Ilgo mulsumu pie baltas lapas pēkšņi izgaismo pēdējā laikā ilgi gaidīta ziņa! Ogres slimnīcā nupat piedzimis 500. bērniņš! Vai tā nav liela laime? Piedzimis tajā pašā slimnīcā, kas vēl nesen tik mērķtiecīgi pulgota, un klīnikas ļaudīm nācās saliedēties, lai aizstāvētos. Zināju, bet tagad pārliecinājos vēl ciešāk, ka visos apsvērumos, aprēķinos, kaismīgi vai mierīgi teiktajos vārdos nedrīkstam pazaudēt galveno – bērnu. Ne vien kā dzīvu, dārgu dvēselīti, bet arī jebkurā jēdzienā, kurā šai dvēselītei galvenā vieta.
Kad runājam, lietojam vārdus, jāzina, ko šie vārdi nozīmē, kāds to saturs. Mūsu latvju valoda ir ne vien bagāta, bet arī skaidra. Piemēram? Bezgala daudz labā un arī nievājošā nozīmē lietojam vārdu «emocijas», bet tas nav latvju vārds! «Emocijas» teju kļuvušas par lamu vārdu. Cik gan bieži nākas dzirdēt apsaukšanu ar nopēlumu intonācijās, tā sakot, nu beidz, tās ir tikai tavas emocijas, dažkārt ar to norāda arī, ka esi muļķis, neko nesaproti. Nepiekrītu. Man šķiet, ka emociju galvenais saturs ir jūtas, jūtīgums, kas ietver sevī mīlestību, pašcieņu, godu, vīrišķību, simpātijas, pieķeršanos, arī sāpes, kas kopā veido sirdsapziņu.
Pārmest, ka nespējam būt vienaldzīgi, ir netaisnīgi, bezjūtīgi! Pat, ja šķiet, ka lemjam tikai un vienīgi, racionālu argumentu vadīti, nav iespējams izvairīties no tā, ka jūtas (emocijas) piedalās spriedumu veidošanā un lēmumu pieņemšanā. Jūtas ir brīnišķīgs filtrs mūsu spriedumu atkailināšanai, kad runājam, ko domājam, domājam, ko runājam. Protams, ar atskārsmes otro daļu ir grūtāk, jo ne vien jārunā, bet arī jādomā, ko runājam. Tā ir godīga saruna pašam ar sevi, lai par sevi nav jākaunas. Bet, ja pēkšņi jākaunas, katram taču atvērts ceļš uz izlīgumu, kļūdu atzīšanu, labošanu. Kā teicis kāds gudrais: «Bez sarunām ar sevi pašu rāmāk dzīvot, bet bez sarunām ar sevi pašu nav vērts dzīvot.»
Kāpēc tik pagarš ievads? Lieta tāda, ka tieši ievads ir par lietu. Runa par nebeidzamo Latvijas izglītības sērgu – reformu reformām. Varētu jau domāt, ka pārkārtošanās itin dabiska. Bet nav dabiska, jo, ja valsts izglītības augšas (IZM un tās pakļautībā esošie kantori) atkal ierunājas par bērnu, par kvalitatīvu izglītību, tad par šiem jēdzieniem īstenībā domā vismazāk. Un kāpēc gan velti lauzīt galvu, ja mazo skolu reorganizācijas, slēgšanas, uzreiz nožmiegšanas vai pakāpeniskas iznīcināšanas netīkamo darbu var izdarīt ar pašvaldību rokām.
Rēķins vienkāršs: skolu, klašu, piepildījuma latiņa pacelta neizpildāmā augstumā, un, rokas mazgājot nevainībā, pamatskolas posmā algu subsīdijas skolotājiem maksās tikai par tiem bērniem, kas «savairojušies» līdz valdības iedomātam bērnu skaitam, iztrūkstošo daļu piemaksājot pašvaldībām! Bet vidusskolas posmā nemaksājot nemaz – vidusskola nav taču obligāta! Ai, ai, kāda liekulība! Vēl nesen un joprojām partijiskas pogas spodrinās ar nesavtīgām rūpēm par pāreju uz obligātu vidējo izglītību… Bet, re, atkal centrā bērns ar «bērncentrētu izglītību»!? Un pilnīga vienaldzība par pašvaldību attīstību, saglabājot cilvēkus (tajā skaitā skolotājus), kuru nodokļos nomaksātā nauda atgriežas pašvaldībā.
Ogres novada vadība ar Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētāju Egilu Helmani, Ogres novada pašvaldības Izglītības jautājumu komitejas priekšsēdētāju Gintu Sīviņu, Izglītības pārvaldes vadītāju Igoru Grigorjevu priekšgalā uzsākuši veselu maratonu, apbraukājot tās skolas, kuras par kārtējo reformu satrauktas visvairāk. Interese liela, vienaldzīgo nav. Vienā no šādām sapulcēm, Ķeipenē, piedalījos arī es. Kā biju domājis, nesanāca. Teju zvērēju, ka tikai noklausīšos, nerunāšu. Bet sanāca gluži kā novadniekam Blaumanim: «Tam žogam, ko uzceļ prāts, jūtas viegli kāpj pāri.»
Ar vēsu prātu apsverot, sapulces norisi neklātos pelt. Vecākiem, pedagogiem, skolu direktoriem saprotama un atbalstāma interese par skolas, bērnu likteņiem, pagasta pastāvēšanas nākotni un jēgu. Simpatizēja sanākušo ļaužu jūtīgā uztvere, reakcija, kad gribot negribot uzšvirkst pa sakāpinātam tonim, par ko neviens netika arī īpaši kaunināts. Līdz asarām aizkustināja skolotājas Daigas Bombānes uzstāšanās (viņa ir Ķeipenes skolas absolvente, šī skola viņas vienīgā darbavieta 51 gada garumā). Runāja, rādīja, skaidroja Igors Grigorjevs, Gints Sīviņš. Egils Helmanis norādīja uz šīs lauciniekiem neapskaužamās situācijas cēloņiem. «Jaunā Vienotība» (JV) pie varas gadiem. Kas šos neizpildāmos noteikumus radīja? JV!
Neizturēju un atgādināju, ka vārdi «mazās lauku skolas kropļo bērnu nākotni» pieder tieši bijušajam izglītības ministram Kārlim Šadurskim no JV! Izglītības eksministre Čakša (atkal – JV!) katra vārda galā skandēja: liela skola kvalitatīva, maza nekvalitatīva! Sapulcē runāja daudzi, un ne par vienu neklātos teikt, ka aplami. Īpaši pamācoši bija Madlienas vidusskolas (kas cīnās par vidusskolas pastāvēšanu) direktores Ritas Pučekaites vārdi, ka skolas kvalitāti apliecina nevis skolēnu skaits, tehnoloģijas, bet gan paša pedagoģiskā procesa kvalitāte, skolotāju meistarība, ka pieaugušajiem jāuzmanās, lai bērni nesāktu vērtēt skolu kvalitāti no baumām, runām, nepamatotas vienas izglītības iestādes celšanas, otras pelšanas. Laiks visu noliks savās vietās, tāpēc būsim korekti, koleģiāli. Jācer, ka Madlienas, Ķeipenes, Taurupes, Mazozolu, Meņģeles puses skolu tīkls sakārtosies labi. No minējumiem maz jēgas.
Portālā ogresnovads.lv Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Krauja it kā savelk «galus kopā»: «Latvijas izglītības sistēmas reformas ietvaros nereti ir vērojamas situācijas, kad salīdzinoši nelielās reģionos esošās skolas tiek slēgtas un ģimenes ir spiestas rast iespēju, kā skolēnus ik rītu nogādāt līdz lielākajām skolām. Tāpēc esam patiesi gandarīti, ka mums izdevās panākt to, ka skolēni, kas līdz šim apmeklē pamatskolu Taurupē, Meņģelē, Mazozolos un Ķeipenē, arī turpmāk varēs mācīties ierastajās skolu telpās. Šīs skolu apvienošanas rezultātā plašākam skolēnu skaitam būs pieejama gan kvalitatīva izglītība vienas skolas ietvaros, gan iespēja apgūt visus mācību priekšmetus pie profesionāliem pedagogiem, turklāt – sev ierastajā vidē netālu no dzīvesvietas.»
