Ikšķile ir viena no retajām pilsētām Latvijā, kur dzīvo un vairojas lielās gauras, tāpēc ikšķilieši palīdz pīlēm labi justies pilsētvidē. Viens no šiem brīvprātīgajiem palīgiem ir ikšķilietis Atis Balodis, kura mājas pagalmā, bērza dobumā, dzīvo viena no lielo gauru ģimenēm, un arī šajā pavasarī ligzda nav tukša – pīļu mamma tajā perē olas. Laiku pa laikam, līdzīgi kā slavenajam Latvijas stārķu pārim, arī gauru mammas dzīvei var sekot līdzi nelielos video fragmentos sociālajos tīklos un ik pa laikam arī kādā tiešraidē, ko nodrošina Atis, kurš ikdienā strādā kā producents un režisors. Videonovērošana kopumā notiek trijos dobumos, lai saprastu putnu dzīvesveidu un zinātu, ka no maija sākuma līdz jūnija nogalei jāuzmanās nesabraukt mazos pīlēnus, kuri dodas uz Daugavu.

Četras stundas cauri pilsētai

Gandrīz tūdaļ pēc izšķilšanās lielās gauras mazuļi ligzdu pamet, planējot no koka dobuma zālītē, kur mamma visus sagatavo aptuveni kilometru garajam, bīstamajam ceļam uz Daugavu. Tā ir iešana četras piecas stundas. Tā ir cīnīšanās par izdzīvošanu ar vārnām, kaķiem, suņiem, mašīnām, motocikliem un riteņbraucējiem. Atis skaidro, ka daļa mazo pīlēnu šajā garajā ceļā līdz ūdenstilpei diemžēl neizdzīvo, un ne jau tāpēc, ka piedzīvo tiešu uzbrukumu, bet gan nobīstas un katrs mūks uz savu pusi, pēc tam nevar atrast mammu. Tiesa gan, lielo gauru mammām raksturīgs, ka viņas labprāt uzņemas rūpes arī par svešiem mazuļiem un veido, ja tā var teikt, bērnudārzus. Novērots, ka daža gauru mamma spēj parūpēties pat par 50 mazuļiem. Tāpēc, atrodot noklīdušu pīlēnu, nevajadzētu viņu nest mājās un ielaist vannā, kur viņš dažu dienu laikā ies bojā, bet gan nogādāt līdz Daugavai, kur viņu atradīs ja ne sava, tad kāda cita mamma.

Jautāts, kā viss sākās, Atis Balodis stāsta, ka pirms vairākiem gadiem viņš mājas pagalmā augošās liepas dobumā pamanījis ligzdojam lielu, pilsētvidē neierastu putnu. Sācis interesēties, un atklājies, ka tā ir lielā gaura. Aprunājoties ar kaimiņiem, noskaidrots, ka lielā gaura Neļķu ielā mīt vēl vismaz vienā īpašumā, kā arī manīta ligzdojam Kugas ielā un parkā pie vecajiem Ikšķiles kapiem. Tā kopā ar kaimiņiem radusies doma veidot projektu "GAGA Ikšķile", kas nozīmē – gauru galvaspilsēta Ikšķile. Projekts pastāv jau aptuveni četrus gadus un Ikšķili dēvē par gauru galvaspilsētu, jo šo putnu populācija pilsētā ir samērā liela – šobrīd tās varētu būt aptuveni desmit pīļu mammas. Dažas ligzdu vietas nemaz nav zināmas, un entuziasti gauras fiksē vien tad, kad tās ar bērniem jau dodas uz Daugavu.

Iedzīvotāji tagad zina vairāk

A. Balodis stāsta, ka viņam šķitis interesanti papētīt, kā pīles sadzīvo ar cilvēkiem.
"Saskaņā ar zinātnieku teikto, lielās gauras Ikšķilē dzīvo ilgāk nekā cilvēki. Pirmos trīs gadus sadarbojāmies ar Latvijas Ornitoloģijas biedrību. Turpinām sadarbību ar profesionāliem ornitologiem, kuri putnus gredzeno. Ik pa brīdim uzrakstām arī nelielus projektus ar pašvaldības atbalstu – par mācību stundu un lekciju organizēšanu skolās. Mūsu misija ir mēģināt vietējiem iedzīvotājiem izstāstīt, kas viņiem līdzās dzīvo. Daudzi ievērojuši, ka ir pīles, kas ar mazuļiem staigā pa Ikšķili, bet, kā šo pīli sauc, ka tā dzīvo kokos, zina retais. Ja agrāk par lielajām gaurām ko zināja aptuveni trīs procenti iedzīvotāju, tad tagad tie ir jau aptuveni 30 procenti. Protams, lielās gauras dzīvo arī citviet Latvijā, bet ir trīs galvenie nosacījumi – tuvumā jābūt ūdenim, veciem kokiem ar dobumu un niedrēm, kurā audzēt bērnus. Ikšķilē ir viss iepriekš minētais. Te ir parks ar vecajiem kokiem, un tas ir bonuss, kāpēc gauru šeit ir krietni vairāk," skaidro Atis, piebilstot, ka Ikšķilē pirms diviem gadiem uzstādīti arī seši būrīši, bet tie nedaudz neatbilda gauru vajadzībām, un šogad jau ir trīs jauna modeļa būri jeb mākslīgās ligzdas. Pagaidām tie nav apdzīvoti, jo putni būros lielākoties ievācas nākamajā vai aiznākamajā gadā. Tiesa gan, nonākušas pie Daugavas, gauras kopā ar mazuļiem nepaliek Ikšķiles pusē, bet gan peld pāri Daugavai, kur ir niedres un iespējams paslēpties no plēsīgajiem putniem.

Daudzviet Ikšķilē, vietās, kur gauras pārvietojas, ir izvietotas zīmes par šo putnu klātbūtni. Šo zīmju ideja ir pievērst gan gājēju, gan autobraucēju uzmanību. "Tās nav oficiāli reģistrētas ceļa zīmes, kas kādam obligāti būtu jāievēro, bet tās strādā kopā ar informēšanu. Komunicējam gan ar skolu jauniešiem, gan iedzīvotājiem, kuri dzīvo konkrētajā reģionā. Šīs zīmes sekmē arī daudzu brīvprātīgo iesaistīšanos, uzraugot putnus ceļā no koku dobumiem līdz Daugavai. Domāju, Neļķu ielā tagad nav nevienas ģimenes, kas nezinātu par gaurām. Šogad Ogres novada pašvaldība konkursā "R.A.D.I. Ogres novadam" ir apstiprinājusi projektu, kurā sadarbībā ar Latvijas Ornitoloģijas biedrību plānots neformālās izglītības pasākums – izglītojoša lekcija par ūdensputniem Ogres novadā," stāsta Atis.

Uzstāda gauru tiltus

Ja cilvēks kādā veidā nepalīdz mazajiem pīlēniem nokļūt līdz Daugavai, tad aptuveni puse no 12 pīlēniem iet bojā. Nākamais šķērslis ir betona apmale, kas viņus šķir no ūdenstilpes. Iepriekšējos gados, lai pīlēniem palīdzētu pārkļūt pāri betona apmalei, entuziasti nostiepa audumu, kur mazie pīlēni varēja ieķerties un pārkāpt pāri, bet šogad sadarbībā ar Rīgas HES tapuši jaunie gauru tilti. Jau pavisam drīz būs zināms, cik un vai tie ir efektīvi.

A. Balodis skaidro, ka viens no mērķiem ir panākt, lai tuvākajos gados gauru Ikšķilē būtu vismaz divdesmit.
"Kad gauras nonāk Daugavā, tad mūsu attiecības šajā gadā beidzas. Gauras dodas pāri Daugavai augt. Nākamajā gadā lido atkal, iespējams, uz tiem pašiem dobumiem. Tam visam, protams, ir arī zinātniskā sadaļa, bet tā, ja tā var teikt, nedarbojas uz pilsoniskās sabiedrības principiem. Mums jau pērn bija plāns apgredzenot visas zināmās gauru mammas, turklāt ne tikai ar parastajiem metāla gredzeniem, kas ir ar numuru, bet katrai mammai būtu citas krāsas gredzens, kas ļautu pīles atpazīt un saprast, vai viņas nākamajā gadā atgriežas. Ir ornitologs, kas būtu gatavs to darīt, bet jāatrisina samaksas jautājums. Domāju, tas būtu interesanti ne vien no zinātnes, bet arī no cilvēciskā viedokļa. Tas trīs četru gadu laikā palīdzētu izveidot stāstu," saka Atis.

Jautāts, kāpēc viņam ir tik svarīgas rūpes par lielajām gaurām, Atis smaidot teic, ka vieni brauc makšķerēt, citi kolekcionē, bet viņam svarīgas ir gauras. "Šis ir pilsoniskās sabiedrības projekts. Faktiski, Neļķu ielas iedzīvotāji, ja tā var teikt, ir iegājuši gauru dzīves ritmā. Šķiet, arī citviet Ikšķilē nav neviena vienaldzīgā – kā ierauga pīlēnu foto, tā smaida. Tas ir tikai cilvēcīgi. Būtībā, mēs ar kaimiņiem ne tikai par gaurām pārdzīvojam, bet arī griežam žogos caurumus, lai ezīši var pārvietoties starp sētām. Ir miljoniem sīkumu, kā var uzlabot savu apkārtni, bet par to ir jāstāsta, jārunā, jo ne jau aiz ļauna cilvēki to nedara, vienkārši nepadomā. Kā jau iepriekš minēts, šogad esam uzlikuši tiltiņus, un ir vēl kāds apjomīgs projekts. Proti, plānojam uzrunāt privātmāju īpašniekus piekrastes reģionā, tuvāk Daugavai," stāsta Atis un turpina: "Kopā ar ornitologiem iesim pie viņiem ciemos un mēģināsim saprast, vai viņu mājās var izvietot jaunā tipa gauru būrus. Tai vietai jāatbilst dažādiem parametriem. Dobumam jābūt ar brīvu pieeju 30 līdz 40 metru, tāpat kā lidlaukā, – gaura nevar ielaisties dobumā, ja nav brīvas teritorijas, kur viņa var noplanēt. Mēdzam jokot, ka tas process ir kā lielajam boingam. Pat ja vieta atbildīs, ne katram būri dosim, jo cilvēkam arī vajadzēs būt ar saviem parametriem. Iespējams, būs jāslēdz privāta vienošanās, ka cilvēks ļauj novietot būri savā īpašumā un iespēju robežās ir gatavs arī putnu pavērot."

Ik gadu, šķiroties no pīlēm un raugoties tukšajos koku dobumos, visiem, kas bijuši saistīti ar lielajām gaurām, pāris nedēļas neviļus pārņem depresija. Rodas sajūta, ka uz neatgriešanos pametis kāds tuvinieks, lai gan būtībā tie ir tikai aptuveni divi mēneši gadā, ko pīles pavada līdzās cilvēkiem, lai nākamajā gadā atkal atgrieztos un viss sāktos no gala.

Uzziņai

Lielā gaura Mergus merganser (latīņu val.) ir ūdensputns, kas ir lielāks par meža pīli, slaids, ar garu un šauru, sīkzobainu knābi; uz spārniem balti laukumi, bet muguras lejasdaļa un aste ir pelēkas. Peld samērā sekli iegrimusi, bet barojas nirstot.

Lai ķertu zivis, lielā gaura nirst zem ūdens un spēj pavadīt tur 30 sekunžu, dažkārt līdz pat divām minūtēm.
Lielā gaura ligzdo lielos koku dobumos, vienā dējumā ir četras līdz pat piecpadsmit olas, savukārt mazuļi ir ligzdbēgļi un jau dienu pēc izšķilšanās ar māti dodas uz tuvāko ūdenstilpi.

Putna garums: 58 līdz 66 centimetri, spārnu izpletums: 82 līdz 97 centimetri.