Bet, kad vienā no savām pirmajām vizītēm pie mums ir ieradies jaunieceltais NATO ģenerālsekretārs Marks Rute un izsaka sajūsmu par Ādažu poligonu, par karavīru mācību demonstrējumos redzēto, tas mums noteikti būtu jāuzskata kā starptautiska mēroga uzslava. Neba nu alianses augstākā militārpersona izrāda tikai kādu ciemošanās diplomātisku žestu. Plašākā lokā pārliecinoši izskanējis ģenerālsekretāra sacītais: “Latvija vienmēr var paļauties uz NATO, un es zinu, ka NATO vienmēr var paļauties uz Latviju.”

Bet tikmēr, tikmēr…

“Dzīvot tā, kā līdz šim esam dzīvojuši, vairs nav iespējams,” – tik neierasti skarbi par mums pašiem kādā no svētku dienu intervijām pauž Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs (“NRA.lv”, 15.11.2024.). Šķiet, allaž korektais, solīdais valsts galva kaut ko tik nešpetnu 11. un 18. novembrim pa vidu izteicis pirmo reizi.

Kad preses apskatnieks tika uzrakstījis šo teikumu, prātā uzpeldēja ne tik sen pavisam kas cits lasītais. Pacilājot vienu avīžu kaudzīti, pirkstos iekrīt redaktores Ligitas Kovtunas veidotais pasaules malu malās mītošajiem letiņiem aizvien iznākošā izdevuma “Laiks” numurs, kurā plaši izklāstīts Latvijas uzņēmēju delegācijas Kalifornijas pavalsts apmeklējums ASV. Aizkustinoši bija lasīt, ka delegācijas vadītājs Rinkēvičs ir ticies ar latviešu gleznotāju un rakstnieku vienlaikus Raimondu Staprānu un viņa dzīvesbiedri Ilonu Staprāni abu mājās Sanfrancisko. Mākslinieks avīžraksta autorei izteicies, ka bijis pārsteigts par latviešu prezidenta augsto izglītības un vēstures izpratni un ka ar to viņš patīkami atšķiras no caurmēra politiķa.  Savukārt kundze teikusi: “Ļoti draudzīgs, patīkams, inteliģents cilvēks, kurš eleganti pārstāv augstā amata godu.”

Kaut ko tādu izlasīt par politiķi, valstsvīru – tas ir kaut kas! Iespējams, mūsu pašu tantei Pabažos atšķirībā no Sanfrancisko mājoklī dzirdētā ir savs spriedums. Nu ko, viedokļu dažādība.

Droši vien katram no mums ir arī savs viedoklis par Valsts prezidenta uzrunām Nacionālajā teātrī pirms svētku koncerta un dižpasākumā pie Brīvības pieminekļa 18. novembra vakarā. Jā, atšķirīgas no daudzām citām dzirdētajām. Cik aizkustinošas vai paliekošas arī vēsturei no Latvijas 106. gadadienas svinībām, lai paliek katra paša ziņā. Vai jel sarunvalodās dzirdēsim, kā, raugi, Rinkēvičs svētkos teica to un to, Valsts prezidents svētkos mums licis…

Novembris mums šogad bijis ievērojams un pamatīgi nodimdējis ar vēsturiskās spēlfilmas “Zeme, kas dzied” nonākšanu pie skatītājiem visā Latvijā. Filmas veidotāji, lomu izpildītāji pelnīti tikuši augstā godā. Un tiešām ir par ko. Dziesmu svētki filmā atklājas kā latviešu tautas piedzimšana, pilsoniskās sabiedrības veidošanās. Vienlaikus paralēles ar šodienas norisēm.    

Novembra pašā vidū Rakstniecības un mūzikas muzejā domu virmojošā gaisotnē ritējusi Daiņa Īvāna un Māra Martinsona vēsturiskā romāna “Zeme, kas dzied. 1873. gads” atvēršana. Grāmatā, tāpat kā filmā, atklājas Latvijas rītausma, kā sperti pirmie soļi uz eiropeisku šodienas Latvijas valsti. Nē, grāmata nepārstāsta filmas notikumus, drukātā variantā ir daudz kas aizraujošs, jo ar vēstures faktiem savijas autoru fantāzija, ironija, drāma un kas tik vēl ne. Šodienas iezīmes un dramaturģiju ieskaitot.

Visvairāk tiek izprašņāts grāmatas autors un filmas scenārija līdzautors Dainis Īvāns, kuram kā Latvijas Tautas frontes pirmajam līderim gana spilgti saskatāmas līdzības ar tām vēsturiskajām personībām, kuras organizēja pirmos dziedāšanas svētkus. Faktiski jau Atmodas laikā Dainim kaut kas tika piedēvēts no vēsturiski leģendārās personības Kronvaldu Ata, kurš pravietiski vēstījis, ka nav nekādu šaubu – mūsu tautai būt mūžīgi. Tagadējās sarunās Dainis atklāj: diemžēl neesam apzinājušies to, ka faktiski viss, kas ar mums noticis, ir pateicoties viņiem – jaunlatviešiem. Dabiski, Īvāns tiek iztaujāts, kā tad ar mums ir tagad, kā ar vadībā esošajiem…

Vienā no diskusijām bijušais tautfrontietis sāk citēt Ukrainas prezidentu Zelenski, kurš uzskatāms par visas Rietumu pasaules šobrīdēju līderi. Vienā no daudzsēriju filmām viņš bez jebkādiem aktieriskiem izskaistinājumiem pateicis: “Es mīlu Ukrainu, tās ir manas mājas, mani cilvēki, nevaru padoties ļaunumam un atdot iznīcināšanai.” Un Daiņa tālākais par mums pašiem izskan vairāk nekā skarbi: “.. mums tajos cilvēkos, kas pieņem lielos lēmumus par valsti,  nav sajūtama mīlestība pret Latviju. Ka viņš ir gatavs pats iet bojā, bet lai Latvija dzīvo. Dominējošais mums – grābšana, raušana, izvairīšanās no atbildības, no likuma, tukša ļerkstēšana…” (“Ir”, 14.11.–20.11.2024.).

Kronvald, pažēlo nežēlastībā kritušos!

Kaut arī svētkos par šodienas nejēdzībām it kā neklātos pārlieku skandināt, tak nekur jau no patiesības neizmuksi. Toties var uzgavilēt Kronvaldu Atim, kuru filmā, šķiet, it akurāti attēlo aktieris Andris Keišs. No laukiem nākušais Kronvalds ir toreizējais pedagogs, valodnieks, publicists, sabiedriskais darbinieks, viens no jaunlatviešu kustības vadītājiem, jo kvēli aicinājis ieaudzināt bērnos tēvzemes mīlestību, apgūt svešvalodas. Izdevis tolaik tik populāro rakstu krājumu “Sēta, daba, pasaule” (1873).

Man pašam viņš kā vistuvīnākais no tiem laikiem kļuvis tālab, ka vai ik katru dienu Rīgā sanāk iziet cauri Kronvalda parkam vai nosoļot pa Kronvalda bulvāri. Reizēs, kad solis mierīgāks, prātā pavīd unikālās personības atzinumi, mudinājumi cēlu mērķu sasniegšanai. Bet nu, kopš 16. oktobrī Rīgas dome atbalstīja Andreja Upīša pieminekļa demontāžu pie Kongresu nama un Sudrabu Edžus aizvākšanu no Kronvalda parka nomales, kaut vai neklātienē nākas apvaicāties, ko par to domā pats parka un bulvāra vārda nesējs. Tiesa, atkal neklātienē Kronvaldu Atim sniedzu vēstījumu par to, ka Upīša piemineklis tiks sazāģēts uz pusēm un tad novietots atkal apskatei. Tūdaļ arī klāstu, ka ieceres autors ir tēlnieks un Rīgas domes deputāts Ivars Drulle.

Vispār jau tas ir vairāk nekā dumji, ja mums izcēlušies šie bezjēdzīgie pieminekļu kari. Labi – kaut kādu piesiešanos var rast “Zaļās zemes” autoram Upītim – braucis bēdīgi slavenajā delegācijā uz Maskavu izlūgties Staļinu uzņemt Latviju Padomju Savienībā. Bet kālab nežēlastībā kritis populārā darba “Dullais Dauka” autors? Izdevies taču radīt latvieša – tik zinātkāra sapņotāja – itin jauku tipāžu. Tiesa, kādu laiku dzīvojis sarkanajā Maskavā, bijis korektors tur esošajā latviešu izdevniecībā.

Bet Maskavā taču savulaik mitusi vesela mūsu tautiešu kolonija! Tīras nejaušības dēļ Sudrabu Edžus izglābies no NKVD īstenotās “latviešu operācijas” iznīcināmo skaita, jo bijis pārāk vārgs, lai izceltos no gultas. Viņa vietā paņemts cits latviešu padomju rakstnieks. “Dullā Daukas” autors laimīgi atgriezies mājup, miris, apglabāts Raiņa kapos, bet mazītiņš piemineklītis uzlikts gana prestižā Rīgas centra vietā; nu tas trīs mēnešu laikā jāaizvāc prom! Tikmēr netālajā Nacionālajā teātrī šoruden pirmizrādi piedzīvojis jauns “Dullā Daukas” iestudējums. 

Un vai nav atkal savādi? Vienas nakts melnumā droši vien ar iespējami pieklusinātu tehnikas dunoņu no Esplanādes pēkšņi pazūd Krievijas karavadoņa Mihaela Andreasa Barklaja de Tolli piemineklis. Rīgas mērs Vilnis Ķirsis otrā rītā dara zināmu sabiedrībai, ka laukums ir brīvs no krievu imperiālisma simbola. Tikai kāpēc tas izdarīts, lai nebūtu ne čiku, ne grabu? Bez jel kādas tautas līksmes? Dome tak varēja noorganizēt pat Nacionālo bruņoto spēku orķestri un aizmaršēt simbolu prom ar domu, lai neviens tāds naidnieka karavadonis, ne bronzā kalts, ne dzīvs esot, pie mums neparādītos.

Lai arī kā ar to de Tolli pazušanu, pats nelikšos mierā, skaidrojot, vai tiešām Andrejs Upīts ir pelnījis pāršķelšanu no galvas līdz sēžamvietai. Bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers izteicies, ka pārzāģēt uz pusēm Upīša pieminekli būtu necilvēciski un amorāli. Šerpā juriste, Rīgas domes deputāte Ieva Brante vēsta: mums beidzot iztaisnojas mugurkauls, pieminekļu tīrīšana bija jāizdara jau sen, bet tam nebija politiskas gribas un politiska spēka. Tomēr šīs tēmas uzkarsējumā paliek tēlnieka Drulles šaušalīgā tieksme uz pieminekļa sazāģēšanu, par ko nu jau tiek runāts arī citzemju dažādās auditorijās.

Pats domāju, ka Drulle pelnījis vismaz pabaidīšanu, ka tiks ierosināta krimināllieta. Bet, ja nesanāks sakontaktēties ar Kronvaldu Ati tur mākoņmaliņā, došos pie viņa tik veiksmīgā atveidotāja Keišu Andra. Ar atjautīgiem aktieriem taču var uzburt visdažādākos pieņēmumus.

Un, ak vai! Novembris taču mums ir arī “Spēlmaņu nakts” ceremoniāla mēnesis un parasti notiek Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā 23. novembrī. Apbalvojamo nominantu skaitā ir arī daudzu skatītāju pat ļoti iemīļotā un cienītā aktrise Baiba Broka. Viņa pirms aktieru cunftes pasākuma nākusi ar globālas nozīmes satraucošu vēstījumu: “Kā vispār mūsdienu pasaulē tā var graut, nogalināt cilvēkus… Sirds sāp par stulbumu, alkatību. Noticis baiss regress, plats solis atpakaļ pie mežonīgā cilvēka.” (“Mājas Viesis”, 7.–20.11.2024.).

Šo kliedzienu par 21. gadsimta trakumiem neviļus tika papildinājis arhibīskaps Jānis Vanags, ekumēniskajā dievkalpojumā Rīgas Doma baznīcā sacīdams, ka diemžēl mums pašiem notiek karš tēva pagalmā… Garīdznieks tomēr it kvēli aicina sargāt mūsu brīvību, lietot to Dievam par godu un savai valstij par labu. Savukārt Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa 18. novembrim veltītajā svinīgajā sēdē aicināja šajos sarežģītajos laikos būt drošam atbalsta plecam cits citam… Visbeidzot pats mediju apskatnieks tiem, kam ar svētku noskaņojumu ne visai, izmantojot populāras dziesmas vārdus, jo saldi iesaka – “dzimtā valodā pasmejies pie sevis pats”!