Svētdiena, 16.06.2024 14:16
Justīne, Juta
Otrdiena, 12. decembris, 2023 21:21

Ingai Elmei Madliena ir savas mājas

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
Ingai Elmei Madliena ir savas mājas
Otrdiena, 12. decembris, 2023 21:21

Ingai Elmei Madliena ir savas mājas

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

 
Novembra sākumā Madlienā par pagasta pārvaldes vadītāju darba gaitas uzsākusi Inga Elme. Par bijušo, esošo un nākamību saruna ar Ingu, kurai nekas te nav svešs: savulaik bijusi arī Madlienas vidusskolas direktore, šeit dzimtas mājas: tētis Edvīns Ozoliņš savos 95 gados vēl ierindā. Ar Ingu bijām seni kolēģi, labi esam iepazinuši dzīves maizīti, tās garozu, bet par izlietotiem sāls pudiem neriskēsim galvot.

Pirms manis tikko saruna beigusies ar komunālo pakalpojumu iestādes ABZA vadītāju Ojāru Atslēdziņu, kas allaž ļoti inteliģents, smaidīgs, mēdz iemest pa kodolīgam, lietpratīgam vārdam. Pasmejos, ka vietu «uz kafiju» tagad ieņemu es. Sēžam Ingas kabinetā, aiz loga balsnī jau drusku ziemīga ainava ar «pusi no Madlienas» kā uz delnas. Zēģelē ziemelis, bet te silti un mājīgi. Sākam bez ievadiem un aplinkiem.

– Par laikiem, laikmetiem vislabāk zina stāstīt tie, kas bijuši šajos laikos iekšā. Imants Ziedonis grāmatā «Tik un tā» raksta: «Ciematam jābūt skaistam vismaz no trīs pusēm. Par Madlienu to nevar gan teikt, tā ir skaista tikai no divarpus pusēm…» Kā Madlienas skaistumu uzlūko tu, kas visus ceļus, celiņus izbraukusi, taciņas izstaigājusi?

Kopš grāmatas rakstīšanas laika pagājuši ne vien četrdesmit gadi, bet gados nomainījusies sabiedriskā iekārta, veselas paaudzes: dzīvojam neatkarīgā Latvijā ar citu tautsaimniecisko, ekonomisko kārtību, rocību, ar citiem kultūrvēstures, kultūrpolitikas un politikas akcentiem. Protams, sava laika cilvēkam vairāk interesē būtība, kas ļauj bez bažām dzīvot savā tēvu zemītē, kur svarīgāks par iekārtu top tas, ko šī sistēma spēj cilvēkam dot, nevis apvārdot, apdzejot. Nav taisnība dzejniekam – Madliena ir skaista no visām četrām debess pusēm!

– Nekad nav lieki atgādināt sev un jaunajām paaudzēm par personību lomu vēsturē.

– Madliena var lepoties ar plašu kultūrvēsturi, slaveniem novadniekiem: kaut lai pieminam Kārli Hūnu, Kārli Kažociņu, Eduardu Brencēnu, Kārli Brencēnu, Antonu Benjamiņu, Artūru Mežaku, Jūliju Beļavnieku, Arvīdu Liepiņu… Bet pagalam netaisnīgi būtu neatsaukties uz vērienīgās Madlienas pamatlicējiem arī toreiz, kas bija mūsu bērnība, jaunība, kad ārpus ideoloģijām bija arī dzīve ar savu gaismu, elpu un maizītes garšu. Kad, Abzas un Sises palu ūdeņiem šalcot, laikmeti piesauc Madlienu, jauno dienu iztēle šo Dievzemīti saista ar laikmetu personībām. Nav jābūt īpaši apķērīgam, lai saprastu, ka uz lieliem darbiem visos laikos bijuši spējīgi gudri, lietpratīgi, talantīgi, nosvērti cilvēki – ar «vīrs un vārds» un «goda vārds» pastāvīgā pavadā.

– Te nedrīkstētu aizmirst radīto, arī Madlienas būvnieku, būvinženiera Egila Vilnīša milzu devumu, kas saviem spēkiem uzcēluši daudz, un ne visu sagrauž laika zobs… 

– Nu, jā. Tā ir bijusi ilggadēja attiecīgu iespēju un uzņēmības stratēģija: celtniecība, apjomīgi darbi ar pašu spēkiem un gudru ziņu. Tā visos laikos arī nesatricināmā apziņa, ka visdrošāk paļauties uz saviem spēkiem. Uz saviem spēkiem arī šodien paļaujas uzņēmēji: SIA «Madliena 2» ar Vilni un Baibu Feodoroviem vadībā, zemnieku saimniecība (z/s) «Rasas» ar Jāni Gudakovski, SIA «Forsteri» ar Eduardu Grobiņu, z/s «Krasti» ar Dzintaru Piternieku, SIA «Tilbe» ar Andri Liepiņu, z/s «Steķi» ar Jāni Sproģi, SIA «Atmati» ar Gati Atmatu… Prieks par katru, arī mazāko uzņēmēju, kas apgādā sevi un piedāvā arī kādu darba vietu.

– Vai varam visu agrāk radīto uzskaitīt?

– Nē, jo riskējam kaut ko piemirst no tā, kas degoši svarīgs bijis pagātnē un diez vai palicis neievērots šodien. Bet saimniekošanas izpratne, arī ar mūsdienu aci raugoties, atsedzas pamatoti. Labi, nosauksim daļu, īpaši uzsverot to, kas funkcionē joprojām: Madlienas vidusskola, Kārļa Kažociņa mākslas un mūzikas skola, Kultūras nams ar kinozāli, sporta komplekss, stadions, viesnīca (tagad pansionāts), lauku lielveikals, mazāki veikaliņi, pašiem savs Novadpētniecības muzejs Plāteres vecajā skolā, daudzdzīvokļu mājas, citi lielāki un mazāki projekti… Atjaunotās Latvijas laikā madlienieši iemanījās uzcelt jaunu skolu arī Mazozolos, izlīdzējās ar remontu pakalpojumiem savam pagastam un kaimiņiem.

– Madliena piemērojusies un attīstījusies arī citām mūsdienu vajadzībām. Te varbūt vietā arī tā atskārsme, ka nav jākļūst par visa vecā nekritiskiem noliedzējiem un visa jaunā akliem pielūdzējiem.

– Protams. Neesam iedomīgi, citur varbūt ir labāk, bet mēs nevaram žēloties par it kā pašu par sevi saprotamo, bet arī ārkārtīgi nepieciešamo: ir mums bankomāts, pakomāts, taras depozīta iespējas, ir sava aptieka, pasts, vesela strīpa veikalu, kuros dabūjams viss (nu, gandrīz viss!), pāris kafejnīcu ar iespējām sarīkot saviesīgus godus, ieturēt ikdienas maltīti. Mums ir Madlienas Novadpētniecības muzejs. Ja neesi tur bijis, par Madlienu zini maz. Ja neesi uzkāpis Plāteres pilskalnā, maz no Madlienas esi redzējis, ja neesi bijis Plāteres pilskalna Jāņos, nezini, kas ir īsti, tautiski Jāņi. No Plāteres kalna raugoties, šķiet, Madliena ienirst dziļā ielejā, bet pēc mirkļa esam klāt jau centrā, kur arī dievnams kā šīs Dievzemītes sendienu vizītkarte. Tikko (3. septembrī) svinējām Madlienas Evaņģēliski luteriskās baznīcas 585. gadskārtu, kurā dievnama dvēsele Rasma Vērpēja pateicās visiem «torņa cēlējiem», bet īstenā projekta lolotāja un dievnama cēlēja ir pati Rasma. Tagad tā arī mana atbildība: visiem spēkiem balstīt visu, kas manos spēkos. Mums ir labi ceļi, pavisam svaigi asfaltēts ceļš no Madlienas līdz Aderkašiem, tālāk pa asfaltu līdz Meņģelei! Pie Kultūras nama laukums ar tirgus būdiņām. Grūti visu aptvert, bet ne reizi pie sevis izdvešu – Madliena skaista! Savulaik astoņus gadus pastrādāju Anglijā, bet nekā! Man vajadzīgas mājas, un tās ir te!

– Dienā, bet īpaši tumsiņā, cauri braucot, aizraujas elpa…

– Jā, izgaismotais centrs ar bruģakmeņu trotuāru līnijām iztēlē skatāms kā nosacīts mākslas darbs. Šosejas Līgatne–Skrīveri kreisajā malā senu, kuplu koku ieskauts kapu kalns ar Egila Vilnīša laikā celto kapliču, kuru joprojām izmanto kā aizsaulē gājušo izvadīšanas svētvietu. Pretējās puses kalniņā leģendārais 1937. gadā celtais piemineklis Madlienas draudzes varoņiem – Brīvības cīņās (1918.–1920.) kritušajiem. Pieminekli veidojis tēlnieks Pēteris Banders. Tajā attēlots mirstošs kareivis uzlecošas saules staros. Akmenī iekalti vārdi «Madlienas draudzes varoņiem» un «Tev mūžam dzīvot, Latvija!». Piemineklis iesvētīts 1937. gadā. 

Kapi allaž rūpīgi kopti, reljefa un gaumīguma iespaidā līdzinās skaistam mūžības parkam. Arī tas ir kultūrtelpas fenomens: cieņa pret vēsturi sākas ar sakoptu sētu un celiņiem uz neskaitāmu dzimtu kapiem. Izdomas iniciatīvai arī nevajag daudz, ja kas tapis gaumīgi un no sirds, to pamana. Re, ļaudis līksmi atsaukušies par valsts svētku dekoriem gan pie pagastmājas, gan Kultūras nama, skolas, gan citur. Kā tur bija? Paši pūšam, paši degam!

Saprotams, ka sāki nesen un Madliena tev nav sveša, bet tomēr – kā ar pleca sajūtu tik apjomīgā un atbildīgā amatā? 

– Nu galīgi neesmu vientuļa. Komanda! Visu pārvaldes darbinieku profesionālā lietpratība, iestāžu, uzņēmumu, iedzīvotāju darbi, atsaucība, atbildības sajūta un labas pārvaldības principi, kam apakšā – cilvēcība. Zināmas patiesības, bet skaidrs arī tas, ka gludi vien nemēdz būt. Bet es paļaujos uz cilvēkiem, un cilvēki mums lieliski! Dzīves pieredze iemācījusi, ka visu, visu var atrisināt. Piemēram, tagad. Pirms ziemas parasti ir nelielas bažas, kā būs. Kaut kā iegājies, ka televīzija, radio pirmo nopietno snigšanu attēlo kā negaidītu stihiju. Kas tie nieka 10–15 centimetri sniega ir, ja laucinieks ne par kādām kupenām nebēdā? Un, ziemai sākoties, īstie šoferi it kā piedzimst no jauna, priekšroku dodot nevis noteikumam, bet kam grūtāk izstūrēt… Protams, darbojas arī iesīkstējusī tradīcija, ka viens otrs likteņa spītnieks, iekams kādā ziemas līkumā nepārbīsies, brauks kā vasarā. Par pašvaldības pārziņā esošiem ceļiem nebēdāju: šķūrēšana gadiem noregulēta kā pulkstenis.

Bez daudziem citiem pašvaldības uzdevumiem īpaši nozīmīga ir izglītība… 

– Ak, Dievs! Tieši tā gribas izsaukties! Kārtējo reizi redzējām publisko diskusiju par daudzināto mistisko izglītības kvalitāti, kuru tā arī neviens nav iemācījies nodefinēt, jo nekur nav bērnu ar identiskām smadzenēm, vienādu audzināšanu, audzinātību, nav arī divu vienādu skolotāju un pilnīgi vienādu vērtību izpratņu. Man šķiet, ka IZM (kur pati kādu laiciņu strādāju) ir pazaudējusi dzirdi, spēju klausīties ar sirdi. Katra vārda galā skan rūpes par bērnu, bet darbos tieši to pamanīt visgrūtāk. Konkrētus soļus ministrija uzveļ pašvaldībām, lai nesanāk mazās skolas likvidēt ar IZM rokām. Kā gan citādi uztvert manipulēšanu ar 1.–6. un 7.–9. klasēm, ja mums ir obligāta pamatizglītība no 1. līdz 9. klasei?

Tavs skats uz kultūru? Dzirdēju, cik skaisti un vērienīgi esat nosvinējuši valsts svētkus – ar lāpu gājienu, ugunskuru, ar vēsturisku filmu par Madlienu Guntara Caukas, Mareka Liepas atveidojumā… 

– Kultūra ir viss. Bērnudārzs, skola, Mūzikas skola, Kultūras nams, orķestris, koris, deju kolektīvi un citi kolektīvi. Ja kas, kultūra ir sakopta sēta, nofrizēts mauriņš, puķu dobe un taisnas vagas tīrumā… Nu gan dzejiski sanāca! Ko pati? Dziedu korī! Bet tas viss jāvada, jārada tiem, kam acīs spīdums. Es paļaujos uz cilvēkiem, kas to dara. Nebūšu kabineta izsēdētāja. Zinu, ka kultūrā (un ne tikai) spējam daudz. Jā, bija skaisti svētki ar lāpām, ugunskuru, jā, pacilājošā filma arī – savā kinozālē. Es zinu, ka mēs varam. Varam daudz, varam labi un labāk.

– Uz šīs jauki noskaņotās stīgas arī paliksim. Paldies par sirsnīgo sarunu. Piesakos pie jums ciemos, kad atkal būs tik daudz ko redzēt… 

– Paldies! Un turu pie vārda!