Piektdiena, 19.04.2024 03:47
Fanija, Vēsma
Sestdiena, 14. oktobris, 2023 11:54

Ja mani nebūtu atņēmuši vecākiem, es būtu sasniegusi mazāk – Montas stāsts par dzīvi, nošķirtai no vecākiem  

Cilveksnevisdiagnoze.lv
Ja mani nebūtu atņēmuši vecākiem, es būtu sasniegusi mazāk – Montas stāsts par dzīvi, nošķirtai no vecākiem   
Sestdiena, 14. oktobris, 2023 11:54

Ja mani nebūtu atņēmuši vecākiem, es būtu sasniegusi mazāk – Montas stāsts par dzīvi, nošķirtai no vecākiem  

Cilveksnevisdiagnoze.lv

Monta bērnībā tika nošķirta no vecākiem – vecāku alkohola problēmu dēļ. “Mamma sāka aizrauties ar alkoholu, pameta mūs novārtā,” stāsta meitene, kura nu jau absolvējusi Medicīnas koledžu un strādā par ārsta palīgu netliekamās palīdzības dienestā. Viņasprāt, viņa tik daudz nebūtu sasniegusi, paliekot savā bioloģiskajā ģimenē. Tomēr Monta teic: “Es mīlu savus vecākus, esmu viņiem piedevusi.”

“Alkohols ir biesmīga lieta,” uzsver Monta, “tas atstāj lielu ietekmi ne tikai uz pašu lietotāju, bet arī nopietni ietekmē viņa līdzcilvēkus – ģimeni, bērnus, radus, draugus.” Stradājot neatliekamās medicīniskās palīdzības dežūrās, nereti esot arī izsaukumi, kas saistīti ar alkohola lietošanu. “Tādu ir tiešām daudz,” atzīst meitene.

Dzīve bez vecākiem, kad vecāki ir

Pēc nošķiršanas no mammas Montas dvīņumāsa sākusi dzīvot audžuģimenē – pie klasesbiedrenes, ar kuru daudz laika pavadīts kopā un kura arī bijis audžubērns. Savukārt Monta palikusi dzīvot pie tēva: “Taču arī tētim patika iedzert; viņš bija bāriņtiesas uzraudzībā. Vienreiz viņu pieķēra un… viss.” Kad Monta nokļuvusi bērnunamā, secinājusi: tētis ir kaut ko izdarījis.

Kad skolas laikā skolasbiedri viņai jautājuši par vecākiem, viņa neesot stāstījusi patiesību: “Es neteicu, ka mani vecāki ir alkoholiķi.” Tiesa, pamatskolā tāpat visi šo faktu zinājuši, jo bērnunams atradies pāri ielai no skolas. Savukārt vidusskolas posmā dažkārt teikusi, ka vecāki dzīvo ārzemēs. “Vēlāk jau tāpat visi uzzināja, ka esmu no bērnunama,” nosaka Monta, kura vēlāk dzīvojusi arī SOS ciematā.

“Sākumā ir grūti. Pirmais gads, kad sāku dzīvot SOS ciematos, bija tāds, ka nesapratu: kā tie citi bērni var uzticēties praktiski svešam cilvēkam? Iet mīļot viņu, sēdēt klēpī. Pēc tam apradu,” stāsta Monta. Viņasprāt, šādas mazas, ģimeniskai videi maksimāli pietuvinātas vietas bērniem ir liels ieguvums, jo īpaši gados jaunākajiem bērniem, kuri vēl neizprot, kas notiek, kāpēc mamma vai tētis vairs nenāk, kāpēc nebrauc pakaļ saviem bērniem. “Protams, arī pusaudža vecumā tevī ir maza cerība, ka varbūt kādu dienu kaut kas mainīsies, kādu dienu viss būs citādi, kādu dienu viņi atnāks… Atceros to sajūtu, kad sapratu: mamma man nenāks atpakaļ,” nopūšas meitene, “ka nenāks arī uz Mātes dienai un citiem ģimenēm veltītajiem pasākumiem skolā.  Ar laiku pieradu arī pie tā.”

Bērnunams vai ģimeniskai videi pietuvināta vieta?

“Bērnunams, kurā es dzīvoju, tagad ir mainījies – izveidots kā divas mazākas mājas, kur vienā dzīvo viena bērnu vecuma grupa un otrā – otra. Katrā ir viens pieaugušais, kas gādā par bērniem. Visi kopā taisa ēst, vakariņo. Pie mājām ir plaša teritorija – mazākajiem rotaļlaukums, lielākiem –kur spēlēt basketbolu un citas spēles. Šajās mājās ir ģimeniska sajūta,” novērojusi Monta. Viņa gan teic, ka arī viņas bērnunamā bijusi mājas sajūta: “Visi bijām viens par otru”. Tomēr SOS ciemati un tiem līdzīgas vietas, viņasprāt, ir vairāk orientēti uz dzīvei nepieciešamo prasmju apgūšanu.

“Ja mani nebūtu atņēmuši vecākiem, es būtu sasniegusi mazāk. Tas audzinātāju un vadītāju darbs, cik daudz viņi iegulda katrā bērnā! Speciālisti ar katru bērnu strādā, runā, rāda, kāda ir normālu cilvēku dzīve,” svešu cilvēku ieguldīto viņas dzīvē Monta vērtē augstu. “Bērniem, kuri palikuši bez vecākiem, es gribu pateikt: noteikti nepadoties! Nenolaist rokas un nedomāt, ka dzīve ir beigusies un ka bez vecākiem tu vairs nekas nevari būt. Arī pēc bērnunama ir dzīve! Ja esi nospraudis mērķus, izsapņojis sapņus, ja pēc tiem tiecies, tad viss izdosies,” pārliecības un apņēmības pilna ir meitene.

Pusaudzim ir grūti pieņemt: būs jācīnās vienam

“Laiks ar māsām un brāli lauku mājā, kotlešu cepšana no skaidām un smiltīm, kasieru un pārdevēju spēlēšana, pārģērbšanās – brāli mēdzām pārģērbt,” savas spilgtākās bērnu dienu atmiņas pirms nonākšanas ārpusģimenes aprūpē ar smaidu atceras Monta. Un tad tas pagaisa. “Tiem vecākiem, kas ir pametuši bērnus… pat nezinu, vai man šādiem vecākiem ir, ko teikt. Bet viņiem ir jāsaprot: ja kādā brīdī uzlabosit savu dzīvesveidu, negaidiet, ka bērni uzreiz skries pie jums atplestām rokām un sauks: “Mammu, tēti!” Jo īpaši pusaudžu vecumā,” norāda Monta. Viņasprāt, pusaudžu gadi ir grūtākais laiks, lai šo savu sarežģīto situāciju “sagremotu”, pieņemtu, ka tā ir noticis, ka nekas nemainīsies un būs jādzīvo šāda dzīve: “Ka tev blakus nebūs vecāku brīdī, kad būs jāsāk domāt par savu nākotnes dzīvi, izglītību. Būs jācīnās vienam”.

Par piedošanu vecākiem

“Visvairāk man pietrūcis vecāku atbalsta. Vecāku mīlestības,” prāto Monta. Tajā pašā laikā viņa teic, ka mīlestība esot: “Tā mīlestība jau ir – mēs tāpat ar vecākiem uzturam kontaktus, satiekamies, pavadām laiku kopā, viņi brauc pie mums ciemos, mēs pie viņiem – vecāki šobrīd dzīvo ārzemēs. Gaisotne tagad ir citāda, nekā bija iepriekš. Mamma un tētis tagad ir katrs pats par sevi, mēģina tikt galā ar savām dzīvēm, iet uz priekšu. Alkohols viņiem vairs nav tik liela sirdslieta, kāda tā bija iepriekš. Par to esmu ļoti priecīga un lepojos ar saviem vecākiem tādā ziņā, ka viņi ir pārkāpuši tam slieksnim pāri.”

Vai Monta saviem vecākiem ir piedevusi? “Jā, jau pirms kāda laiciņa. Jo vairāk es pieaugu, jo vairāk izprotu šīs lietas – kāpēc un ko viņi darīja vai nedarīja. Es esmu viņiem piedevusi. Un tāpat mīlu savus vecākus. Mums katram vecāki ir tādi, kādi viņi ir.”

Pieredzes stāsts tapis Labklājības ministrijas sociālās kampaņas “Iekāp otra kurpēs” ietvaros.