Šajā braucienā zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš bija iesaistījis vairākus kolēģus no Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas - Kārli Tračumu, Dāvidu Ģīli, Aigaru Lūsi, Normundu Duļevski, kā arī Jāni Bordānu, kurš pašlaik praktizē kā advokāts, bet agrāk bija Jaunās konservatīvās partijas līderis un tieslietu ministrs.  S. Vārpiņš sarunā ar Ogrenet atgādina, ka Ukraina šobrīd cīnās ne tikai par savu, bet arī Eiropas valstu likteņiem.

Kā notika brauciena organizācija?

Biedrība “Ogres novada attīstībai” jau ilgu laiku nodarbojas ar humānās palīdzības Ukrainai sniegšanas organizēšanu. Pēc februāra brauciena, kurā piedalījos kā brīvprātīgais, lai palīdzētu aizvest automašīnas uz Ukrainu, palīdzības sniegšanā aicināju iesaistīties Advokātu kolēģiju un arī citus juristus. Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija, sadarbībā ar fondu “Ziedot.lv” ar iniciatīvu “Par Ukrainas uzvaru”, vērsās pie visu juridiskās nozaru pārstāvjiem, aicinot ziedot Ukrainas aizstāvjiem. Kopumā īsā laikā tika saziedoti vairāk nekā piecdesmit tūkstoši eiro.

Biedrība “Ogres novada attīstībai” noskaidroja ukraiņu karavīru vajadzības, veica automašīnu meklēšanu, iegādi un sagatavošanu ceļam, faktisi viņi nodarbojās ar visu loģistiku. Tas ir ārkārtīgi liels darbs, jo, piemēram šajā reizē piefrontē vajadzēja nogādāt 24 automašīnas un citu tehniku. Pie kam, nogādāt tā, lai risks pašiem braucējiem, kuru bija vairāk nekā 30, būtu saprātīgs un neviens netiktu apdraudēts. Nereti cilvēki neapzinās, ka naudas saziedošana ir tikai viena humanās palīdzības sniegšanas sastāvdaļa, bet otra, ne mazāk svarīga, ir organizatoriskā daļa- lai karavīri tiešām palīdzību saņemtu un saņemtu tieši to, kura attiecīgajā brīdī viņiem ir visnepieciešamākā. Un tas ir izdarāms tikai kopīgiem spēkiem.

Nevar ignorēt faktu, ka Ukrainā ne visur un ne visi cilvēki ir godīgi un godprātīgi, ir pietiekoši liela korupcija un ne vienmēr ir pārliecība par to, ka saziedotie līdzekļi nonāks tur kur tiem ir jānonāk, ja process netiks kontrolēts. Šobrīd humanās palīdzības sniegšanas sistēma vairāk vai mazāk ir izveidota droša, fonds “Ziedot.lv” ziedojumu izlietojumam ir izveidojis atbilstošu kontroles sistēmu un fondam sadarbība ar biedrību “Ogres novada attīstībai” ir ļoti sekmīga.

Kā tika organizēta ziedojumu vākšana?

Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija aicināja juristus iesaistīties kustībā “Par Ukrainas uzvaru”. Ziedojumi tika vākti platformā “Ziedot.lv”, kuri pēc tam tika nodoti biedrībai “Ogres novada attīstībai”. Biedrība nodrošināja automašīnu iegādi, apkopi, brauciena loģistiku un automašīnu nodošanu, kā arī piesaistīja cilvēkus, kas bija gatavi ziedot savu laiku, lai palīdzībai paredzētās automašīnas ar citu humānās palīdzības kravu nogādātu Ukrainā. Saziedotie līdzekļi tika izlietoti, saskaņojot un sazinoties ar attiecīgajām karaspēka daļām, un pārliecinoties, kas tieši viņiem ir nepieciešams. Tas bija komandas darbs, un, manuprāt, ļoti labi izdevies. Kā jau minēju, organizējot humānās palīdzības sniegšanu, nepieciešama ne tikai finansiālā palīdzība, bet svarīgs ir viss pārējais darbs, lai ziedotie līdzekļi tiktu novirzīti nepieciešamo lietu iegādei, un tie tiktu nogādāti konkrētiem saņēmējiem.

Kāpēc ir jāpiedalās šādos braucienos?
Katrā ziņā ceļš uz Ukrainu ir garš,, pati situācija Ukrainā ir nemierīga jo sevišķi piefrontē. Mēs aizvedām automašīnas aptuveni 15-20 km attālumā no frontes līnijas, teritorijā, kurā darbojas ienaidnieku droni, un nav iespējams izslēgt to, ka arī palīdzības sniedzēji nejauši var kļūt par mērķi ienaidniekam.

Bet tas ir jādara, jo tikai tādā veidā šī palīdzība vairs nav bezpersoniska, abstrakta- Ukrainas aizstāvjiem ir svarīgi pašiem sajust to, ka ir konkrēti cilvēki, kas sniedz viņiem palīdzību, ka ir cilvēki, kuri pārdzīvo par Ukrainu un pārdzīvo par savu valsti, jo Ukraina ir tā, kura cīnās par visiem. Tas ir apliecinājums, ka tā nav tikai Ukrainas problēma, bet gan mūsu visu kopēja lieta. Materiālais atbalsts ir tikai viens sniegtās palīdzības, kas tiek nodota šādos braucienos, aspekts. Otrs, ne mazāk būtisks aspekts ir tas, ka vienlaicīgi tas karavīriem ir arī psiholoģiskais atbalsts,jo viņi redz, ka viņi nav aizmirsti un nav vieni, ka par viņiem domā. Karavīru acīs, kuri gatavi jebkurā brīdī mirt, saņemot viņiem aizvestās lietas, ļoti bieži acīs ir aizkustinājuma asaras. Tās ir patiesas.

Ukrainas sabiedrība ir sadalīta it kā divās daļās – viena, kura karo, cīnās, mirst, dzīvo gruvešos un postažā. Turpretim tālāk no frontes līnijas, cilvēki dzīvo kā miera laikā- apmeklē kafejnīcas , sauļojas ūdenstilpņu krastos un izliekas, ka viņus it kā karš nemaz neskar.

Karotājus sāpina tā sabiedrības daļa, kas viņus nesaprot un neatbalsta viņu pašu zemē, tāpēc ir nozīmīgi, ka pie viņiem ierodas brīvprātīgie, kuri palīdzību sniedz. Ogres rīkotās palīdzības misijas nav vienīgās, kas dodas uz Ukrainu nogādāt ziedojumus. Braucienos esam satikuši palīdzības sniedzējus no Latvijas, Lietuvas un citām valstīm. Šāda veida kustības ir izplatītas.

Rit trešais kara gads un daļa cilvēku, kas regulāri sniedza palīdzību sāk pagurt, tādēļ ir nepieciešamas jaunas iniciatīvas, lai iesaistītos jauni palīdzības sniedzēji un sapurinātu esošos.

Paša brauciena drošums ir nosacīts, ir jābūt ļoti piesardzīgiem un jāievēro, zināmi noteikumi, visi dotie norādījumi. Nedrīkst, piemēram, nobraukt no ceļa zālājā un apliecinājums šādam liegumam ir fakts, ka kādā vietā, kur arī bijām apstājušies, pāris dienas vēlāk kāda cita armijas automašīna, to neievērojot, uzbrauca mīnai.

Brīvprātīgie, kuri ved automašīnas, paši pēc savām laiku iespējām un arī iekšējām sajūtām var izvēlēties līdz kurai Ukrainas pilsētai palīdzību nogādāt (līdz Ļvovai, Kijevai, vai citai jau Ukrainas tiešai piefrontes pilsētai). Palīdzība nogādāt auto līdz jebkurai no šīm vietām ir ļoti svarīga. Katrs pats ir atbildīgs par sevi un līdz piefrontei vajag doties tikai tiem, kuri psiholoģiski tam ir gatavi. Un ne katrreiz arī visi gribētāji var aizbraukt tik tālu, cik gribētu, jo ir jāņem vērā ieplānotā atgriešanās loģistika- kas ar ko un kā brauks atpakaļ.

Kāpēc Jūs piedalāties šajos braucienos?

Esmu sabiedriski aktīvs cilvēks, es mīlu savu valsti Latviju, un vēlos, lai tā kļūtu vēl labāka, lai dzīve tajā būtu droša. Ukrainas karavīri šobrīd cīnās ne tikai par savas valsts, bet arī mūsu valsts nākotni. Cīnās par mūsu visu brīvību. Es nevēlos, lai Latvija vēlreiz nonāk citas valsts okupācijā. Krievija ir agresorvalsts un vēlas atjaunot PSRS iepriekšējās teritorijas, tādēļ nevar izslēgt tās mēģinājumus šos savus murgus piepildīt.

Kā viens no motīviem, kāpēc es piedalījos šajos braucienos, ir, lai redzētu savām acīm un pats spētu novērtēt situāciju Ukrainā. Tam nepietiek ar redzēto televīzijā vai lasīto ziņās. Sarunās ar karavīriem un virsniekiem, kuri reāli cīnās frontē, var iegūt priekštatu par to, kam un kā ir jānotiek pie mums, lai mēs būtu gatavi “x” stundai, bet, kas vēl svarīgāk- lai šo “x” stundu nepieļautu.

Un neapšaubāms motīvs bija vēlme palīdzēt, sniegt kādu savu ieguldījumu, jo, ja katrs mēs izdaram kādu mazumiņu, tas rezultējas jau kaut kā lielākā.

Vēl viens motīvs- mazliet sakustināt apkārtējos. Bija jūtams tāds kā atslābums palīdzības sniegšanā. Kara sākumā to darīja ļoti daudzi un ļoti aktīvi palīdzēja Ukrainai, bet, protams, sabiedrība nogurst, ir savas vietējās problēmas un pie kara Ukrainā rodas pieradums. Tādēļ par karu nepieciešams atgādināt un nepieciešams aicināt iesaistīties tiem, kuri iepriekš varbūt nebija tik aktīvi palīdzības sniegšanā.

Kādas ir sajūtas braucienos uz Ukrainu?

Ir lietas, kuras nevar aprakstīt, jo tās ir jāredz pašam savām acīm.

Aizbraucot uz Ukrainu, tiekoties ar karavīriem un iedzīvotājiem, runājot ar viņiem un redzot, ko ir atnesis karš, redzot, kas tur notiek, karš vairs nav kaut kas filmās redzēts vai grāmatās lasīts. Tas kļūst reāls un cilvēkam mainās domāšana. Redzot Ukrainā notiekošo, piedzīvojot Ukrainā notiekošo, domāju, ka lielākā daļa no braucējiem kļūst daudzejādā ziņā apzinīgāki, saprotošāki, pret agresoru neiecietīgāki, pret citu sāpēm līdzjūtīgāki . Šī pieredze ļauj mums kara situācijai pieiet nopietnāk un atbildīgāk.

Paši ukraiņi novērtē katru mūsu palīdzību, viņiem noderīgs ir katrs sīkums, lai cik mums pašiem tas nenozīmīgs šķistu. Ukraiņiem svarīgs ir katra cilvēka atbalsts. Ukrainas – Krievijas karš attiecas uz mums visiem, tāpēc ļoti svarīgi ir radīt un uzturēt ukraiņos to sajūtu, ka viņi nav vieni, ka viņus atbalsta, un, ka mēs esam tie, kas atbalsta viņus cīņā.

Mums Ukraina ir jāatbalsta cik vien to varam, ja mēs vēlamies, lai mūsu bērni dzīvotu brīvā un mierīgā valstī.

Ukraina šobrīd mums nodod ārkārtīgi lielu pieredzi, kuru vistiešāk var iegūt, tieši atrodoties kara plosītajā valstī. Ukraiņi labprāt dalās ar pieredzēto gan stāstot, gan rādot. Neesot Ukrainā, es nekad tik daudz nebūtu uzzinājis, un, manuprāt, to varētu teikt ikviens, kurš arī ir braucis uz Ukrainu [kopš 2022. gada 24. februāra]. Ieguvums ir tiešām liels un noderīgs gan ukraiņiem, gan mums, tāpēc aicinu braukt un palīdzēt ikvienu, kuram ir iespēja!