Jau pats sankciju noteikšanas mehānisms ir tāda sīka sāls kaisīšana sīkā krievijas brūcītē. Varētu taču noteikt uz gadu, bet nē. A ja nu krievi pēkšņi kļūst labi. Turklāt pietiktu tikai vienu personu izņemt no saraksta ar politisku motivāciju, lai viss sankciju režīms sabruktu. Ar vienu vienīgu uzvārdu vai nosaukumu pietiktu, lai aptuveni 3000 sankciju objekti tiktu atbrīvoti no neērtībām, jo tāda ir vienošanās par sankciju noteikšanas kārtību. Vai nu visi, vai neviens. Tāpēc Eiropas austrumu flanga diplomāti ik pusgadu ar pamatīgu stresa devu dodas uz pārrunām, jo nevar jau zināt.

Mēs teorijā deklarējam, ka nedrīkst pieļaut kara normalizāciju, bet amerikāņi jau piever uz to acis, jo naftas tirgi pasaulē jāstabilizē. Ungāri bloķē 20. sankciju kārtu, jo iestājas par natas družbu. Itālijas rusofili atļauj krieviem piedalīties Venēcijas biennālē, jo kultūrai taču ar karu nekāda sakara. Un tas pats arī paralimpiskajās spēlēs, jo par kropļiem pataisītie krievu kaujinieki sporta laukumā taču nevienam nekaitē. It kā. Bet kaitē gan, jo virs galvām plīv Kremļa trikolors, divgalvu ērglis, skandās skan Putina himna. Un tā ir visīstākā kara normalizēšana, ja stāvam apakšā un to klausāmies. Arī tas, ka skotu viskijs uz austrumiem ceļo cauri Latvijai, ir kara normalizēšana. Un to darām mēs.