Sestdiena, 20.07.2024 21:56
Ramona, Ritma
Pirmdiena, 17. jūnijs, 2024 14:30

Izpratne par seksualitāti nav reducējama tikai līdz seksam

Aira Jēkabsone
Izpratne par seksualitāti nav reducējama tikai līdz seksam
Pirmdiena, 17. jūnijs, 2024 14:30

Izpratne par seksualitāti nav reducējama tikai līdz seksam

Aira Jēkabsone

Jautājums par seksuālo izglītību ir aktuāls jau vairākus gadus, un tam joprojām nav rasts risinājums. Ik pa laikam notiek diskusijas lēmumu pieņēmēju līmenī un publiskajā telpā, ik pa laikam parādās kādi materiāli vai programma, kas sabiedrībā raisa pamatotu vai nepamatotu sašutumu. Tāpat diskusiju centrā nereti ir jautājums par vecāku tiesībām, robežām, seksuālās izglītības saturu, formu, mērķiem un sasniedzamajiem rezultātiem.

Bet šī noteikti nav joma, kurā būtu pieļaujami jebkādi eksperimenti vai izmēģinājumi, jo seksuālās izglītības kvalitāte ir viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem personības veselīgai attīstībai un tam, kā jaunietis nākotnē spēs veidot savu dzīvi, attiecības un attieksies pret savu reproduktīvo veselību. Nesenā pagātnē Latvijā seksuālās izglītības kontekstā ir izstrādāti dažādu veidu materiāli, kas ir radījušas vecākiem lielu neuzticēšanos un bažas par izglītības jomas speciālistu spēju nodrošināt kvalitatīvu seksuālo izglītību bērniem un jauniešiem.

Šobrīd izstrādē ir metodiskie materiāli pedagogiem, un jau šā gada rudenī ir plānots uzsākt pedagogu apmācības, lai viņi tālāk varētu iegūtās zināšanas nodot skolēniem. Bet vai ar plānoto saturu tiks sasniegts izglītības mērķis – par to ir bažīgi vecāki un speciālisti.

Par minēto materiālu izstrādi Izglītības un zinātnes ministrija ir noslēgusi līgumu ar Latvijas Universitāti, un viena no izstrādātājām ir Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes asociētā profesore, bijusī biedrības «Papardes zieds» projektu koordinatore Ieva Stokenberga un lektore Agita Klempere-Sipjagina.

Vienošanās ietvaros Latvijas Universitāte ir apņēmusies līdz šā gada 1. augustam izstrādāt programmu digitāla materiāla formātā, balstoties uz UNESCO 2018. gadā publicētām starptautiskām tehniskām vadlīnijām par seksuālo audzināšanu, un nodrošināt tai piekļuvi brīvpieejas tīmekļa vietnē, tādējādi parūpējoties par programmas apguves ilgtspēju. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrija iniciēs izmaiņas normatīvajā regulējumā par pedagoga profesionālās kompetences pilnveidi, iekļaujot jautājumus par seksuālo izglītību. Atbilstoši iecerei sociālo zinību, dabaszinātņu, kā arī sporta un veselības priekšmetu pasniedzējiem profesionālās pilnveides programma «Seksuālā izglītošana: starptautiskā pieeja» būs attālināti jāapgūst un jānokārto zināšanu tests līdz 2025. gada 1. janvārim, bet pārējiem pedagogiem – līdz nākamā gada 1. septembrim.

Starptautiskā pieeja un vadlīnijas

Ieva Stokenberga skaidro, ka šī programma paredzēta, lai iepazīstinātu pedagogus ar visaptverošas seksuālās izglītības (comprehensive sexuality education) jēdzienu, nepieciešamības pamatojumu un īstenošanas principiem, veidojot izpratni, ko šāda izglītība ietver (kādi ir lielie tēmu bloki) un kas ir galvenās idejas, ko katrā tēmā būtu svarīgi mācīt bērniem dažādos vecumposmos atbilstoši UNESCO vadlīnijām. «Mēs ceram, ka tas kalpos kā pamats labākai savstarpējai sadarbībai starp dažādu priekšmetu skolotājiem, lai sasniegtu mācību rezultātus atbilstoši Latvijas izglītības standartam,» uzsver I. Stokenberga.

Viņa skaidro, ka starptautiskās vadlīnijas, tostarp UNESCO izdotās, piedāvā kompleksu skatījumu uz seksualitāti, tas nozīmē, ka attiecību veidošana ir ļoti svarīga un neatraujama visaptverošas seksuālās izglītības sastāvdaļa. Attiecību veidošanai veltīts pirmais no astoņiem tēmu blokiem, un tas ietver tēmas par ģimeni, draudzību, mīlestību un romantiskām attiecībām, iecietību, iekļaušanu un cieņu, ilgtermiņa saistībām un bērnu audzināšanu. Liela uzmanība pievērsta drošībai, lai vecumam atbilstoši uzrunātu dažādos iespējamos riskus, vērtībām un cilvēktiesībām, kā arī prasmēm atpazīt vienaudžu spiedienu, pieņemt atbildīgus lēmumus, skaidri un cieņpilni komunicēt un meklēt palīdzību, kad tā ir nepieciešama.

Atsevišķs tematiskais bloks programmā ir veltīts arī izpratnes veidošanai par dzimumiem, dzimumu līdztiesību, dzimumu lomām, sociālajām lomām un stereotipiem.

Pastāv bažas par politisko ietekmi

Ģimenes ārste Dina Florena, iepazīstoties ar UNESCO vadlīnijām, ir secinājusi, ka šīs vadlīnijas nav iztikušas bez politiskās ietekmes. «Piemēram, veidojot uzskatu sistēmu, kur jau 5–8 gadus veciem bērniem jāuzsver pamatideja, ka jāsaprot atšķirība starp bioloģisko dzimumu un dzimti, uzskatu, ka tā ir nevajadzīga bērnu mulsināšana.» 1

Tāpat ārste uzskata, ka jēdzienos būtu jāveido pozitīvāka attieksme pret grūtniecību. «Protams, pastāv pusaudžu grūtniecības riski, seksuāli transmisīvās slimības, tiek veikti aborti, tomēr mēs veidojam arī nākamos ģimenes cilvēkus, un viņu izvēli par labu bērniem var ietekmēt sākotnēji negatīvi uzstādījumi,» turpina Dina Florena. Viņa uzskata, ka ļoti svarīga ir valoda un veids, kā runāt ar jauniešiem, – ja viņi tiek biedēti ar grūtniecību, turklāt definējot to kā nevēlamu, tas rada negatīvas emocijas un priekšstatus par bērniņa ieņemšanu un radīšanu.

Biruta Obeleniene, Lietuvas Vītauta Dižā Universitātes profesore, ir veikusi padziļinātu seksuālās izglītības pētījumu, ko ir akceptējuši arī veselības jomas speciālisti, kurā analizēta arī starptautiskā pieeja, tajā skaitā UNESCO izstrādātās seksuālās izglītības vadlīnijas. No pētījuma rezultātiem izriet, ka UNESCO izstrādātajās vadlīnijās trūkst informācijas par tādu ļoti būtisku lietu kā sievietes fizioloģija. Tāpat nav iekļautas zināšanas par sieviešu un vīriešu atšķirībām auglībā vai dzimumtieksmes atšķirībām. Tas nozīmē, ka informācija, kas ir ļoti svarīga sievietes seksuālās veselības pratībai un jaunas sievietes vai jaunietes informētai lēmuma pieņemšanai stāties vai nestāties seksuālās attiecībās, vispār netiek nodrošināta.

Trūkst vispārīgas informācijas par sievietes reproduktīvo sistēmu, par kontracepcijas riskiem, par auglības atpazīšanu. Tāpat, piemēram, menstruālais cikls pieminēts, tikai runājot par higiēnu, bet netiek prasītas zināšanas par dzimumorgānu anatomiju un bērniņa ieņemšanu.2

mceu_45152217031718623459914.jpg

Seksuālā izglītošana būtu īstenojama vērtību ietvarā

Biedrības «Vecāku alianse» pārstāve Ieva Bērziņa skaidro, ka laimīgas un veselīgas sabiedrības veidošanā seksuālā izglītošana īstenojama konkrētā vērtību ietvarā ar mērķtiecīgu jauno cilvēku orientēšanu uz ģimenes dzīvi, kurā aug bērni. Tādējādi seksuālā izglītošana nav atraujama vai nodalāma no ģimenes pratības jeb ģimenes mācības (sagatavošanas ģimenes dzīvei). Tieši šī ietvara un mērķa pietrūkst UNESCO piedāvātājās seksuālās izglītības vadlīnijās, kurām Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija ir izvēlējusies sekot. Ministrijas izvēlētais virziens nepārstāv Latvijas kā nacionālas valsts intereses. 

Citi ārvalstu piemēri un prakses seksuālajā izglītībā

Manuels Fernandess, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes vadošais pētnieks, stāsta, ka UNESCO izstrādātās vadlīnijas seksuālajai izglītošanai nav vienīgās, kuras varētu izmantot, veidojot programmu Latvijas skolās: «Runājot par programmām skolām, varu minēt Vācijas programmu «Mana auglība ir svarīga», kurā 9–12 gadus veciem puišiem un meitenēm atsevišķi un atraktīvi izstāsta par galvenajiem auglības fizioloģiskajiem procesiem integrētas seksualitātes kontekstā un ar vecāku iesaisti. Arī Spānijas universitāte UNIR izstrādā programmu skolām ar mērķi veicināt vecāku iesaisti 13–14 gadus vecu bērnu seksualitātes audzināšanā caur mājasdarbiem un ar vecākiem kopīgām sesijām. Ir arī Čehijas programma «TeenSTAR», kuras fokuss ir uz auglības fizioloģiju un kurā tiek iesaistītas arī ģimenes.» 

Ir nepieciešams dažādot izglītības piedāvājumu

Manuels Fernandess turpina: «Pamazām iepazīstos ar ārzemju kolēģu pētījumiem un sadarbības iespējām, jo uzskatu, ka, lai stiprinātu demokrātiskās vērtības Latvijā, ir nepieciešams dažādot izglītības piedāvājumu ar zinātniski pamatotiem integrētas seksualitātes izglītojošajiem materiāliem, lai vecāki un skolotāji varētu izvēlēties no dažādiem pasaules uzskatiem.»

Dina Florena piekrīt, ka vecākiem ir jābūt tiesībām izvēlēties, kāda veida seksuālo izglītību saņems viņu bērns, jo tas ļoti būtiski ietekmē bērna veselību un nākotni. «Seksuālā izglītība ir joma, kas skar ne tikai zināšanas, bet arī vērtības. Vērtības ir kompass, kas ietekmē izvēles, un tās šajā seksuālajā jomā var atstāt pat dramatisku iespaidu uz bērnu turpmāko dzīvi. Mūsdienās teikt, ka izglītība balstās vērtībās, nozīmē nepateikt neko, jo katram tās ir atšķirīgas. Tādēļ vecākiem jābūt iespējai sinhronizēt savu uzskatu sistēmu ar to, kas tiek nodots bērniem, galu galā atbildība par saviem bērniem pirmām kārtām ir nevis valsts, bet vecāku rokās,» uzskata Dina Florena

Jauniešiem būtu jāsaņem visaptverošas zināšanas

Gunta Ancāne, ārste psihosomatoloģe un psihoterapeite, uzskata, ka pats galvenais seksuālās izglītības aspekts būtu zināšanas par cilvēka anatomiju un fizioloģiju un to, ka bioloģiski visi cilvēki dalās divos dzimumos – vīriešos un sievietēs. «Un tas, ko, manuprāt, būtu vērts ielikt šajā seksuālās izglītības programmā, ir elementāras anatomijas un fizioloģijas zināšanas par reproduktīvās sistēmas uzbūvi un tās attīstību zēniem un meitenēm.» Kā svarīgu aspektu ārste uzsver arī seksuālo attiecību nodalīšanu no emocionāli tuvām attiecībām: «Labi skolotāji, kuru rīcībā būs labas programmas, spēs nodot šo vēstījumu bērniem. Bērni ir gudri, un, ja viņiem saliek punktiņus uz i un pasaka: «Jā, tevi varbūt aizrauj tas puisis, un tas ir ļoti labi, bet mēģini saprast, vai tu jūties tikai fiziski aizrauta, vai tas ir kaut kā citādāk, kaut kā dziļāk, kaut kā īpaši svarīgāk,» – tāds treniņš māca saprast, ko es jūtu, ko es patiesībā gribu, un tas noderēs arī citās dzīves situācijās.»

Gunta Ancāne aicina seksualitātes jautājumus skatīt mazliet plašāk, uzsverot, ka konteksts saliek būtiskus akcentus. Viņa iesaka atminēties principu, kas zināms jau kopš Senās Grieķijas laikiem: dzīvi veido cilvēka izvēles. Protams, ar piebildi – brīva cilvēka un brīvā valstī. Viena no izvēlēm – ar ko veidot emocionāli un seksuāli tuvas attiecības. «Izvēli izdarīt jau ir viegli, bet ir grūti visu mūžu nest uz saviem pleciem izdarītās izvēles sekas,» turpina Gunta Ancāne

Svarīgi ir jauniešus izglītot, nevis pasargāt

«Izglītība dos iespēju jauniešiem izdarīt izvēles, kas viņus pasargās no seksuāli transmisīvajām slimībām, liekā svara, sirds un asinsvadu slimībām un citām iespējamām problēmām,» uzsver Gunta Ancāne. Viņasprāt, bērniem ir arī svarīgi zināt, ka viņi drīkst justies tā, kā viņi jūtas, un ka pieaugušie zina, ka daudzās ģimenēs bērni joprojām nejūtas labi. To rāda pētījumi. Un, kad bērni nejūtas labi, viņi nonāk kādā no riska grupām. Par to var viņus brīdināt: ja jūs dzīvojat distresā, pastāv liela varbūtība, ka jūs izdarāt kādu izvēli, kas var atnest ciešanas – piemēram, pārgulēt ar gadījuma cilvēku, sākt lietot nepazīstamas tabletītes un tā tālāk. Pieaugušajiem būtu vērts palīdzēt bērniem un jauniešiem izprast, ka pašdestruktīva uzvedība nav «slikta» uzvedība, tā ir emocionālas nelabsajūtas sekas. Šāda pieeja varētu ļaut bērnam justies vairāk izprastam un cienītam. Tas dos spēku un brīžos, kad viņš slikti jutīsies, palīdzēs pārdomāt un neizdarīt destruktīvu izvēli. 

Seksuālo izglītību vajadzētu orientēt uz ģimenes pratību

Manuels Fernandess uzskata, ka galvenais ir palīdzēt jauniešiem vēlēties labo. Stipra ģimene un bērni ir nenovērtējami labumi. Seksualitātes galvenā jēga ir tieši stiprināt ģimenes saites un radīt bērnus intīmās mīlestības izpausmes aktā. Ja jaunieši izvēlas šos labumus – ģimeni un bērnus –, viss pārējais seksualitātes jomā dabiski izriet no tā. Turpretī, ja jauniešiem piedāvā seksuālo baudu un izsargāšanos kā pamatvērtību, rodas problēmas bezmērķīga līdzsvara meklēšanā. «Vispār iesaku izmantot vārdu salikumu «seksualitātes izglītība», nevis «seksuālā izglītība», jo saturs, kas jāapgūst, ir plaša izpratne par seksualitāti, kas nav reducējama tikai līdz seksam. Vārdu izvēlei ir liela nozīme, tā veido domāšanas paradigmu.»

Manuela Fernandesa ieskatā, satura veidošanā būtu jāievēro šādi pamatprincipi: saturs jāveido vispirms ģimenēm, lai sekmētu vecāku un bērnu sarunas par šo tēmu, jo vecāki ir vispiemērotākie savu bērnu izglītotāji šajā jomā un viņiem arī jābūt pirmajiem, kas par to runā ar bērniem; skolā ir jāievēro samērīgs un vecuma posmiem atbilstošs satura apjoms (ja par seksualitāti skolā runā par daudz vai pārāk agri, tas varētu sekmēt jauniešos pārlieku interesi par agrīnu seksuālo aktivitāti); holistiska pieeja, t.i., stipru ģimeņu veidošanas un auglības kontekstā; brīvību stiprinoši – jādod jauniešiem skaidrs signāls, ka viņi var pārvaldīt savu seksualitāti un to integrēt skaistā dzīves projektā – stiprā ģimenē ar bērniem –, ka viņi nav dzīvnieki, kas deterministiski pakļauti instinktam.

Sabiedrībai trūkst zināšanu par fizioloģiju

Dina Florena pie saviem pacientiem ir novērojusi, ka jau tagad daudzpusīgi tiek pasniegti jautājumi par dzimumneaizskaramības robežām, higiēnu, kustībām, veselīgiem uztura ieradumiem, tomēr, runājot par fizioloģiskajām norisēm un pārmaiņām ķermenī, valda zināma neizpratne par menstruālo ciklu, par to, kad ir ovulācija, kādas pazīmes sievietes ķermenī par to liecina, kādas ir sievietes emocionālās izmaiņas hormonālā cikla iespaidā. Nav pieejamas informācijas, kā saglabāt un uzturēt auglību, domājot par ģimenes veidošanu nākotnē. «Zinot, ka neauglības problēmas kļūst arvien aktuālākas, šī ir joma, kam preventīvi būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība. Tāpat arī jauniešiem jābūt pieejamai pilnīgai informācijai par kontracepcijas metodēm, ļaujot izvērtēt un salīdzināt dažādas kontracepcijas metodes, lai varētu izdarīt apzinātu izvēli: priekšrocības un trūkumus, ieguvumus veselībai, riskus un blakusparādības, zinātniskos pētījumos apstiprinātu efektivitāti,» uzsver ģimenes ārste.

Dina Florena skaidro, ka veselības pratība ir pamats arī nākotnes izvēlēm. «Jāpiebilst, ka daļa informācijas pat profesionāļu vidū netiek pasniegta kompetenti, piemēram, par mūsdienu zinātniskām auglības atpazīšanas metodēm vai par hormonālās kontracepcijas blaknēm, kas attiecas uz jauniešu mentālo veselību. Netiek sniegts pilnīgs priekšstats par efektivitāti, lai jaunieši tomēr rēķinās, ka arī prezervatīviem tie nav 100%, katrs neapdomīgais gadījuma sakars tomēr ir sava veida risks. Pasaules Veselības organizācija agrīnu dzimumaktu klasificē kā riskantu uzvedību. Pusaudžiem riska izvairīšanās stratēģija ir atteikšanās no riskantas uzvedības.»

Zināšanas un vērtības, kas mums būtu jānodod jaunajai paaudzei

Manuels Fernadess min trīs galvenos aspektus. Pirmkārt, seksualitāte kā dāvana – tas nozīmē pieņemt sevi, savu ķermeni ar pateicību un lepnumu par savu dzimumu, mācīties cieņu un rūpes par to. Tas iemāca pasargāties no riskantām uzvedībām, atkarībām. Otrkārt, seksualitātes integrācija – tas ir process, kas prasa pūles, un tas nozīmē labu ieradumu jeb tikumu veidošanu, arī atbalstošu draugu izvēli, izvairīšanos no morāli gremdējošām vidēm. Tas ir ceļš uz laimi ilgtermiņā. Treškārt, seksualitātes vieta dzīvē – jo dzīve ir kas vairāk par seksualitāti. Ir jāpalīdz jauniešiem aizrauties ar intelektuālo un fizisko attīstību, uzturēt patiesu draudzību ar daudziem cilvēkiem, palīdzēt trūcīgajiem, iesaistīties valsts aizsardzībā, kultivēt un dalīties ar talantiem… Apsēstība ar seksualitāti nedara labu nevienam.

Svarīga vērtība, kas būtu jānodod jaunajai paaudzei, ir drosme dibināt ģimeni un nevis it kā pienākuma pēc, bet ar pateicību par šādu lielisku iespēju.

Ģimenes loma seksuālajā izglītībā

Dina Florena uzskata, ka ģimenei ir būtiskākā loma bērna dzimumaudzināšanā. Jau no mazām dienām vecākiem ir iespēja bērniem stāstīt viņu radīšanas stāstu, neieslīgstot intīmās detaļās, bet uzsverot, ka māte un tēvs viens otru tik ļoti mīlēja, ka radies tu, tādējādi ceļot mazā cilvēka pašapziņu. Tālāk jau ir iespēja veidot bērnu un jauniešu pasaules uztveri, parādīt labu attiecību modeli pirmkārt jau ar savu piemēru, vecākiem savstarpēji izturoties ar cieņu un mīlestību. Seksuālā izglītība pati par sevi nedefinē vērtības un to, kā šīs zināšanas pielietot, – ģimenes uzdevums ir ieaudzināt vērtību kompasu, lai bērni un jaunieši neapjuktu un spētu izdarīt pareizās izvēles dažādās situācijās.

Vecākiem pirmām kārtām jau ar savu piemēru ir jārāda spēja veidot ilgstošas uzticīgas un piepildītas intīmas attiecības, kas tos dara laimīgus, un tādējādi jānodod bērniem vēstījums, kā veidot attiecības ar pretējo dzimumu. Jāizrāda interese par bērniem, jāvelta laiks tieši viņiem un jācenšas neveidot emocionālu distanci. Tas ir pamats, kā mazināt riskantu pusaudžu seksuālo uzvedību, kad viņi neizvēlas veidot gadījuma sakarus, lai meklētu kādu atzinību vai iedomātu mīlestību tur, kur no pretējās puses gaidāma tikai egocentriska baudas gūšana.

Jaunība ir laiks, kad jaunieši mentāli un fiziski pieaug, smadzenes vēl tikai nobriest, lai varētu veikt gudras izvēles, pieņemt stratēģiskus ilgtermiņa lēmumus un pie tiem turēties un izvairīties no liekas impulsivitātes. Tas ir pamats, lai veidotu jau nobriedušas attiecības. Kā zināms, ļoti agrā vecumā reģistrētas laulības statistiski arī tiek šķirtas vairāk.

Protams, neizpaliek arī jautājumi, kas skar ķermeņa nobriešanu, dzimumu atšķirības, higiēnu, jautājumi par robežām un pārliecinošu spēju pateikt nē kādiem nevēlamiem seksuālo robežu pārkāpumiem. Svarīgi, lai vecāki būtu tuvās emocionālās attiecībās ar bērniem un jauniešiem un spētu veidot atklātu sarunu.

Ieva Stokenberga, atbildot uz jautājumu par ģimenes lomu seksuālajā izglītībā, uzver: «Pētījumi liecina, ka seksualitātes izglītība skolā veicina sarunas ar vecākiem par šīm tēmām, un tādā veidā skola un ģimene kopā var stiprināt atbildīgas attieksmes veidošanos bērniem un jauniešiem.»

mceu_26427285451718623543791.jpg

Seksuālā izglītība primāri ir vecāku atbildība

Runājot par vecāku atbildību, juriste Inga Bite skaidro, ka, tāpat kā par visu pārējo izglītību, arī par bērna seksuālo izglītību primāri ir atbildīgi vecāki. Tādā ziņā šī joma ne ar ko neatšķiras no citām. Izglītības saturā ir jautājumi, kas saistīti ar cilvēka bioloģiju un visām cilvēka orgānu sistēmām, arī dzimumorgāniem un reproduktīvo sistēmu. Tomēr tas, kad un kādos apstākļos uzsākt dzimumdzīvi, kas ir vai nav pieņemami savstarpējās seksuālajās attiecībās un kāda ir piemērotākā kontracepcijas metode, – tas vairs nav izglītības satura jautājums. Arī 21. gadsimtā arvien populārākās izvēles veidot seksuālas attiecības ar vairākām personām, sava dzimuma personām vai pat mainīt savu bioloģisko dzimumu, nav skolas programmā apspriežams jautājums,» uzsver juriste. Izglītības sistēmas uzdevums ir informēt bērnus par to, kā rodas bērni, un paskaidrot, ka neviena kontracepcijas metode 100% nepasargā ne no grūtniecības, ne seksuāli transmisīvajām slimībām.

«Līdz šim skolā sniegtā informācija par «drošu» seksu rada maldinošu un patiesībai neatbilstošu iespaidu, ka ir kāda metode, piemēram, prezervatīvs, kas nešaubīgi pasargās no seksuālo attiecību potenciālajām sekām, tomēr tas tā nav. Vienīgā pilnīgi drošā metode ir uzsākt seksuālās attiecības vienīgi tad un vienīgi ar to cilvēku, kuram pilnībā uzticies un ar kuru tuvākā vai tālākā nākotnē plāno kopīgus bērnus,» atzīst Inga Bite.

Valstiska pieeja, lai mazinātu STS un grūtniecību pusaudžu vidū

«Problēma ir līdzšinējā prakse seksuālās izglītības jomā, kur valda pārliecība, ka lielākā daļa pusaudžu nodarbojas ar seksu un ka viņu seksuālā aktivitāte pati par sevi ne vienmēr ir problemātiska. Šī pieeja definē, ka patiesā problēma ir grūtniecība un pusaudžu seksuālo aktivitāšu izraisītās STS. No tā izriet, ka mērķis nav mudināt pusaudžus atteikties no riskantas uzvedības, bet gan censties sniegt zināšanas un prasmes, kā samazināt riskantas uzvedības sekas, kas ietver pasākumus kaitējuma seku mazināšanai: kontracepcija, aborti…» saka Dina Florena.

Viņa uzskata, ka riska mazināšanas stratēģijai ir viens būtisks trūkums, proti, tā paredz tā sauktā riska kompensācijas mehānisma aktivizēšanu – pusaudzis riskantu uzvedību nemaina, bet gan kompensē ar kaitējuma mazināšanas pasākumiem. «Šajā gadījumā šķiet piemērots salīdzinājums ar auto braukšanas apmācību. Mēs nevis mācām atbildīgu uzvedību uz ceļiem, nepārsniegt atļauto braukšanas ātrumu, ievērot ceļa zīmes un nesēsties pie auto stūres pēc alkohola lietošanas, bet tikai iesakām piesprādzēties un pārbaudīt, vai darbojas drošības spilveni.»

Pusaudžu seksuālo darbību saistītie riski gan meitenēm, gan zēniem neietver tikai nevēlamu grūtniecību un STS. Seksuālās attiecības var būt saistītas ar sliktāku pusaudžu emocionālo veselību, tostarp zemāku pašvērtējumu, nožēlu par seksuālo aktivitāti, depresiju un pašnāvību risku, lielāku iespējamību piedzīvot seksuālu izmantošanu. Tādēļ jautājums par pusaudžu seksuālajām aktivitātēm un to sekām ir jāapsver izvairīšanās no riska, nevis riska samazināšanas paradigmu ietvaros, kā minimums parādot seksuālo attiecību neveidošanu šajā vecumposmā kā normālu, līdzvērtīgu izvēli.

«Kā papildu risks jāmin nelabvēlīga sociālā vide, un jau preventīvi būtu jāpamana tie pusaudži, kuriem varētu būt kādas problēmas. Jautājums ir par sociālo dienestu, skolas psihologu, pedagogu, sevišķi sociālo pedagogu, izglītotību un izstrādātu mehānismu, kā būtu veicama intervence šādās situācijās. Domāju, ka būtu jāizstrādā kāda mentoringa programma, lai strādātu ar šādiem pusaudžiem ilgtermiņā, nevis veicot tikai ārkārtas pārrunas,» skaidro Dina Florena

Risku mazināšanas pieeja bērnu devalvē

Psihoterapeite Gunta Ancāne: «Runāt tikai par izsargāšanos ir devalvējoši. Tas sabojā emocionālo labsajūtu gan runātājam, gan bērnam. Un, kad bērns jūtas slikti, viņš neuztver teikto, viņš nedzird, viņš iekšēji aizveras. Galvenais ir, lai bērni emocionāli labi jūtas – izprasti, samīļoti, pieņemti savā ģimenē. Tad mazinās nepieciešamība pirms laika meklēt partneri un pakļaut sevi nevēlamas grūtniecības riskam. Darbs vecākiem pašiem ar sevi mēdz būt efektīvāks nekā ugunsgrēku dzēšana.»

Vecāki ir atbildīgi par bērna izglītību un veselību

Juriste Inga Bite, trīs bērnu mamma: «Par bērnu vismaz līdz 18 gadu vecumam ir atbildīgi vecāki. Tas nozīmē, ka vecāki ir atbildīgi par bērna audzināšanu, izglītību, emocionālo labklājību, fizisko veselību. Lai gan patstāvīgas izvēles bērns sāk izdarīt jau krietni pirms 18 gadu vecuma un arī par savu rīcību bērnam pašam jāatbild jau no 14 gadu vecuma, tomēr morālā atbildība vecākiem saglabājas, un bērna izdarītās izvēles var liecināt par vecāku izvēlēto audzināšanas metožu veiksmi vai neveiksmi. Raugoties uz vecāku atbildību šādā veidā, pašsaprotami šķiet arī tas, ka vecākiem ir tiesības ietekmēt to, kas ietekmē bērnu ne tikai mājās, bet arī ārpus mājas, tostarp – izglītības saturu. Ja vecāki ir atbildīgi par rezultātu, viņiem ir jābūt iespējai arī ietekmēt procesu.»

Inga Bite skaidro, ka skolas vecuma bērnu vecāku tiesības ietekmēt mācību saturu beidzas ar valsts apstiprināto mācību programmu. «Tomēr arī valsts līmenī vecākiem jābūt aktīviem gan vēlēšanās, balsojot par savai vērtību sistēmai atbilstošiem deputātu kandidātiem, gan izsakot savu viedokli publiski sociālajos tīklos, parakstu vākšanas platformās un citur. Izglītības saturs nedrīkst būt pretrunā sabiedrības vairākuma viedoklim, un šo vairākumu veidojam mēs katrs, paužot savu viedokli. Tas nozīmē, ka arī par bērna izglītību vispirms ir atbildīgi vecāki. Tā kā mūsdienās ne visiem vecākiem ir nepieciešamās spējas, zināšanas, prasmes un pacietība, lai paši varētu izglītot savus bērnus, vecāki šīs tiesības ir deleģējuši izglītības iestādēm. Taču to, kas deleģēts, vecāki jebkurā brīdī var «paņemt atpakaļ». Pamatizglītības iegūšana Latvijā ir obligāta, taču to var un drīkst apgūt arī mājās.»

Seksuālā izglītība ir valstiskas nozīmes jautājums

Biedrības «Vecāku alianse» pārstāve Ieva Bērziņa uzskata, ka jauniešu izglītošana seksualitātes jautājumos ir arī tautas izdzīvošanas interesēs: «Latvijas valsts Nacionālajā attīstības plānā ir deklarējusi, ka tās mērķis ir laimīga un ilgtspējīga sabiedrība, kurā dzimst vairāk bērnu un ir vairāk laimīgu ģimeņu. Bērnu un jauniešu seksuālā izglītošana Latvijā ir tautas izdzīvošanas un nacionālas valsts pastāvēšanas jautājums, it īpaši, ņemot vērā pēdējā desmitgadē novērojamās tendences jauniešu vidū, kas liecina, ka ģimenes izveidošana un bērnu radīšana vairs nav jauniešu prioritāte. 2022. gada pētījums, ko veica Demogrāfisko lietu centrs, atklāja, ka bērni un ģimene kā vērtība jaunu cilvēku vidū no pētījumā piedāvātajām 57 vērtībām nokritusi no 3. vietas uz 23. vietu salīdzinājumā ar 2004. gadu.»

mceu_3156314271718623601933.jpg

  1. ITGSE.pdf (unfpa.org) 50 lpp.
  2. From+birth+control+to+self-awareness+and+free+deci_240612_113155 (7).pdf