Pie mums pagaidām kara nav, bet ir Valsts aizsardzības dienests. Armija gatavojas karam, un lielais vairums topošo karavīru piesakās paši, apzinoties valsts apdraudējumu, un vienlaikus – par brīvprātību iegūstot virkni privilēģiju un lielāku atalgojumu. Bet ir arī pie mums tādi, kas izvairās no dienesta. Izliekas, ka pavēsti nav saņēmuši, ka lasīt neprot vai kāja sāp, ka ierocim nevar pieskarties. Tā ir visur un vienmēr bijis. 

Un vienam šādam (ne)gadījumam – Latvijas valsts piešķīrusi pilsonību par īpašiem nopelniem. Kādi ir nopelni? Puisis labi slido, un Ukrainā viņam palikt negribējās, jo varēja karā paraut. Atstāja tur vecomammu un devās šurp.

Saeimas paziņojumā par pilsonības piešķiršanu Kuļišam vēstīts:

«Atbalstu pilsonības iegūšanai sportistam pauž Latvijas Olimpiskā komiteja, norādot, ka viņš ir talantīgs sportists, kurš ir demonstrējis ievērojamus panākumus un ātru progresu. Savukārt Latvijas Slidošanas asociācija papildus sportiskajiem rezultātiem norāda, ka F. Kuļišs integrējas Latvijas sabiedrībā, apgūst latviešu valodu, iepazīst Latvijas kultūru, tradīcijas un dzīvesveidu un treniņos, sacensībās un ikdienas saskarsmē apliecina cieņu pret Latvijas valsti, tās cilvēkiem un vērtībām.»

Tas viss, protams, ir brīnišķīgi. Skatījos Eiropas čempionātu, un dažus primitīvus teikumus latviešu valodā Fedirs Kuļišs patiešām spēja pateikt. Taču vai tas ir pietiekami, lai dāvinātu Latvijas pilsonību? Jo īpaši pie šādiem apstākļiem. Šaubos. Lūk, citāts no intervijas žurnālā «Klubs».

Daiļslidotājs Fedirs Kuļišs: «Man bija plāns 2023. gadā mācīties sporta pedagoģiju, lai kļūtu par treneri un rehabilitologu. Ar ballēm pietika, lai iestātos, bet man pateica, ka nepieciešams arī kara klausības pieraksts un jābrauc uz Kijivu. Sapratu, ka tas ir liels risks, pēc tam man neizdotos valsti pamest. Tikai nesen atļāva izbraukt tiem, kuri jaunāki par 22 gadiem.»

Nezinu, vai ar nolūku, vai sakritība, ka nākamajā «Kluba» numurā bija saruna ar ukraiņu karavīru, kurš citastarp pieskārās arī šim sarežģītajam tematam – izvairīšanās no dienesta, izvairīšanās no kara. Lūk, ko par to sacīja kapelāns Andrijs Djačko:

«Šie vīrieši, kas izvairās no dienesta, kastrē savu vīrišķību. To, kas vīrieti padara par vīrieti. Psiholoģiski kļūsti par hibrīdu – pa pusei sievieti, pa pusei vīrieti. Tad arī nevajag apvainoties, ka tava sieviete tevi komandē, jo viņa tevi vienkārši vairs neuztver kā vīrieti. Teikšu godīgi – man būtu grūti cienīt vīrieti, kas izvairās no karošanas, kamēr citi to dara.»

Šis – īsumā par Latvijas Republikas pilsonības piešķiršanu Fediram Kuļišam.