Organizatori uzsvēra, ka no katra vēlas dzirdēt nevis sabiedriskajos medijos daudzkārt skandētas šablonfrāzes, par to, kurš vainīgs un ko vajadzētu pārtraukt darīt, bet, kas būtu sistēmiski jāmaina, lai sabiedrība pārstātu kāpt uz pašu, ar labiem nodomiem izmētātajiem grābekļiem.

Mājasdarbs dalībniekiem savas divu minūšu ilgās argumentācijas gatavošanai bija publicēts un vēl aizvien pieejams konferences mājaslapā “demos.lv”. Tajā uzsvērts, ka izceltā informācija ilustrē kontekstu, kurā radušies organizatoru uzdotie papildus jautājumi līdzās galvenajam vakara jautājumam par Latvijas ceļu uz bankrotu. Izceļot vien pāris ieganstus Latvijas ilgstošajām neveiksmēm – birokratizācijas un atbildības novirzīšana daudzās jomās, politiskās atbildības neesamības piemēri, nodokļu reformas un Latvijas darbaspēka nodokļu nekonkurētspēja, valsts iejaukšanās privātajā dzīvē, Rail Baltica un airBaltic nedienas un citi.

Galvenie cēloņi, kas tuvina bankrotam

Kā novēroja "Ogrenet", astoņu runātāju kodolīgi formulēto cēloņu līderpozīcijās visbiežāk tika nosaukti regresa iemesli, kas saistīti ar Latvijas ekonomisko lejupslīdi un valsts pārvaldes sistēmas degradāciju un neproduktivitāti.

Kā savā sociālo tīklu kontā papildus komentē politiķis, ekonomists un viens no "Demos" vakara runātājiem Aivars Strakšas, ka ar vārdu “bankrots” ir jāsaprot “ne tikai finansiālas problēmas un nespēja dzīvot bez straujas parādu audzēšanas, bet pirmām kārtām valsts pārvaldes sistēmas degradācija līdz tādam līmenim, kad tā pārstāj pieņemt daudz maz adekvātus lēmumus un nespēj rīkoties atbilstoši realitātei.”

Ievēlētajiem politiķiem trūkstot izpratnes par valsts ieņēmumiem un izdevumiem. “Kad paskatāmies uzņēmuma vai ģimenes kontekstā, tad, ja izdevumi pārsniedz ieņēmumus, vienā brīdī tu paliec maksātnespējīgs un bankrotē,” uzsvēra LTRK prezidents Aigars Rostovskis, pieminot politiķu izpratnes trūkumu par privāto investīciju nozīmi un ekonomiski pamatotiem lēmumiem. Otrs pie politiskām partijām nepiederošais runātājs, SKDS direktors Arnis Kaktiņš saskatīja krīzes klātbūtni visos esošajos varas līmeņos. Viņaprāt, lielākajai daļai no likumdevējvaras pārstāvjiem nevajadzētu atrasties savās esošajās pozīcijās, jo “viņi tam vienkārši nekvalificējas, tādēļ paliek arvien sliktāk”, bēdīgi ir arī ar tiesu, mediju un izpildvaru. “Rail Baltic ir tam simbols. Redzu, ka Rail Baltic ir mums apkārt visās jomās – citos mērogos, bet ar to pašu saturu,” tā A.Kaktiņš.

Guntara Vītola (TZV) domai par to, ka liela problēma slēpjas mūsu pašu “neticībā, ka kaut kas var mainīties” pievienojas arī Ringolds Balodis (LPV). Ticības trūkums un vēlme raudzīties caur to, ko mēs varētu darīt, arī noteiks, vai mēs nākotnē būsim veiksmīgi vai nē. Šobrīd Latvija, viņaprāt, vēl atrodas “nabaga meitenes” eiforijā, kas “reiz iestājusies Eiropas Savienībā pieradusi pie bezmaksas kūkām un finansiālajām dāvanām”. Jāatzīmē, ka G.Vītols bija retais, kas kā vienu no top 3 problēmām izcēla demogrāfiju – “Pēc 25 gadiem mūsu būs par trešdaļu mazāk. Mēs esam visātrāk izmirstošā valsts ES. Mums ir jādomā, kā ar arvien mazāku cilvēku skaitu mēs varēsim uzturēt savu ekonomiku. Neesmu dzirdējis, ka šāds plāns pastāv.”

Demogrāfijas lejupslīdes faktoru minēja arī Antons Ļamins (LA). Līdzās tai vienuviet satraucoši esot ilgstošais investīciju trūkums budžetā, valsts ekonomikas pārvalde un ārējā parāda pieaugums

“Demokrātija kā efektīva valsts pārvaldes sistēma vairs nestrādā,” vairāku klātesošo domas iezīmēja ekonomists Ivars Zariņš. Iemesls esot pilnasinīgas politiskās konkurences neesamība, kas dod zaļo gaismu absolūtam varas monopolam. “Tiek dota vaļa visatļautībai, atbildīgos amatos var nonākt negatīvās izlases rezultātā cilvēki, kas var būt arī lielākie kretīni, kuriem ne par ko nebūs jāatbild, jo varas monopols degradēs visas pārējās varas. Ja varai nav atbildības un to nevar nomainīt, tad mēs esam tur, kur esam.”

Vienisprātis ar ekonomistu savā argumentācijā bija arī šā brīža deputāts Didzis Šmits (AS), uzskatot, ka lielākā problēma ir tā, ka ārpus politiskā procesa paliek spējīgākie cilvēki. “Tas dēļ vēlēšanu sistēmas ir viņiem neinteresants. Spējīgākie vadīt procesus ir no privātā sektora, bet cilvēks, kļūstot par Saeimas deputātu, nedrīkst savā uzņēmumā vairāk ieņemt amatu. Uzņēmēji ir ierobežoti pozitīvi ietekmēt politiku. Turklāt mūsu politiskā sistēma ģenerē vājas un īslaicīgas valdības,” uzsver deputāts. Latvijai 30 gadu laikā ir bijuši 17 premjeri, vidējais premjerēšanas laiks ir bijis mazāks par 2 gadiem. “Jebkurš, kurš nāk no privātā sektora saprot, ka tas ir pārāk īss laiks, lai radītu progresu un pārmaiņas,” tā D.Šmits.

Aivars Strakša (P21) papildus ieilgušām problēmām likumdevēja varā un politiskās valdības sfērā norādīja uz krīzi valsts pārvaldē, kur nesakritības ir starp pienākumiem, atbildību un kontroli – “valsts pārvalde šobrīd ir situācijā, kurā tā vienkārši nevar funkcionēt”.

Uzņēmējdarbības izņemšana no darba kārtības ir viens no trim krīzes iemesliem, ko nosauc Ringolds Balodis (LPV). Tai pāri gulstas, viņaprāt, galvenā problēma – latvietis zaudē ticību savaivalstij. “Vara ar savu darbību veicina to un attālina tautu no valsts mīlēšanas. Bezatbildība ir tā, ka mums tautai nemāca demokrātiju, vara dara visu, lai tauta necenstos cīnīties un mīlēt savu valsti.”

Konservatīvās domas konferences "Demos" vakara vadītājs Ansis Klintsons (no kreisās) un LTRK vadītājs Aigars Rostovskis. Foto - Ogrenet

Vīzija par pārmaiņām un citi soļi prom no bankrota

"Demos" sesijas klausītāji tika mudināti izkristalizēt sev trīs krīzes izejas risinājumus, kam piekrīt visvairāk. Līdzīgi kā par cēloņiem, arī ar galvenajām trim idejām par to, ko darīt esošajā situācijā – dalījās aicinātie astoņi eksperti. Piedāvājam apkopojumu no izskanējušajiem reālajiem risinājuma soļiem - 

• Caur vēlēšanām ir jāatrod īstie valstsvīri
• Nepieciešams tautas vēlēts prezidents
• Prezidentam ir jāuztic nominēt atbildīgo amatu kandidātus
• Veicināt uzņēmējdarbības atbalstu valstiskā līmenī
• Valsts pārvaldē ir jābūt vīzijai par Latvijas nākotni
• Pie varas nepieciešams nonākt vizionāriem, kas gatavi realizēt reformas un sasniegt vīziju
• Ieguldīt izglītībā un veicināt pilsoņu ar augstākajām izglītībām īpatsvara palielināšanos
• Nepieciešama pilnasinīga politiskā konkurence
• Atbildības prasīšanas un kontroles esamība par ierēdņu rīcību un atbildībām
• Birokrātijas sloga samazināšana
• Valsts lomas un ietekmes samazināšana ekonomikā, enerģētikā un transportā
• Naudas apguves nodošana vairāk privātajam sektoram
• Publiskajā telpā veicināt informatīvo saturu par to, kā mēs kā valsts varam nopelnīt
• Attālināšanās no iepirkumu sistēmas
• Nepieciešams pastāvošās varas sistēmas audits
• Politiskās sistēmas pārmaiņas, lai politikā varētu piedalīties spējīgākie vadītāji no privātā sektora
• Publiskajai pārvaldei jādarbojas atbilstoši uz iepriekš pārskatītiem un pārformulētiem mērķiem
• Jāatjauno pilsoņu ticība savai valstij