Ilmārs Dzenis kļuva par leģendu nevis ar spožiem skatuves efektiem, bet ar savu cilvēcību, vienkāršību, sirsnību. Viņš dziedāja tā, ka klausītājs juta – šī balss dzied tieši viņam. Tas padarīja viņu par tautas dziedātāju. Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā viņam ir veltīts šķirklis.

No Daugavpils līdz Floridai

Īsi pārstāstot faktus, par viņa aiziešanu informēja Latviešu biedrība Seintpītersbērgā, Floridas štatā. Ilmārs Dzenis dzimis 1931. gada 5. decembrī Daugavpilī, bet bērnību pavadījis Jelgavā. Otrā pasaules kara laikā kopā ar māti devies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur Eslingenas latviešu nometnē pabeidza vidusskolu un sāka muzicēt. Ir informācija, ka viņš esot padarīts divus gadus jaunāks, jo Ilmāra mamma baidījusies, ka dēlu iesauks vācu armijā, tāpēc mānījusies ar gadskaitļiem. 

Pēcāk viņš noenkurojās uz dzīvi ASV. 1962. gadā kļuva par vienu no leģendārās grupas «Čikāgas piecīši» dalībniekiem, vēlāk sāka solokarjeru, ieskaņoja skaņuplates ar tautasdziesmām un populārām melodijām, radot repertuāru, kas kļuva par latviešu šlāgerkultūras balsi un seju. Viņa dziesmas nelegāli izplatījās okupētajā Latvijā. 

Vai viņš bija mūziķis? Nē. Mūzikas mīlestību Ilmārs mantoja no vecākiem – jau bērnībā viņš apguva klavieru un harmonikas spēli. Tomēr Čikāgā strādāja kā būvinženieris, Floridā viņam piederēja īres nams. Ilmārs Dzenis pavilka sevi uz zoba, sakot, ka īres namā «pats tur esmu gan galdnieks, atslēdznieks, jumiķis, santehniķis, sētnieks..., gan kungs un ķēniņš».

Ilmārs Dzenis mūzībā devās šogad 15. septembrī. Pēc oficiāliem papīriem, 93 gadu vecumā, pēc baznīcgrāmatas – 95. Dziesminieks apbedīts ASV, Latviešu brāļu kapos Katskilos, netālu no Ņujorkas, līdzās savai mammai un sievai. 

Pēc sievas Silvijas nāves mūža pēdējos gadus viņš dzīvoja veco ļaužu mītnē, tur dziedātāju apciemoja Seintpītersbērgas latvieši. Pirms diviem gadiem vietējās latviešu biedrības aktīvisti aicināja tautiešus Latvijā rakstīt vēstules Ilmāram Dzenim, lai viņš nejustos aizmirsts.

Viņa nāve uzjundīja intrigu, kālab par mākslinieka nāvi darīja zināmu nevis uzreiz, bet pēc apmēram mēneša. Zināms, ka rūpes par Ilmāru pārņēma viņa sievas Silvijas dēls no pirmās laulības, kuram latviskā dzīve bijusi ne tik tuva sirdij. 

Pirmais koncerts Latvijā

1991. gada vasarā Latvijā notika pirmā Ilmāra Dzeņa 12 koncertu turneja «Smaidi, draugs» kopā ar Gunāra Rozenberga vadīto vieglās mūzikas un džeza orķestri. Par to varam lasīt avīzē «Jelgavas Ziņotājs», kur publicēta īsa ziņa ar intriģējošu virsrakstu «Ilmārs Dzenis paspēja…»: «Ilmārs Dzenis – tā ir leģenda. Ilgus gadus aizliegts vārds, tāpat kā «Čikāgas piecīši». Ilmārs Dzenis bijis pie «Piecīšu» dzimšanas, dziedājis to sastāvā. Pie mums tolaiku ieraksti atnākuši nelegālā ceļā. Tagad Ilmāra Dzeņa dziesmas legāli skan viņa dzimtajā pilsētā Jelgavā. Dziedonis vēl paspēja dziedāt pirms apvērsuma. Paspēja un pulcēja Uzvaras parkā tik daudz klausītāju, cik parks nekad vēl nebija uzņēmis. Tik tiešām Ilmārs Dzenis bija kopā ar tautu. Pirms nakts.» 

Novērtēts tēvzemē

Dziesminieks atstājis ap 20 albumu un pārsimts dziesmu tekstu – oriģinālus un tulkojumus, kas nu kļuvuši par neatņemamu mūsu kultūras mantojuma daļu. 

Pēdējais koncerts Rīgā, Mežaparka estrādē, pulcēja rekordlielu klausītāju skaitu – 35 000. Viņš izdeva paša sagatavotu dziesmu grāmatu «Dziedāsim, spēlēsim, dejosim» ar 157 dziesmu tekstiem un notīm, to vidū viņa veiktiem ārzemju dziesmu latviskojumiem, tradicionālām, citu autoru dziesmām, kas tikušas iekļautas mūziķa repertuārā. 

Ilmārs Dzenis aplēsis, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un šī gadsimta sākumā kopā ar Latvijas Radio orķestri un «Emburgas zēniem» Latvijā sniedzis 175 koncertus, nemaz nerunājot par koncertiem latviešu trimdas publikai visos kontinentos. Viņš ir intensīvi muzicējis Latvijā. Piemēram, 2001. gadā laikraksts «Latvija Amerikā» raksta, ka divus mēnešus katru dienu, izņemot pirmdienas, Latvijas pilsētu iedzīvotāji var baudīt Ilmāra Dzeņa un «Emburgas zēnu» koncertus. «Ilmāram Dzenim – 50 koncerti Latvijā!» – tāds virsraksts likts kādā no vietējām avīzēm. Par viņu rakstīja aizgūtnēm. Protams, sākotnēji tie bija brīvās pasaules laikraksti, bet pienāca laiks, kad arī Latvijas presē, radio un televīzijā Ilmārs Dzenis kļuva savējais. Savējais un populārs. Tik populārs, ka 1991. gadā laikraksts «Diena» brīdināja: «Vilto biļetes uz Ilmāra Dzeņa koncertiem.» Toties «Austrālijas Latvietis» 2001. gadā atreferēja, ka Latvijā notikusi Ilmāra Dzeņa alus prezentācija, alus darītava «Vārpa» iesvētījusi savu jauno alu, ko nosaukuši «Kā pa miglu» pēc Ilmāra Dzeņa dziesmas.

Pēdējais viņa koncerts Rīgā, Mežaparka estrādē, pulcēja rekordlielu klausītāju skaitu – 35 000.

Par savu ieguldījumu Ilmārs Dzenis apbalvots ar Atzinības krustu un saņēmis Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu par mūža ieguldījumu mūzikas attīstībā.

Nākamā gada sākumā Ilmārs Dzenis tiks pieminēts īpašos piemiņas koncertos, kuros muzicēs grupa «Emburgas zēni».

Bēdu stāsts

Par to, kādu viņš ieraudzīja savu tēvu zemi, Ilmārs Dzenis izstāstīja laikraksta «Neatkarīgā Cīņa» žurnālistei Inai Eglītei 1994. gadā: «(..) šo laiku te uzturējos, nevis koncertējot, bet dzīvoju un Latviju baudīju, tā teikt, uz savu roku. Galvenais, kas šurp atvilināja, bija 3x3 nometne, kas tika rīkota Daugavpils pusē, netālu no mana tēva mājām.» 

Atzīstas, ka braucis uz Latviju pagātni meklēt un ieraudzījis bēdu leju. «Par tēva mājām piecdesmit gadus sapņoju. Brālis gan brīdināja, lai ilūzijas nelolojot, – viņš jau tur, Bebrenē, vairākkārt bijis, tomēr man, pieverot acis, atkal bērnība rādās... Vecāki bija skolotāji, tajās mājās dzīvoja tik pa vasarām. Es tur trīs vasaras govis ganīju, un viņas bija manu dziesmu pirmās klausītājas. (..) Uz tēva mājām tagad gāju, sirdij dīvaini trīsot. Piecdesmit gadi un divi mēneši kopš tām ganu vasarām pagājuši... Un ko es ieraudzīju?

Tā dziesma par tēva namu jādzied pavisam citādi – briesmīgā minorā un ar bēdīgu tekstu, jo gruveši vien tur vairs palikuši, nezāles līdz ceļiem. Tēvatēva mājas arī uzgāju – un tur tas pats, mammas onkuļu sētā arīdzan... Bēdu stāsts.»

Lasot šo interviju, skarbos deviņdesmitos piedzīvojušajiem ataust atmiņā, kāda bija sadzīve. Šajā Latvijas apciemojumā Ilmārs Dzenis ar sievu Silviju dzīvojuši pie radiem, nevis viesnīcā. Izbaudījuši visus rīdzinieku labumus – ūdeni sildījuši ķipīšos un nomazgāties varējuši aplaistoties, Silvija ar augstpapēžu laiviņām pa izdangātajām un piespļaudītajām ielām paiet nevarējusi, tirgū un veikalos daudzas pārdevējas tik pūcīgas, tik šerpas, ka dziedātājam atlicis secināt – laikam vīri viņām no rīta buču neiedod.

Par latviskumu

Viņa redzīgajai acij garām nepaslīdēja arī valodas jautājums. Nē, ne krievu. Tagad viņam būtu vēl vairāk, par ko šausmināties. Bet nu ielūkosimies trimdas latviešu laikrakstā «Laiks», kur 1998. gadā Ilmārs Dzenis trāpīgi un sāpīgi aprakstīja Latvijā novēroto. Tik trāpīgi, ka gribas citēt gandrīz visu.

«Ik gadus apciemojot Latviju un tiekoties tur ar saviem radiem, paziņām un dziesmu draugiem, nereti man bijis jāatbild uz jautājumu, vai es Latvijā jūtoties kā mājās. Atklāti vienmēr esmu atbildējis, ka Latvija gan ir mana dzimtene un tēvu tēvu zeme, bet kā mājās es tomēr jūtos Amerikā, šobrīd Floridā. Bet ar humoru esmu varējis piebilst, ka ar katru nākamo Latvijas (un it sevišķi Rīgas) apciemojumu jūtos arvien vairāk kā mājās. Kāpēc?

Nu, piemēram, – radioraidījumos lielāko tiesu dzird mūziku un dziesmas angļu valodā. (..)

Citreiz, pie Kaļķu ielas «Mekdonalda» āra galdiņa sēžot, baudot «hamburgerus», uzdzerot virsū «koka-kolu» (starp citu, Rīgā ir jau četras «Mekdonalda» ēstuves), tūrists var omulīgi noskatīties uz garām plūstošo ļaužu straumi un saklausīt visdažādākās valodas. Gluži kā Ņujorkā vai Čikāgā!

Ja apnicis tradicionālais latviešu ēdiens, pilsētā savus pakalpojumus piedāvā ķīniešu, vjetnamiešu un pat meksikāņu restorāni. Liepājā restorānā «Jack Daniels» var izpriecāties par īsti amerikāniskām vakariņām. 

(..) Pa Rīgas ielām un Latvijas maģistrālēm strauji traucas audiji, mersedesi, BMW, tojotas un pat Amerikas firmu spēkrati. (..) Uz ielu dzelzceļa vagoniem raibas reklāmas ārzemju produktiem, veikalu skatlogi un plaukti pārpildīti ārzemju precēm. Matīsa tirgū importēti banāni, vīnogas, tomāti, konservi, puķes utt. 

Izklaidei kinoteātros var noskatīties jaunākās amerikāņu filmas, Mežaparka estrādē ārzemju «rock&roll« ansambļus un basketbola sacīkstes, kur plecu pie pleca cīnās latviešu zēni un viņu kollēgas – importētie melnie basketbolisti no ārzemēm. 

Noslēguma koncertā pagājušos dziesmu svētkos tautiešiem no ārzemēm bija pārsteigums. Ne kvalitātes, bet izvēlētās programmas ziņā. Gaidīto tautas maršu, valšu vai attiecīgi aranžētu latviešu autoru darbu vietā Lielās ģildes zāles sienas tricināja Glena Millera «In the Mood» Daugavpils pūtēju orķestra izpildījumā. Izpildījums – lielisks. Rēzeknieši sekoja ar iespaidīgi atskaņotiem īstiem vecajiem Amerikas nēģeru blūza gabaliem. Sēdējām un domājām – varbūt labāk paliksim šeit, dzimtenē, arvien vairāk jūtamies kā «mājās». 

Loģiski domājot, viss iepriekš minētais jau nav nekas negatīvs – ir taču jāsaprot, ka viss pasaulē un tāpat Latvijā mainās, informācijas «tīkli» paplašinās, attālumi uz globa šķietami samazinās un Eiropas tautas «starptautiskojas». Dzelzs aizkars sen jau kritis, un Latvija var pilnā mērā baudīt t.s. rietumu kultūras «augļus». 

Bet diemžēl ir arī rūgti «augļi», kurus ēdot apšķebinās dūša. Proti – arvien biežāk latviešu valoda tiek piesārņota ar angliskiem vārdiem un terminiem, kam visiem ir atbilstoši vārdi un nosaukumi tīrā latviešu valodā. Šī valodas piesārņošana mazāk dzirdama tautā sarunu valodā, bet izpaužas Latvijas presē – laikrakstu žurnālistu rakstos un komentāros un tautas augstāko politiķu un valdības vadošo personu runās – tieši tur, no kurienes vajadzētu nākt labam piemēram, ne otrādi. Ja par nacionālās pašapziņas mērauklu uzskatām valodas tīrību, tad jāatzīst, ka daudziem Latvijas laikrakstu redaktoriem, žurnālistiem un valdības pārstāvjiem tās ir nožēlojami maz. Dzimtenē ciemodamies, lasu arī turienes laikrakstus. Te, piemēram, tikai daži no tur redzētajiem «daiļvārdiem»: afišēt, asignējums, aviolaineri, ažiotāža, akcentēt, baireli, dotācijas, epopeja, ekspozīcija, fascinējošs, finišēt, funkcionēt, imidžs, intervence, kolekcionēt, korumpēt, korti, mači, mesa, mārketings, monuments, prognozēt, prioritāte, šantāža, šorti, tendence, vakcīnas, «2nd hand» utt. 

(..) Jābrīnās par attiecīgo Latvijas valsts izglītības iestāžu vadītāju intereses trūkumu, vienaldzību un apātiju attiecībā uz latviešu valodas piesārņošanas apkarošanu. 

Atliek tikai cerēt, ka kādreiz atkal nāks «atmodas laiks» un augs nacionālais pašlepnums, un Latvijā valdīs tīra un skaista mūsu latviešu valoda. Tad es tur jutīšos jau daudz vairāk kā īstajās mājās.»