Kad sēdes ilgst trīs, piecas, sešas stundas, es, protams, priecājos, ka varu tās klausīties attālināti. Jo klātienē… būtu grūti. Ļoti grūti. Nevis tāpēc, ka krēsls neērts vai tēja remdena, bet tāpēc, ka tautas kalpi muld kā pa ķešu, gvelž niekus ar tādu patosu, it kā risinātu valsts glābšanas plānu. Dažbrīd šķiet, ka sēde pārvēršas par improvizētu literāro vakaru, kurā katrs deputāts cenšas pārspēt citu daiļrunībā, nevis saturā. Tad tu, cilvēk, sēdi, klausies un domā, vai tiešām šo teātri apmaksā nodokļu maksātāji. Ja vēl būtu kāds jēdzīgs priekšlikums, bet nē – tikai verbāls pingpongs, kur bumbiņa ir “principi”, “vērtības” un… “kaka”. Opozīcijas deputāti diemžēl nereti “koklē” kā medņi riesta laikā – skaļi, pārliecināti, bet ne vienmēr ar melodiju.
Demokrātijā opozīcijai, protams, jābūt. Esmu ar abām rokām par to. Manuprāt, politiskajā vidē opozīcijas uzdevums ir meklēt nepilnības koalīcijas pieņemtajos lēmumos, kritizēt, uzraudzīt, modināt no letarģiskā miega. Tā ir kā meža – piedodiet, politiskās dzīves – sanitārs. Ideālā pasaulē opozīcija piedāvā saprātīgu kritiku ar konkrētiem priekšlikumiem, ko koalīcija varētu ieviest sadzīvē. Tā uzrauga, norāda uz kļūdām, piedāvā alternatīvas, veicina diskusiju. Tā ir to cilvēku skaļā balss, kuru balsis citādi pazustu kā zīdpapīrs zem birokrātijas smagā sloga.
Bet! Ja opozīcija sevi pozicionē kā populistus, tad – draugi, nav labi, kā reiz zināja izsaukties kāds politikas pīlārs. Ja opozīcija kļūst demagoģiska, emocionāli uzrunā tautu, bārsta nepamatotus solījumus, piedāvā ātras atbildes uz sarežģītām problēmām un savus oponentus attēlo kā korumpētu grupu, tad tas vairs nav konstruktīvs darbs. Tas ir politiskais stand-up jeb stāvizrāde, tikai bez smiekliem.
Jo opozīcijā būt ir ērti – nav jāatbild par koalīcijas lēmumiem, var diskutēt stundām ilgi. Tikai – kāda no tā visa ir jēga? Ja es esmu vienīgā, kura domes sēdes klausās no A līdz Ž, tad – draugi, nav labi! Jo mērķis nav sasniegts. Vajag, lai klausās ne tikai tie, kas sēž pie mikrofona un runā, bet arī tie, kuri viņus ievēlējuši, atbalsta, aizstāv un citkārt dedzīgi komentē sociālajos tīklos. Citādi tas viss ir kā teātris bez skatītājiem – aktieri spēlē, bet zāle tukša. Un tad rodas jautājums: kam šī izrāde vispār domāta? Ja opozīcija tādā veidā izklaidējas, tad, kā saka, jebkura kaprīze par jūsu naudu. Tikai šī kaprīze ir par nodokļu maksātāju naudu.
Diezin vai par nodokļu maksātāju naudu vajadzētu diskutēt par vārda “kaka” lietojumu – vai tas adresēts konkrētam kolēģim, citam radības kronim, vai tiek apskatīts kā lietvārds. Ja domes sēdē par to ir jārunā, tad kāds no tā labums sabiedrībai? Ja opozīcija pārstāv sabiedrības slāņus, kuru intereses nav pietiekami pārstāvētas, tad kur ir jēdzīgie priekšlikumi, ar kuriem pēcāk paspīdēt vēlētāju priekšā? Vai ir jēdzīgi stundām ilgi vilkt domes sēdi, ja trūkst jēdzīgu priekšlikumu, ar kuriem pēcāk paspīdēt saviem vēlētājiem? Ja to nav, tad kaķim zem astes tāda ņemtne. Atvainojos, protams, visiem kaķiem, kurus šāds pavērsiens varētu aizvainot. Galu galā viņu aste ir cienījama ķermeņa daļa.
Turpmāk centīšos domes sēdes skatīties kā teātri. Teātra izrādes man tīk. Atceraties režisora Jāņa Streiča leģendāro filmu “Teātris”, kurā aktrise Džūlija Lamberte beidzot pasūta restorānā sen kāroto bifšteku ar alu un, vērojot publiku, nonāk pie klasiskā secinājuma – visa pasaule ir skatuve? Tajā skaitā politiskā – mana piebilde. Ar tādu attieksmi turpmāk piecietīšu vārdu birumu stundām garajās domes sēdēs. Visticamāk, bez bifšteka un alus.
Ir jau mums teātros un operā bijuši stundu stundām gari iestudējumi. No nesenākas pagātnes ilguma ziņā tāds bija vācu komponista Riharda Vāgnera operu cikls “Nībelunga gredzens”, kas no skatītāja prasīja četras dienas. Četras! Taču Vāgners nobāl viduslaiku teātra mīļotāju priekšā. Tad Anglijā, Jorkā, kādā izrādē bijušas 38 ainas, 50 000 pantu, 242 darbojošās personas, un tās izrādīšanai bija nepieciešamas 25 dienas.
Opozīcijai vēl ir, kur augt!