats, bet izmaiņas arī ir. Nav vienmuļības. Ja es strādātu karjerā un tikai krautu mašīnas, varbūt nebūtu izturējis.


– Gada laikā apmēram cik objektos sanāk būt?
– Tas ir dažādi. Var strādāt trīs gadus vienā objektā, bet darbs var būt arī tikai pāris nedēļas.


– Teātrī ekskavatorists varētu būt reto lomu sarakstā. Kādu profesiju pārstāvjus esat tēlojis?
– Dzērājus, meitu pavedinātājus, nelabos, antiņus... No šī gala. Profesija kā tāda bija viena – revidents. Mūsdienās laikam skaitītos ierēdnis.


– Režisori jūs – jūsuprāt – pareizi novērtē? Varbūt pats labāk vēlētos kādas citas lomas?
– Ja trupā ir tikai divi vīrieši, režisoram ir grūti. Te nevar pateikt, ko es gribu vai negribu...


– Vai dzīvē esat saskāries ar kaut ko absurdu?
– (Nopūšas.) Ai, tur pat grūti atbildēt. Absurdā mums ir ļoti daudz apkārt. Piemēram, komponistam Imantam Kalniņam četrdesmit gadu teica, ka viņš ir super, bet tagad ko saka? Un tikai tāpēc, ka viņš atļāvās pateikt to, ko domā... Tas ir absurds!


– Anekdotes citiem stāstāt? Klausītāji zina, kad jāsmejas?
– Agrāk stāstīju, tagad dzīve tā nolikusi, ka... Ja pa kādai atceros, tad izstāstu.


– Kur var dzirdēt aktuālākos jokus?
– Diezgan daudz var dzirdēt radio.


– Kas tos jokus stāsta?
– Raidījumu vadītāji.


– Ko citiem neieteiktu darīt?
– To, kas pašam nepatīk.


– Jūs pats sekojat savam ieteikumam?
– Mēģinu. Tas nav viegli, jo jāsāk ar sevi. Ja kādu gribi nolamāt, sarāt vai pateikt viņam kaut ko gudru, tev vispirms jāpajautā sev, vai tas, ko tu gribi teikt, tiešām tā ir? Ļoti nepopulārs ieteikums mūsdienās. Ļoti.


– Kāda ir ekskavatorista ikdiena?
– Ap pulksten 6 no rīta celies, brauc uz darbu. Darbs sākas pulksten 8. Minūtes 15 paiet, kamēr noskaidro, kas jādara un kur jādara. Rukā līdz pusdienlaikam. Tad pusdienlaiks, strādā līdz vakaram un tad brauc mājās! Tiem, kuri visu dienu krauj mašīnas, ir robota darbs. Ļoti grūts. Visu laiku grozies tā kā karuselī.
Ekskavatora ikdienas apkope arī ir manā ziņā.


– Teātrī esat kādreiz pārteicies vai aizmirsis lomas tekstu?
– Jā, ir gadījies. Pārteikties jau nav nekas briesmīgs, bet, ja teksts aizmirsies, tad gan ir tā, kā ir. Jādomā, kā tikt atpakaļ uz sliedēm. Labi, ja partneris pieslēdzas un kaut ko pasaka uz priekšu. Ja viss apstājas, tad var būt tāda gara pauze.


– Sirdi kutinošāk ir viesizrādēs vai jau uz iespēlētas vietējās skatuves?
– Iespēlētu izrādi var garšīgāk nospēlēt. Sākumā ir lielāks uztraukums, bet tad, kad izrāde jau vairākas reizes spēlēta, arī pats to spēli vari izbaudīt.


– Sezonas laikā mēnesī vidēji cik izrāžu ir Suntažu amatierteātrim «Sauja»?
– Pirms pēdējās novadu reformas mums izrāžu bija pulka, nedēļas nogalēs spēlējām vietējiem vai kaut kur tālāk devāmies. Reizumis šķita, ka jau par daudz, jo mēs esam amatieri, neesam profesionāļi, pašiem brīvdienas arī vajag. Tagad izbraukumiem sola pāris izrādes gadā. Ne tikai aktieriem jāaizbrauc, jāved arī izrāžu dekorācijas. Finanšu jautājums kādu laiku būs aktuāls visapkārt.


– Ikdienas darbā kādas domas rosās galvā?
– Es strādāju ar tranšejām. Tur iekšā ir cilvēki, un jāstrādā ļoti uzmanīgi. Tranšeju dziļums ir no pusotra līdz sešiem metriem. Jādomā par sienu stiprināšanu un citām lietām. Globāla rakstura pārdomām dienā veltu kādu pusstundu.


– Kura jums ir nozīmīgākā diena gadā?
– Jaunais gads.


– Ģimenē ir vēl kādi teātra cilvēki?
– Savā laikā, kamēr mācījās Suntažu vidusskolā, visi trīs dēli ir piedalījušies Suntažu amatierteātra izrādēs.

Anita Zeiliņa,  Ogres Vēstis Visiem