Seminārs sākās ar visu klātesošo mediju (lielāks galvu skaits un arī lielāks ģeogrāfiskais pārklājums nekā iepriekš Valmierā) pārstāstu par to, kādus digitālos un soctīklu produktus, saturu kurš rada. Secinājumi izrādījās viennozīmīgi.
Dažādu paveidu mediji ietur dažādu paveidu klātbūtni soctīklos. Daži liek sava satura fragmentus "Facebook", "Instagram", citi ķēmojas līdzi modei tiktokā. "Ziemeļlatvija" pat izveidojusi savu lietotni. Taču vispārējo kopsaucēju var rezumēt šādi: gan tie, kas aptver visādus soctīklus, gan tie, kas tajos knapi kaut ko liek, beigās atzina (un neizskanēja neviens pretējais veiksmes stāsts): "Darbības soctīklos mums neko nedod." Videosatura likšana soctīklos, bildītes utt. medijam kā tādam nedod ne ienākumus (soctīklu saturs, vismaz medija gadījumā, nav monetizējams), ne papildu abonentus attiecīgā medija maksas saturam (papīra vai elektroniskā formā).
Nākamajā seminārā Latvijas Kultūras akadēmijā, kurā piedalījās gandrīz pilnīgi citāds dalībnieku sastāvs, tāpat neviens dalībnieks neziņoja par mediju biznesa veiksmi soctīklos, kad tajos salikto saturu būtu iespējams pārvērst naudiskos ienākumos. Latvijas Reklāmas asociācijas vadītāja informēja par šādu statistiku no biznesa puses: no Latvijas mediju reklāmas tirgus tagad jau mazāk nekā 100 miljoni eiro gadā nonāk mūsu medijiem, bet ap 118 miljoniem aiziet uz ārzemju platformām – "Facebook", "Youtube", "Google", "X", "Tiktok" utt. Tātad no ekonomiskā viedokļa saturs, ko latviešu žurnālisti saražo un bez maksas saliek ārzemju platformās, pat iznāk mums pašiem kaitīgs: mēs ar to nepelnām, uztaisām un iepostējam bez maksas, bet jebkādus ienākumus saņem šīs platformas un patur sev!
Abos semināros, cik izskanēja pozitīvā pieredze, tad vismaz kaut kādas sekmes nodrošina pieeja – taisīt interneta portālu kā atsevišķu produktu, ar ko nodarbojas ne tie paši darbinieki, kas ar avīzi. Tā "Kurzemes Vārdam" ir atsevišķi žurnālisti, fotogrāfi avīzei un atsevišķi reportieri, fotogrāfi "Liepājniekiem.lv", un vēl paralēli top žurnāls "Liepājas Vēstules", ko gandrīz pilnībā aizpilda ārštatnieki. Tāpat "Ventas Balsij" laikrakstā un portālā ir absolūti dažāds saturs, kas cenšas nepārklāties. No šī viedokļa prakse Pierīgā un Ogrē, kur sanāk vairākas atsevišķas juridiskās personas avīzēm un portāliem, īstenībā izskatās pēc pareizā virziena.
Mediju digitalizācija izrādās daudz sarežģītāka lieta nekā gandrīz jebkāda cita satura digitalizācija. Piemēram, mūzikas digitalizācija notikusi, palielinot tās pieejamību visādās ierīcēs: vairs nav jānēsā līdzi kasešu vai CD pleijeris, nav obligāti mājās jātur vinila atskaņotājs un VHS videomaģis. Mūziku tagad klausāmies visur. Dažādiem valsts servisiem (ģeodēzija, zemes ierīcība, visādi reģistri utt.) ir viegli digitalizēties, jo pēc tiem ir pieprasījums no uzņēmumiem, iedzīvotājiem, ārvalstu partneriem utt. Bet pēc medija un žurnālista darba nepastāv obligāti automātiska ekonomiska nepieciešamība.
Galvenais secinājums, kāpēc līdzšinējie vecu mediju digitalizācijas centieni, atskaitot tikai trīs, Latvijā ir bijuši nesekmīgi, ir tas fakts, ka drukāto mediju veterāni cenšas nevis izveidot jaunu digitālo mediju, bet gan pārnest savus drukāto mediju veidošanas paradumus uz plašu auditoriju, kam šie veidotāju piekoptie paradumi it nemaz neatbilst. Tirgū veiksmīgākie izrādījušies tie internetmediji, kurus nodibinājuši pilnīgi no nulles: "Delfi", "Tvnet", "Apollo", "Liepājniekiem.lv". Nav svarīgi, vai portālu nodibina veca drukāto mediju izdevniecība ("Kurzemes Vārds", "Mediju Nams"), ienācējs mediju tirgū (savulaik "Delfi", "Tvnet") vai uzņēmums, kurš pamatā darbojas citā sfērā un ieiet mediju nozarē, lai ar mediju saturu pabalstītu savus pamatproduktus ("Lattelecom"/"TET"): visos gadījumos panākumu atslēga ir portāla veidošana atbilstoši interneta auditorijas gaidām, nevis mēģināt pārlikt savu veco drukāto produktu tiešsaistē. Var salīdzināt ar literāru (drukātu) darbu, kā romāns vai stāsts, un tā dramatizējumu vai ekranizējumu — populārs romāns vēl negarantē, ka tā skatuves vai ekrāna versija būs sekmīga. Rakstīt ekrānam ir pilnīgi kas cits nekā rakstīt drukāšanai.
Latvijas Kultūras akadēmijas Filmu skolā sarīkotajā seminārā par saviem projektiem stāstīja tie, kas tos ievieš pašreizējās mediju digitalizācijas programmas ietvaros. Sanāca tāda informācijas apmaiņa un sišana sev uz pleca. Bet nebija uzaicināti piedalīties tie, kas nedarbojas pašreizējā digitalizācijas atbalstā, un jo īpaši uzkrītoši bija tas, ka vispār netika pieminēti tie (un viņu pieredze), kas digitalizāciju sekmīgi uzsākuši un pabeiguši jau pirms gadiem. (Man zināmie piemēri no dažādām mediju kategorijām ir: nozares medijs – nedēļraksts "Izglītība un Kultūra" kļuva pilnīgi digitāls kovida laikā, kamēr nacionālo mediju kategorijā NRA sekmīgi pabeidza pāreju no klasiskā ikdienas laikraksta uz interneta portālu pirms piecarpus gadiem, un leģendārais Rietumu latviešu dibinātais intelektuālais žurnāls "Jaunā Gaita" arī sekmīgi digitalizējās. Taču tie ir man vienīgie zināmie gadījumi Latvijā, kur var runāt par sekmēm tādā ziņā, ka auditorija pēc digitalizācijas pabeigšanas nav pazaudēta vai ir pat palielināta.)
Līdz ar to seminārā par savu taustīšanos jaunos profesionālos virzienos stāstīja daudzi cilvēki, kuri izmēģina iešanu tādos virzienos, ko daudzi no mums izdarījuši un apguvuši jau pirms daudziem gadiem.
Latvijas Kultūras akadēmijā kā pirmais par savu ieviešamo projektu referēja "Latvijas Mediju" pārstāvis. Šis ir piemērs, kurš ir īpaši uzskatāms: šie mēģināja iet digitālajā virzienā ar "LA.lv", ko attīstīja gadus 10, līdz nācās ar zaudējumiem pārdot Ēķa firmai. Vietā "Latvijas Mediji" uztaisīja "Lasi.lv", kas pēc vairāku gadu darbības tā arī muļļājas pa "Gemius" TOP 20 apakšu. Tagad "Latvijas Mediji" mēģinās trešo reizi iekāpt svešā upē, kompānijā piesaistot "Santas" izdevniecību un AS "Cits medijs".
Kā ieviešamos tehnoloģiskos mērķus šie minēja iespējas tirgot izdevumu digitālās PDF versijas, fiziskos abonementus, vecus arhīva numurus pa vienam, atsevišķus rakstus pa vienam, ieviest paywall utt. Protams, arī pastiprināt klātbūtni soctīklos, ražot podkāstus un ko tik vēl ne.
Problēma ir tāda, ka visi šie elementi ir tikuši izmēģināti iepriekš, jau pirms 10 un 20 gadiem, un nekad neviens no tiem nav strādājis. Nav iespējams gūt panākumus, taisot to pašu drukāto produktu it kā interneta videi. Viņi mēģina izkustināt tvaikoni, piestiķējot tam buras. Cenšas ieliet dīzeli elektromašīnā. Nobaro pēc iespējas treknākas cūkas, kamēr reālie patērētāji domā par veselīgu ēšanu ar mazu taukvielu daudzumu. Cenšas filmu straumēšanas laikmetā pārdot fiziskos DVD utt.
Cik nu apjautājos riņķī apkārt, tad izplatīta īpatnība ir tāda, ka pie digitalizācijas procesu vadības pamatā tiek pielikti kādi projektu vadītāji vai IT speciālisti, bet gandrīz nekad – auditoriju kaut cik pārzinoši žurnālisti vai redaktori. Tāds IT vai zemākā līmeņa menedžmenta cilvēks, nonācis mediju digitalizācijas projektos, neko nesaprot no auditorijas, neapzinās tās paradumus un pat nemēģina aplūkot to nelielo pozitīvo pieredzi, kāda Latvijā šajā ziņā atrodama. Taisa būtībā kārtējo uz drukāto saturu balstīto produktu, tikai digitālās platformas izskatā.
Pasākumā tika stādīti priekšā arī citu virzienu tehnoloģiju projekti, piemēram, "Vidzemes TV"/"Re:TV" izmanto iespēju izveidot jaunu mobilo studiju (fokuss uz tehnoloģiju, nevis uz saturu, ko pēc tam tur pārraidīs), bet "Gemius" vadītāja ziņoja par jaunu pieeju auditorijas mērījumiem digitālo mediju patēriņā.
Radio SWH ievieš jaunus risinājumus FM apraides tehniskai kontrolei un tiražēšanai tiešsaistē, kamēr Radio Skonto taustās pa reklāmas tirgošanas iespējām, cenšoties izveidot servisu, kurā reklāmdevējs varēs pats sakombinēt ētera laika pirkšanas iespējas un uzlādēt savu reklāmas variantu. Bet LSM pārstāve, tikko atgriezusies no EBU sanāksmes, referēja par tendenci, ka sabiedriskie mediji Eiropā pamazām sāk izvākt savu saturu no soctīklu platformām.
Tādi ir secinājumi bez glītas, cukurotas "glazūras".
