Klausoties amatpersonu pašu salielītās Saeimas debates, komiskas līdzības izpeld viena pēc otras. Ar ko gan Kaudzīšu «Mērnieku laiku» saiešanu kopēju līderis Pietuka Krustiņš sliktāks par mūsdienu mutes bajāriem? Viņa ekonomikas interpretācijas ne vien švakākas, bet arī radošākas par mūsējo 100 gudrinieku pēkšņajiem «atklājumiem». Atskaitē par saviem darbiem Pietuka Krustiņš visā lepnībā stāsta par paša vadīto dēļu zāģēšanas atklāšanas ceremoniju pie Ķauļu Jura: «Abi zāģeri, plecīgi bārdaini vīri sarkanbaltos kreklos, stāvēja viens uz baļķa, otrs apakšā, zāģi turēdami un gaidīdami uz norunāto zīmi, kad jāsāk raut. Es savā runā motivēju un definēju šo teikumu: kad maize būs, tad zāģi raus, kaut gan zāģeri mēdz sacīt otrādi, proti, kad zāģi raus, tad maize būs.» Skaidrs, ka slaistiem tas Krustiņa variants tīkamāks: ja maize ir, ko vēl te zāģi raustīt?!
Gana dzīvs arī pašu peltais padomju mantojums ar Brežņeva un Gorbačova laiku sentencēm, kur «ekonomikai jābūt ekonomiskai», «būs maize, būs dziesma», bet par pārtikas programmas gala rezultātu zobgaļi smēja, ka tas būs tikai s.ds. Mūsdienu salmu kulšanu Saeimas tribīnē itin trāpīgi raksturojis politologs Aigars Freimanis: «Saeimas debates par ekonomiku atgādina «Dekameronu»: 100 cilvēki izolācijā, komfortablos apstākļos stāsta viens otram dažādus sapņus un pasakas. Tā viņi cenšas mazināt bailes no mēra, kas plosās turpat netālu un kuru viņi nevar nekādi ietekmēt, jo nezina, kā!»
Premjere no «Jaunās Vienotības» atzinīgi pasit sev uz pleca, ka, redz, šādas debates notiekot pirmoreiz un tā esot laba iespēja saprast, kas vēl ir jāpaveic, lai ekonomika augtu, uzsverot, ka valsts pārvaldei ir mazāk jāfokusējas uz uzņēmēju kontrolēšanu, tā vietā valstij jādomā par to, kā ļaut uzņēmējiem radīt jaunas idejas, nebaidoties kļūdīties. Siliņa it kā piedāvāja valdības redzējumu tam, kā šādu uzņēmējdarbības vidi veidot: pirmkārt, uzņēmējiem esot vajadzīgs kapitāltirgus, otrkārt, svarīga investīciju piesaiste, treškārt, birokrātijas mazināšana un administratīvo procesu paātrināšana. Arī nodokļu vienkāršošana esot svarīga tēma. Skaisti, bet kas te jauns? Uzjautrina, ka debates esot «laba iespēja saprast (?), kas vēl ir jāpaveic», neviļus atzīstot, ka nesaprot gan? Tad kāpēc līdz šim nav rasta skaidrība tajā, ko nesaprot? Trūkst zinātnieku, ekonomistu, tehnologu, kas varētu dot kompetentas norādes? Izskatās, ka paši gudri, visu zina, tikai nav izmantojuši «iespēju saprast». Tribīnē bija jākāpj un jāzīmējas 40 deputātiem, lai ilustrētu… debašu bezjēdzību.
Lielākās diskusijas bijušas par diviem dokumentiem – Ekonomikas attīstības plānu un Latvijas Stabilitātes programmu nākamajiem četriem gadiem. Nu kas tā par spītīgu manieri atkal laimi solīt pēc gadiem, kad pašu vairs nebūs, būs jauna valdīšana, kas par iepriekšējām muļķībām negribēs ne dzirdēt? Cik gan parocīga tāda «gaišās komunisma nākotnes» stila zīmēšana, kur daudz vieglāk gremdēties kaut kādos pagātnes sasniegumos, par kuriem svinīgajā 4. maija sēdē raportēja Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa līdzīgā modē – kā no seniliem «kompartijas plēnumu lēmumu materiāliem». Viegli lolot arī spožus nākotnes plānus. Grūtāk ar tagadni, kurai traucē liecinieki: budžets lāgā nepildās, jāžonglē uz 3% deficīta bīstamās robežas. Finanšu ministrs Arvils Ašeradens no JV satraucies, ka «beigušies tie laiki, kad budžeta veidošanas laikā varēja piešķirt ievērojamu papildu atbalstu nozarēm. Turpmāk atbalstu saņemšot tikai tie projekti, ja tiem būs atrasti atbilstīgi finanšu avoti». Tātad agrāk tā nebija, dalīja «uz dullo»? Ministrs izcēlis aizsardzības nozari, kam absolūta prioritāte «šajos ģeopolitiskajos apstākļos». Nu kas te jauns?
Kas traucējis rīkoties saprātīgi tagad un agrāk? Pilnai laimei izglītības ministre Anda Čakša no JV mīļi norūpējusies, lai skolotājs nepārstrādātos... Nupat piezvanīja draugs, jauns, centīgs latvju strādnieks ar zelta rokām no Zviedrijas. Tikko ieradies tur, mēģinās sapelnīt kādu nieku, lai nebūtu jāpamet dzimtene, kur viņa rokas cilvēka cienīgu dzīvi ģimenei nopelnīt nespēj. Svelošs kauns.
