Mēs kopā ar dzīvnieku aizstāvju organizācijām lūdzām Rīgas domi, lai nodrošina briežu palaišanu savvaļā, kā tas tika darīts ar daļu no šiem briežiem iepriekšējās valdes laikā pirms vairākiem gadiem (aptuveni 20 brieži kā viens bars tika palaisti “Rīgas meži” apsaimniekotā mežā, kas atrodas tālāk no šosejām).
Diemžēl Rīgas domes atbildīgā Vides komiteja un “Rīgas meži” šo lūgumu noignorēja, tā vietā izvēlējās briežus pārdot par veca Opeļa cenu. Lai gan paši un pieaicinātie eksperti vienmēr ir publiski uzsvēruši, ka šie brieži neder vaislai un tas ir viens no iemesliem, kāpēc no viņu puses tika atbalstīta briežu likvidācija. Tas arī mūs satrauc, vai patiesībā pēc pārvešanas daļai briežu liktenis nebūs nonākšana desās, par ko mūs no pirmsākumiem brīdināja dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācijas.
Mūsu rīcībā ir nonākusi arī “Rīgas meži” e-pasta iekšēja sarakste, kurā šī brīža valde ir vēlējusies šī briežu rezervāta vietā izveidot dambriežu dārzu, nolikvidējot esošos briežus.
Jāmin, ka šis Ogrē nebija īsti briežu dārzs tā klasiskā formā, bet gan vairāk līdzinājās rezervātam un dabas parkam (līdzīgi kā Papes un Jelgavas zirgu savvaļas parki). Tas, ka šeit nevarēja “paglaudīt” un ar burkāniem pabarot briežus arī bija viens no iemesliem, kāpēc no briežiem bija jāatbrīvojas. Mūsu rīcībā arī ir informācija, ka pašu briežu piebarošana mēnesī veidoja vien 500 – 600 eiro, pretstatā sabiedrībai uzsvērtajam, ka brieži ir dārgi izmaksājuši – pus miljonu. Vienlaikus uzsveram, ka “Rīgas meži” 2 kilometru rādiusā ir izcirtuši vairāk nekā 10 kailcirtes lielās teritorijās, kas jau naudas izteiksmē nodrošinātu to mūža mājas, kā arī ļautu ierīkot tiešsaistes kameras, kā tas ir ar ērgļiem un stārķiem. Tas būtu neatsverams izglītošana sun sabiedŗibas iesaistes projekts, kas ļautu iedzīvotājiem, kas nav mednieki, iepazīt savvaļas dzīvnieku dzīvi un paradumus.
Vienlaikus vēlamies vērst uzmanību uz vairākiem faktiem pārvešanā. Lai gan bijām lūguši Rīgas domes atbildīgo komitejas vadītāju Viesturu Zepu nodrošināt caurspīdīgu briežu tālākā likteņa procesu, diemžēl pretēji solītajam tas netika izdarīts ne mums blakus dzīvojošajiem iedzīvotājiem, ne dzīvnieku aizsardzības organizācijām. Arī pārvešanas procesā netika piesaistīta veterinārārste, kas līdz šim uzraudzīja briežu baru, kas rada bažas.
Protams, mēs saprotam, ka publiski tiks rādīts, kā dzīvnieki skaisti dzīvo jaunajā aplokā, bet būsim godīgi - kurš gan mūsdienās ir tāds altruists, kas paņems 40 īpatņus tā pat vien?! Turklāt mēs bijām Rīgas domei uzsvēruši nepieciešamību uzņemties kapitālsabiedŗibai pilnu atbildību par dzīvniekiem un, ja nevar nodrošināt to palikšanu vai palaišanu savvaļā, tad līgumā ar pircēju iekļaut punktu par dzīvnieku mūža māju nodrošināšanu (nenonākšanu desās).
Vēl mēs sapratām, ka Latvijā ir izveidojusies sistēma, kur viens otru stutē - diemžēl atsevišķas organizācijas, zinātniskie centri un universitātes saņem būtisku finansējumu no šīm kapitālsabiedrībām. Viņi ir lieli to finanšu donori vai sadarbības partneri. Tāpēc arī tiek veidoti atzinumi tādi, kādi ir tiem nepieciešami, bet tie noteikti nav mūsu bērnu, mazbērnu un mūsu dabas vērtību interesēs. Piemēram, ka briežu palaišanai brīvībai iebilda Valsts Meža dienests, bet cik reizes tas ir bijis apmeklēt klātienē šo briežu dārzu? Un vai tam ir pierādījumi, kas apliecina, ka iepriekš savvaļā palaistie dzīvnieki ir masveidā nobeigušies?
Katrā ziņā ļoti ceram, ka pēc kāda laika šajā un citā “Rīgas meži” pārraudzītajā teritorijā neparādīsies jauns tūrisma objekts ar dambriedīšiem. Mūsu un dzīvnieku tiesību aizsardzības organizāciju skatījumā kapitālsabiedrība nedrīkstētu uzņemties atbildību ne par vienu dzīvnieku vairāk.
Vēlamies uzsvērt, ka līdzšinējam briežu konceptam ir ļoti labi piemēri pasaulē – piemēram, Īrijā Dublinā, pilsētā ir parks ar savvaļas briežiem, kurā cilvēki var uzturēties, bet nedrīkst tuvoties briežiem, nedrīkst tos barot un jāievēro piesardzība bauru laikā. Tāpat Latvijā ir labi piemēri ar savvaļas zirgiem Papē un Jelgavā.
Briežu dārzs Ogrē atradās kilometra attālumā no blīvi apdzīvotas privātmāju teritorijas. Tā mežainā apkārtne bija izveidojusies par iecienītu vietējo atpūtas, sporta un rekreācijas vietu, respektējot dabas vērtības un briežu nepieejamību. Šobrīd šai teritorijai nav vairs vērtības, turklāt vēl ar masveidā veiktajām kailcirtēm. Jāmin, ka Rīga ir vienīgā pilsēta Latvijā, kurai pieder meži ārpus tās teritorijas un tā tos izmanto finansiāla labuma gūšanai.
