LZA prezidents pauž, ka "valstij ar budžeta naudu vajadzētu nodrošināt to, lai aptuveni puse zinātnieku var nodarboties ar pētījumiem", bet diemžēl budžets tā absolūtajos skaitļos ir tieši tāds pats kā 2009.gadā. Ņemot vērā inflāciju, ar katru gadu mums ir mazāk iespēju īstenot savu lomu Latvijas valsts un zinātnes attīstības veicināšanas, kā arī Latvijas zinātnieku interešu aizstāvības jomā. Mēs katru gadu mēģinājām panākt Latvijas zinātnes un LZA finansējuma atjaunošanu kaut vai pirms krīzes līmenī, gan vēršoties Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM), gan runājot ar Saeimas komisijām, gan rakstot visām ministrijām, kuras varētu būt ieinteresētas.
"Šogad ar vēstuli, kuru parakstīja lielākā daļa LZA saimes locekļu, vērsāmies pie Latvijas Valsts prezidenta, Ministru prezidentes, Saeimas priekšsēdētājas un IZM. No Valsts prezidenta kancelejas saņēmām īsu atbildi, ka, tā kā vēstule nosūtīta citām institūcijām, tad viņi arī lai lemj. Premjeres atbilde bija, ka viņa deleģē lēmumu pieņemt IZM un Finanšu ministrijai. Savukārt no šīm ministrijām mēs nekādu atbildi likumā noteiktajā laikā netikām saņēmuši, bet šobrīd tiekam aicināti uz sarunu ar IZM par iespējamajiem risinājumiem, "kas uzlabotu akadēmijas turpmāko darbību un veicinātu tās attīstības iespējas"," atklājs I.Kalviņš.
Viņš atgādina zināmu sakarību - "ja zinātnē iegulda vienu eiro, dolāru vai mārciņu, tad pēc desmit gadiem tas būs pārvērties par septiņiem eiro, dolāriem vai mārciņām. Bet tas būs pēc desmit gadiem. Bet politiķiem vajag, lai viss notiek četru gadu periodā!"
Labākie dodas prom
I.Kalviņš uzskata, ka Latvijā ir ļoti daudz politiķu, bet ļoti maz valstsvīru. "Politiķi domā par nākamajām vēlēšanām, valstsvīri - par nākamajām paaudzēm. Politiķim ir svarīgi panākt, lai viņa darbības rezultāts ir redzams četros gados no vienas ievēlēšanas līdz otrai, un, ja mēs skatāmies uz vēlēšanām, tad tā ir vairāksolīšana. Ja nesolīsi, tad neievēlēs. Man jau gribētos, lai mums būtu tādi valstsvīri kā Somijā, kur pēc Padomju Savienības sabrukuma tika ieguldīts zinātnē, pētniecībā un inovācijās, lai tiktu ārā no "bedres", ko radīja ģeopolitiskās pārmaiņas. Tas, ko dara mūsu valdības un mūsu Saeimas, ir tieši pretēji pasaules labākajai pieredzei - ja ir grūti laiki, Latvijā tiek taupīts uz zinātni, pētniecību un inovācijām! Mēs gribam rudenī ievākt labību, tikai pavasarī ietaupām uz sēklām un mēslojumu."
Zinātnieks kritizē tendenci, kad Latvijā tiek izaudzināti augstākās raudzes speciālistus, kuriem ir vismaz viens zinātniskais grāds, bet netiek nodrošinātas šādiem cilvēkiem iespējas strādāt Latvijā. "Tad nu viņi aizbrauc un strādā citu labā. Un tie ir fantastiski zaudējumi tautsaimniecībai un ekonomikas attīstībai.
Latvijas Zinātņu akadēmijas vīzija bēdīga
I.Kalviņš skaidro, ka zinātnes dzīve krietni atšķiras no tā, kas notiek uzņēmumos, jo zinātniekiem vajag apmainīties ar domām. "Kas tad pamatā notiek LZA? Ir nodaļu sēdes, kur tiek lasīti referāti un notiek strīdi un diskusijas. Zinātne bez tā nevar iztikt. Zārks jau nevar palikt tukšā, kā teica Rainis. Tad ir jābūt citai formai, kā zinātnieki valstī mēģina aizsargāt savas intereses. Ja nav LZA, tad, jā, to var darīt universitātēs, bet tad tas būs tikai vienas universitātes ietvaros. Ja to grib darīt plašāk, tad atkal vajadzēs kādu, kas visus apvienos," tā LZA prezidents, uzsverot, ka valsts bez LZA jau neizputēs, tikai kritīsies zinātnes līmenis. Viņš nezinot nevienu ES valsti, kurā nebūtu zinātņu akadēmijas. "Ja jau tās būtu nevajadzīgas, tās būtu likvidētas. Piemēram, mēs sakām, ka Lietuva pašlaik strauji attīstās. Paskatieties, kā viņi apmaksā savus akadēmiķus. Jauniešiem ir stimuls kļūt par doktoriem, jo viņi zina, ka tad viņiem par kvalifikāciju un darbu zinātnē būs piemaksa. Tas piesaista un noenkuro zinātnē."
Par savu otro termiņu LZA prezidenta amatā I.Kalviņš saka, ka nespējot būt pārāk optimistisks. "Man pašam šķiet, ka es pašlaik līdzinos Donam Kihotam. Mani kolēģi mani ir izvēlējuši, un es viņiem esmu ļoti pateicīgs par izrādīto godu, jo tas ir gan atbalsts, gan cerības, kuras liek uz mani. Tas nozīmē, ka man visi spēki ir jāvelta tam, lai Latvijas zinātnē panāktu izaugsmi. Bet es atkal atkārtošu, ka LZA stratēģija ir zinātne, pētniecība un izglītība, plus inovācija. Tas ir noteicošais Latvijas ekonomikas izaugsmei, kas garantē to, vai zinātnei būs nauda. Ja mēs ar savu darbību varam atbalstīt ekonomisko izaugsmi, naudas būs vairāk.
Tomēr redzot, kā viss notiek, man ir pesimistiskas prognozes, jo, šādi turpinot, mums nebūs arī ar ko parādus atmaksāt. Mēs jau gadu desmitiem neieguldām sēklā, lai varētu pēc tam vākt ražu. Ja to nedarīsim arī uz priekšu, atmatā aizaugs visi lauki."
Latvijai neesot savas Silīcija ielejas, bet tādai ir jābūt, un LZA varētu būt tā mājvieta, kurā šī Silīcija ieleja varētu noenkuroties. Bet, kā turpina zinātnieks - ierēdņi labprāt redzētu LZA no šis augstceltnes aizejam. LZA šo ēku par savu naudu ir uzturējusi visus šos gadus. I.Kalviņš atklāj, ka pie tagadējām energoizmaksām, nodokļiem un citiem komunālajiem maksājumiem LZA viena vairs nespēj visu segt. "Piemēram, šosezon mums varētu pietrūkt 70 000 eiro mājas apkurei. Tad kas ir izdevīgāk - izslēgt apkuri un novest šo ēku līdz tādam pašam stāvoklim kā bijušo Centrālkomitejas māju Elizabetes ielā, mūs izlikt un meklēt jaunas telpas, kurās atkal būs jāiegulda līdzekļi? Taču šos 70 000 eiro jau mums neviens netaisās iedot. Mēs visu laiku piedāvājam, ka šeit var kopā savākt visus kompetences centrus, visas institūcijas, kuras ir saistītas ar zinātni un izglītību. Šī ēka ir tā būvēta, ka apakšā ir pašas izturīgākās pagrabtelpas Rīgā, kuras var atkal pārveidot par patversmi, kura tur reiz jau ir bijusi. Mēs to piedāvājām Rīgas domei un visiem citiem, kam par to varētu būt interese. Jā, "šiltīti" par patversmi uzlika, bet ar to arī viss beidzās. Mums tur ir liels arhīvs. Ko ar to darīt, vest uz izgāztuvi? Lai to nodotu Latvijas Valsts arhīvam, ir jāmaksā alga vismaz vienam arhivāram. Ir jādomā valstiski. Bet ierēdņi domā resoriski."
