Dzimis 1934. gada 24. maijā Rēzeknes novada Kaunatas pagastā. Kad 1922. gadā Kārlis Ulmanis dalīja muižas zemi, Jūlija tēvs, būdams Brīvības cīņu dalībnieks, pateicībā ieguvis tiesības izvēlēties sev tīkamāko zemesgabalu. Jūlijam no bērnības spilgtā atmiņā palikuši Pļaujas svētki, ko vērojis, sēžot tēvam uz pleciem, kā arī «Latgales Māras» pieminekļa atklāšana, ko piedzīvojis pat divreiz – pirmo reizi 1939. gadā un, kad 1940. gadā padomju okupācijas vara to nogāza, 1943. gadā otro reizi, kad vācu laikā pieminekli atjaunoja. 

Brālis Jāzeps, māsa Valentīna, Jūlijs, mamma Paulīne un tēvs Tumašs

Saskata pedagoga dotības

Jūlija tēvs bija pagasta valdē, un, kad sākās padomju laiku represijas, arī viņš ar ģimeni bija iekļauts izvedamo sarakstā. «Mums pakaļ divreiz bija atbraukusi tā sauktā melnā berta, bet mēs bijām aizbēguši, kur nu kurais, jo mūs brīdināja, ka esam sarakstos. Tāda bēguļošana un slēpšanās ilga aptuveni divas nedēļas, līdz vāciešu ienākšanai. Kad 1944. gadā Latvijā ienāca krievu armija, no dzimtajām mājām bija jābēg projām pavisam. Vispirms tikām līdz Rīgai, tad Lielvārdei,» atceras Jūlijs, kuram tolaik jau bija 10 gadu. Skolas gaitas viņš bija sācis Kaunatas pagasta Stoļerovā un vienu gadu, kā pats teic, noklaiņojis – gājis kaimiņiem zarus cirst. Ik pa laikam ar mammu devušies izlūkos uz tēva mājām, ko bija nācies steigšus pamest. Tur atgriezties joprojām nebija iespējams. Kaimiņi ar zirgu atveda līdz Rēzeknei, un viņi kopā ar mammu un brāli divas nedēļas ceļoja, līdz nonāca Koknesē. Vasarā gājis ganos, bet vienu ziemu nomācījies Koknesē, Saules mājas skolā. Tad devušies uz Lielvārdi, kur jau gaidījis tēvs. Ģimenē bija pieci bērni – Jūlijam bija māsa un trīs brāļi. Viens no brāļiem kā leģionārs krita pie Opočkas, otrs brālis devies bēgļu gaitās, redzēts Vācijā, bet ar viņu sakari zuduši. Savukārt jaunākais brālis Jāzeps strādāja celtniecībā, Saulkrastos uzbūvēja māju un tur dzīvoja. 

Tēvs strādāja saspridzinātā Ķeguma HES atjaunošanas darbos, bet Jūlijs iestājās Lielvārdes vidusskolā. «Kad beidzu vidusskolu, matemātikas skolotāja teica, ka trūkst matemātikas skolotāju un man kā komjaunietim ir pienākums doties studēt matemātiku Latvijas Universitātē. Es pretojos, uzskatīju, ka tie man ir pārāk lieli mērķi. Tad iestājos Rīgas Pedagoģiskajā institūtā. To likvidēja, un mūs pārcēla uz Universitāti, kur tad arī beidzu Fizikas matemātikas fakultāti, un man diplomā bija rakstīts – matemātikas skolotājs,» stāsta Jūlijs. 

Jautāts, vai viņam patika matemātika, Jūlijs atzīst, ka pamatskolā ģeometrijā pagalam neveicies – skolotājs ar ģeometrijas grāmatu rokās pat ielicis kaktā un licis mācīties. Taču, mācoties vidusskolā, matemātika sāka aizvien vairāk iepatikties un viņš pat palīdzēja to apgūt divām klases biedrēm. Acīmredzot tad arī skolotājs bija pamanījis Jūlija pedagoga dotības. Viņš ļoti nopietni gatavojās iestājeksāmeniem, lai iegūtu stipendiju. Tēvs tolaik strādāja jau Rembatē, kolhozā «Uzvara», un dienā pelnīja vien 20 kapeiku, līdz ar to palīdzēt varēja tikai ar pašu mājās audzēto, bet ne ar naudu. Jūlijs dzīvoja kopmītnē un saņēma stipendiju, ar kuru bija jāiztiek. Dažkārt pēdējās dienās līdz stipendijai nācās izdzīvot vien ar kefīra pudeli un maizi, jo nekam citam nepietika. 

Matemātiķis un kordiriģents vienlaikus

Tolaik Pedagoģiskajā institūtā Gido Kokars bija nodibinājis fakultatīvu kordiriģentu kursu, lai gatavotu skolām dziedāšanas skolotājus, jo skolās dziedāšana bija samērā zemā līmenī. Pētot studentu raksturojumus, viņš bija pamanījis, ka Jūlijs skolā dziedājis korī un «pūtis taurē». Mācīties «pūst tauri» viņš jau bija sācis Lielvārdē pie mūzikas pedagoga un komponista Rūdolfa Kalves. Kokars aicināja Jūliju stāties kordiriģentu fakultatīvajā kursā, ko viņš arī izdarīja, paralēli turpinot studēt matemātiku. 

Topošajiem kordiriģentiem bija jādzied korī, kas sākumā saucās «Daina», pēc tam «Daile». Ar kori «Daile» notika arī koncerti, ceļojumi pa Latviju, Tallinu. Būdams students, viņš piedalījās arī divos studentu Dziesmu svētkos – Tartu un Rīgā. 

Studiju laikā eksāmenos vajadzēja spēlēt partitūras un, lai nezaudētu stipendiju,  pēc vecās piecu ballu sistēmas bija jāsaņem vismaz četrinieks. «Vislielākais trakums, ka man klavieru nebija, bet vajadzēja trenēties vismaz četras stundas dienā, lai varētu to izdarīt. Es gaitenī vaktēju, kad atbrīvojas klavieres, lai varētu patrenēties,» atceras Gaveikas kungs. Beidzot Universitāti, eksāmenā piedalījās komisija no Konservatorijas un Jūlijam bija jānodiriģē divas dziesmas. No rīta saņēma notis, un viņam bijis četrbalsīgi jāiemāca korim dziesma. Jautāts, kad vispār radās interese par mūziku, Jūlijs stāsta, ka vakaros māte auda, tēvs vija auklas un viņam jau kopš bērnības bija jādzied garīgas dziesmas – psalmus. Vecāki bija ticīgi. Starp citu, tēvs bija viņa pirmais skolotājs – pilnībā iemācīja lasīt, un, dodoties uz skolu, jau pirmajā dienā Jūlijs tekoši lasīja. 

Pabeidzot augstskolu, Jūlijs ieguva gan matemātikas skolotāja, gan diriģenta diplomu, lai gan nodoties diriģēšanai viņam nesanāca, jo visas pūles bija jāvelta matemātikai.

Svarīgi iemācīt mācīties 

Kā matemātikas skolotājs Jūlijs Lielvārdes vidusskolā nostrādāja 35 gadus un pēc tam vēl gadu Ogres Valsts ģimnāzijā un gadu Lauberes pamatskolā, kur pasniedza arī fiziku. Ilgus gadus Jūlijs matemātiku pasniedza arī kā privātskolotājs. Jautāts, vai bijis stingrs skolotājs, viņš teic, ka nebijis stingrs. «Svarīgi bija, kāds pamats matemātikā audzēkņiem ielikts jaunākajās klasītēs un pamatskolā,» saka skolotājs Gaveika, kurš lielākoties pasniedza vidusskolas posmā. Jūlijs jau tolaik pielietojis mūsdienās tā saukto kompetenču pieeju. Viņa moto – «iemācīt mācīties, jo bez tā tālākā izglītība nav iespējama». Ar siltumu Jūlijs atceras savu pirmo audzināmo klasi – «desmit šīs klases audzēkņi paši vēlāk kļuva par dažādu priekšmetu skolotājiem, un daudzi joprojām strādā Lielvārdes Edgara Kauliņa vidusskolā». Kopumā bijuši septiņi viņa audzināto klašu izlaidumi. 

Lielvārdes vidusskolas 19. izlaidums, 1969. gads, – Jūlija Gaveikas pirmā izlaiduma klase, kuras desmit absolventi paši kļuvuši par pedagogiem

Jūlija audzēkņu zināšanu līmenis matemātikā bieži vien pārsniedza pat to skolu audzēkņu zināšanu līmeni, kuri matemātiku mācās padziļināti. 

Savulaik no skolēniem viņš dzirdējis šādus vārdus: «Skolotāj, jūs esat kā milzis, kas paceļ uz pleciem, lai varētu redzēt tālāk, nekā tu to redzi.» Jūlijs atzīst, ka šāda atzinība nenoliedzami sniedz gandarījumu. Skolotājs atceras, ka savulaik bijis jātaisa salīdzinājums – skolēna gala eksāmenā iegūtā atzīme un augstskolas iestājeksāmena novērtējums. Matemātikā faktiski atzīmes sakrita, varbūt atšķiroties par vienu balli, dažkārt pat vidusskolā audzēknis saņēmis četri, bet iestājeksāmenos – pieci, kas liecināja par skolēna augsto zināšanu līmeni, kas iegūts prasmīga skolotāja vadībā. 

Ar dzīvesbiedri kopā jau 65 gadus 

Jautāts, vai paralēli studijām un darbam skolā atlika laiks arī izveidot ģimeni, Jūlijs ar smaidu stāsta, ka sievu Sarmīti, ar kuru kopā laulībā aizvadīti jau 65 gadi, viņš nolūkojis, mācoties augstskolā. Viņa bijusi Jūlija kursa biedre un vēlāk arī kolēģe Lielvārdes vidusskolā, kur arī strādājusi par matemātikas skolotāju. 

Ar sievu Sarmīti

Jūlijs pirmo gadu pēc augstskolas bija nozīmēts strādāt Puzes ciemā, Stiklu palīgskolā. Tad saņēmis uzaicinājumu strādāt Lielvārdes vidusskolā, kam, protams, piekrita. Abi ar Sarmīti viens otru vienmēr atbalsta ne vien mājas dzīvē, bet arī darbā. Jūlijs atceras gadījumu, kad kāds Sarmītes audzēknis bija uzvarējis Republikas olimpiādē un viņam bija jādodas uz Vissavienības olimpiādi. «Sarmītei nepatika administratīvo lietu kārtošana, kas neizbēgami saistīts ar šādiem braucieniem, un sievas vietā līdzi Republikas komandai ar viņas audzēkni uz olimpiādi devos es. Mājās pārvedām Atzinības rakstu, kas tolaik bija liels gods,» atceras Jūlijs. 

Gaveiku ģimenē izaugusi meita Ilze un dēls Juris. Ilze Latvijas Universitātē studējusi mājturību, vizuālo mākslu un rasēšanu. Studiju laikā strādājusi skolā par laboranti, tad Smiltenes Mākslas skolā. Diemžēl dēlam studijas izpalika, jo tūdaļ pēc dienesta armijā viņu nosūtīja likvidēt Černobiļas atomelektrostacijas avārijas sekas, kas ir atstājis paliekošas un pat graujošas sekas uz veselību. «Feldšeris katru dienu atzīmēja, cik kaitīgā starojuma rentgenu nopelnīts. Citi, lai tiktu no turienes ātrāk projām, pat kāpa uz reaktora jumta. Kad bija sakrāts pietiekams rentgenu daudzums, laida mājās. Bija arī, kurus izpestīja vecāki – aizrakstīja, ka saslimuši, nonākuši slimnīcā, bet es tā nemācēju. Nožēloju, ka neizpestīju viņu no turienes. Man stāstīja, ka šie te pieraksti ar gūtajiem rentgeniem pazuda un tos sāka uzskaitīt no jauna. Es arī biju aizbraucis uz Černobiļu paskatīties, vai tiešām tā ir. Satiku feldšeri, kurš strādāja ar manu dēlu, un viņš atklāti visu izstāstīja par tām tabulām, kā tas patiesībā bijis. Šobrīd dēls dzīvo Lielvārdē un cīnās ar radiācijas sekām,» nopūšas Jūlijs, piebilstot, ka prieku viņam sagādā mazbērni – Jurim ir meita, bet Ilzei – meita un divi dēli.

«Lāčplēša» koristu rindās cer sagaidīt kora 160 gadu jubileju 

Jūlijs stāsta, ka abi ar dzīvesbiedri, strādājot skolā, spēlējuši gan teātri, gan dziedājuši. Tā, piemēram, lugā «Normunda meitene» abi tēlojuši pāri. Kopā ar Sarmīti dziedājuši arī korī. Dzīvesbiedrei tas kļuvis par grūtu, bet Jūlijs turpina dziedāt. Savulaik Ogres rajona Izglītības pārvaldes paspārnē nodibināja Skolotāju kori, un Jūlijs tajā dziedāja, līdz koris izbeidza savu darbību, turklāt paralēli dziedāja arī korī «Lāčplēsis». Tad Jānis Zirnis viņu aicināja dziedāt korī «Ogre», kur Jūlijs kādu laiku dziedāja un piedalījās arī festivālā Ungārijā. Bija periods, kad viņš pārtrauca dziedāt korī «Lāčplēsis», jo tobrīd kora vadības nostāja bija, ka koris domāts gados jauniem dziedātājiem. Ja tā var teikt, atraidītie pensijas vecuma koristi izveidoja senioru kori «Kamene», kur dziedāja arī Sarmīte. Kad «Lāčplēsī» nomainījās diriģents un kora diriģēšanu uzņēmās Antra Purviņa, Jūlijs tajā atgriezās un dzied joprojām. Viņš vēlējās kāpt uz jaunās Mežaparka estrādes skatuves un piedalīties Dziesmu svētkos, ko arī pērn īstenoja. Jautāts, kurš pašam ir tuvākais skaņdarbs, Jūlijs teic, ka tās, iespējams, ir Emīla Dārziņa dziesmas. «Iemācīties jaunās dziesmas nav viegli. Arī redze vairs nav tāda kā agrāk. Tomēr galā jātiek. Dziesmu svētku repertuāru apguvu,» saka, šķiet, viens no vecākajiem kopkoristiem Latvijā, kurš kopš 1954. gada ir piedalījies visos Dziesmu svētkos un cer piedalīties arī nākamajos. Jāpiebilst, ka koris «Lāčplēsis» dibināts 1865. gadā un nākamgad ar skaistu koncertu, ar īpašu repertuāru un citiem draugu koriem – senioriem atzīmēs 160 gadu jubileju, un Jūlijs cer, ka to piedzīvos, joprojām būdams «Lāčplēša» koristu rindās. 

Galvenais kustēties! 

Jautāts par vaļaspriekiem, Jūlijs smaidot teic, ka skolas laikā tas bijis, ja tā var teikt, vadāt bērnus pa pasauli. «Lielvārdes vidusskolā izveidojās tradīcija, ka pēdējā vasarā pirms izlaiduma audzēkņi brauc ekskursijās. To pagājušā gadsimta 60. gados aizsāka ģeogrāfijas skolotāja. Ar visiem maniem izlaiduma klašu audzēkņiem esmu bijis kaut kur ārpus Latvijas. Ar divu izlaiduma klašu audzēkņiem izbraukājām Kaukāzu un Krimu, gribējām tikt līdz Azerbaidžānai, bet neizdevās. Ar vienu izlaiduma klasi nedēļu nodzīvojām Pēterburgā. Apceļojām Puškina vietas. Starp citu, šiem braucieniem – divus tūkstošus divus simtus divdesmit divus rubļus – vecā zaporožeca cenā bija jānopelna pašiem, tā bija darbaudzināšana, kam tolaik piešķīra lielu nozīmi – skolēni strādāja lauksaimniecības darbos,» stāsta Jūlijs, piebilstot, ka ekskursijās pie Melnās jūras bijis arī ar kori. Koristi «Baltijas ceļa» laikā apceļojuši arī Sibīriju, kur Novosibirskā, viesnīcas priekšā, izveidojuši savu «Baltijas ceļu», kas fiksēts arī dokumentālajā filmā – koristiem līdzi bija devies režisores Dzintras Gekas videooperators un žurnālists. Ar kori pabūts arī Itālijā. Savukārt deju kolektīvam Jūlijs izstrādājis ceļojuma maršrutu uz Karēliju. 

Gaveikas kungam pietiek laika arī vēl kādam vaļaspriekam – biškopībai, bez kuras savu dzīvi viņš vairs nespēj iedomāties, un šobrīd viņam ir sešas bišu saimes – Jūlijs ir Ogres Biškopības biedrības biedrs. Savulaik aizrāvies arī ar grozu pīšanu un tos dāvājis kolēģiem jubilejās. Viņa gatavotie grozi un paplātes aizceļojušas arī uz Skandināvijas valstīm. Grozu pīšanu apguvis gan kursos, gan mācoties pie meistara Jumpravā. Šo amata prasmi pārņēmis znots Jānis, kuram tas itin labi padodas, bet Jūlijs grozu pīšanai pielicis punktu, jo rokām nav vairs tā spēka. Dārzā audzē dažādus ziedus – gladiolas, mārtiņrozes, pavasara puķes, ko Sarmīte piedāvā vietējā tirdziņā. 

Jūlijs aktīvi seko līdzi arī notikumiem Latvijā un novadā. Strādājot dārzā, visu laiku skan radio, klausās raidījumus «Kā labāk dzīvot», «Krustpunktā» un citus. 

Jautāts, ko novēlētu sev nākamajos desmit gados, jubilārs smaidot teic: «Galvenais, lai joprojām var kustēties un darboties!»