Ceturtdiena, 18.04.2024 07:47
Jadviga, Laura
Piektdiena, 17. marts, 2023 14:09

Jumpraviešiem ir spārni lidojumam

Ogres Vēstis Visiem
Jumpraviešiem ir spārni lidojumam
Jumpravas pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Benita Jaunzeme.
Piektdiena, 17. marts, 2023 14:09

Jumpraviešiem ir spārni lidojumam

Ogres Vēstis Visiem

Jumpravas pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja BENITA JAUNZEME ir ar bagātu pieredzi ne tikai izglītības jomā un vietējās arodbiedrības vadīšanā, bet arī teātra spēlēšanā.

Jumpravas amatierteātra pirmsākumi meklējami 1912. gadā. Ar pārtraukumiem tas darbojies ilgus gadus. Pandēmijas laika notikumi veicinājuši vietējā teātra veidoto izrāžu pazušanu no Kultūras nama afišām. Aktieri izklīduši. Režisora nav. Vai teātra atdzimšana Jumpravā ir iespējama?

– Profesija – skolotājs. Tas mūsdienās skan lepni, samiernieciski, iedvesmojoši…? Kā?

– Dažādi, skatoties, no kura skatupunkta uz to raugās. No skolotāja puses – tas ir gan iedvesmojoši, gan nopietni un brīžiem sarežģīti.

– Tas ir sarežģītāk nekā pirms gadiem desmit, divdesmit?

– Jā. Iespējams, ka tas informācijas pieejamības un arī sociālo tīklu dēļ, jo cilvēkiem šķiet, ka par visu visi ir lietas kursā. Pieredzējušajiem kolēģiem vienkāršāk, bet jaunajiem skolotājiem, sevišķi sākumskolas posmā, nav viegli. Vecāki rūpīgi seko līdzi, piemēram, e-klases ierakstiem un aktīvi interesējas par mazāko neskaidrību. Jāapzinās, ka pedagogi strādā pēc labākās sirdsapziņas un vēlas, lai katrs bērns justos labi. Savas problēmas izglītības sistēmā rada neaprobēti projekti un mācību līdzekļu trūkums.

– Pašiem pedagogiem kāds jautā viņu viedokli?

– Es esmu arī vietējās arodbiedrības organizācijas priekšsēdētāja. Esmu rakstījusi neskaitāmas aptaujas, kurās norādīju uz problēmām, bet atbilžu jau nav. Piemēram, latviešu valodā saturs sagrozīts tā, ka ir dažas tēmas, kuru vispār pamatskolā vairs nav nekur. Jā, metodes var mainīties, bet pamatam būtu jāpaliek…

Jāuzteic par literatūras lauciņu atbildīgie, viņi ir strādājuši labi, tur nav problēmu.

Bez sekām nav palicis arī attālinātais mācību process pandēmijas dēļ. Rokraksti, lasīšanas iemaņas, pareizrakstība… Viss jāsāk no jauna!

– Cik liela loma pedagogiem ir lokālās sabiedrības veidošanā? Jaunieši pēc profesionālās vai augstākās izglītības iegūšanas pagastos atpakaļ neatgriežas.

– Diez vai mēs to varam ietekmēt… Tā ir vispārēja tendence. Pieņemts, ka pilsētā var kaut ko sasniegt, ne mazā lauku pagastā, bet arī tepat, Jumpravā, var veidot savu uzņēmējdarbību. Tas atkarīgs no paša cilvēka. Atgriešanos veicina vairāki apstākļi: dzīves telpa, skola, bērnudārzs, darba iespējas. Kamēr mums bija vidusskola, te bija plašākas iespējas arī pašdarbības kolektīvos nodrošināt dalībnieku skaitu. Pēdējais 12. klases izlaidums bija 2018. gadā. Daļa mūspuses bērnu turpina mācības Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā, tagad arī Ogrē. Ja taciņa iestaigāta, līdzi aiziet arī brālis vai māsa, bet ir tādi, kuri pēc laiciņa atgriežas mūsu skolā.

– Tāda iespēja, ka Jumpravā tiek atjaunota vidusskola, pastāv?

– Nē. Pēc spēkā esošajām prasībām, bērnu skaits tam ir par mazu. Iespēju robežās Jumpravas kultūras dzīve un izglītības līmenis tiek saglabāts. Esam bijuši noteicēji paši, esam bijuši citos novados. Uz mums ir skatījušies no augšas. Šobrīd jūtamies līdzvērtīgi.

– Jaudīgs amatierteātris ir vērtība?

– Jā! Tāpat kā jebkurš pašdarbības kolektīvs.

– Uz kādu tēmu izrādēm skatītāji nāktu?

– Kamēr Jumpravā pastāvēja amatierteātris, pietiekams apmeklētāju skaits bija uz visām izrādēm. Tematika bija ļoti plaša: «Sniegbaltīte un septiņi rūķīši», «Sprīdītis», Šekspīra soneti, «Kazanovas mētelis», «Maldu Mildas sapņojums», dažādu Rūdolfa Blaumaņa lugu popūrijs. Tā ir tikai daļa no izrādēm, kurās esmu piedalījusies.

– Kāds ir apkopojis Jumpravas amatierteātra vēsturi, un kur interesenti ar to var iepazīties?

– Jā, bijušās Jumpravas kultūras dzīves organizētājas – Rudīte Onckule un Diāna Keiviša – šos datus ir apkopojušas. Kultūras namā tos var aplūkot gan planšetēs, gan mapēs.

– Vai aktieri melo?

– Viņiem nevajadzētu melot. Loma ir mēģinājums iemiesoties kādā citā tēlā. Viss atkarīgs no aktiera meistarības. Amatieriem to grūti sasniegt. Ja izdodas nemelot, tas ir augsts līmenis.

– Vai pedagogi melo?

– Tā nevajadzētu būt!

– Skolēni nolasa mānīšanos vai nepatiesības teikšanu?

– Nolasa, jā, nolasa.

– Un ko viņi par to saka?

– Reaģē dažādi. Mazākie bērni noteikti pateiks, ka tā nevar būt, un kaut ko iebildīs. Tam palīdz tāds priekšmets kā teātra māksla, kas ieviests projekta Skola2030 ietvaros. Piektajām klasēm tas ļoti patīk, un skolēni grib to apgūt. Septītklasniekus ir grūtāk atvērt.

Teātra mākslas stundās māca, kā pēc mīmikas, emocijām, pēc pozas un žestiem ļoti viegli var pateikt, vai cilvēks ir patiess, vai nē. Gan jau daļa skolēnu šo to no mācītā atceras un pielieto.

– Ja kāds te viesojas pirmo reizi, kas jāredz Jumpravā?

– Var aiziet uz Kultūras namu, uz skolu, uz «Gaiļu» dabas takām. Centrā top jauna estrāde, ir mums āra trenažieri. Ir apmēram piecus kilometrus garš pastaigu maršruts apkārt Jumpravai.

– Atceraties savu pirmo patstāvīgi novadīto stundu? Kur tā bija un kā?

– Tā bija Rīgā, Teikas vidusskolā, kad vēl mācījos Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātes V kursā, 1983. gads. Biju pārliecināta par sevi un droša, jo klasē klāt bija skolotāja, kas vadīja manu praksi. Pirmais, ar ko jaunajiem skolotājiem jātiek galā, ir disciplīna. Par to es vēlāk pārliecinājos, bet to iemācās tikai ar gadiem. Tagad nevaru iedomāties, ka varētu būt problēmas, bet jaunībā ir citādāk. Ja skolēni uzņem kā savējo… Jāiemācās saglabāt distanci un neļaut sev uzkāpt uz galvas. Disciplīnu var panākt arī ar to, ka tev ir daudz zināšanu. Tad vecums nav galvenais.

– Kad izlēmāt kļūt par skolotāju?

– Laikam jau tikai pēc Filoloģijas fakultātes beigšanas. Pirms tam man bija jāizvēlas – mācīties ģeogrāfos vai filologos? Savulaik mācījos Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā, tur mums bija gidu kustība. Mēs vadījām ekskursijas pa Skrīveriem, un tas manī radīja interesi par literatūru un ģeogrāfiju. Toreiz nedomāju, ka noteikti būšu skolotāja.

– Tagad Jumpravā ir gidi?

– Nav, bet mums ir diezgan daudz ERASMUS+ projektu, kuros bērni kļūst par gidiem, kad pie mums atbrauc ārzemju viesi.

– Smēķēšana, alkohols un jaunmodīgās apreibinošās vielas. Ko pedagogi un vecāki var likt pretī?

– Tikai informāciju par to visu un tik interesantas nodarbības, lai katrs skolēns atrastu sev kaut kādu piesaisti, ar ko nodarboties. Sportu, teātri, dziedāšanu, dejošanu… Tiem, kuriem tas ir, nav laika iepriekšminētajām darbībām.

– Ir kādi jautājumi, uz kuriem jūs skolēniem neesat varējusi uzreiz atbildēt?

– Noteikti ir. Tie paši filozofiskie jautājumi – kas ir laime, kas ir mīlestība? Laime ir visu lietu kārtība, līdzsvars. Mīlestība – kad pasaule ir krāsaina, priecīga, skanoša…

– Jums ir bijusi mistiska pieredze?

– Mistiska? Nē.

– Jumpravā ir spoki?

– Neesmu sastapusi.

– Ir teiciens, ka dzīve ir teātris. Jūsuprāt, ko mēs šajā sezonā spēlējam – traģēdiju, komēdiju vai ko citu?

– Traģikomēdiju.

– Absolventi, kurus minat kā piemērus citiem, kādas jomas savā dzīvē izvēlējušies?

– Visdažādākās. Ir vismaz divi lidotāji, ir juristi, vetārsti… Uzņēmības, pacietības un mērķtiecības dēļ viens no lidotājiem ir kā lielisks piemērs.

– Kā sākās jūsu interese par teātri?

– Vidusskolas laikā, kad skatījāmies teātri, paši mēģinājām. Jumpravā – vismaz desmit žetonu vakaru izrādes. Kultūras namā mani reizumis uzaicināja vadīt kādu pasākumu, pasuflēt izrādēs, pēc tam sāka piedāvāt pa lomai. Savu pirmo lomu vairs neatceros. Man patika laiks, kad režisore bija Kristīne Klētniece. Toreiz man aktrises slimības dēļ vajadzēja ielēkt lomā – biju ļaunā karaliene iestudējumā «Sniegbaltīte un septiņi rūķīši». Neaizmirstams piedzīvojums man ir izrāde «Es mīlu… Šekspīru», kurā spēlējām ar jauniešiem un tikām līdz nominācijai Gada izrāde. Dekorāciju tur nebija daudz, izbraukājām pa visu Latviju ar šo iestudējumu. Prātā palicis arī Rūdolfa Blaumaņa lugu fragmentu apkopojums izrādē «Žogam, ko prāts uzceļ…», ar kuru viesojāmies «Brakos», Blaumaņa memoriālajā muzejā.

Esam darbojušies kopā ar vietējo folkloras kopu «Liepu laipa», iestudējot izrādi «Sprīdītis», pēc Annas Brigaderes lugas motīviem. Šobrīd amatierteātra Jumpravā nav.

– Ar cik domubiedriem pietiktu, lai amatierteātris atjaunotos?

– Ar kādiem desmit. Jumpravā ir bagātīga teātra vēsture. Iestudētajām izrādēm rezultāts parasti beigās ir labs un interesants.

– Ko jūs novēlat izlaidumos saviem audzēkņiem?

– Lai viņi atceras, kur ir viņu saknes, bet lai atceras arī, ka viņiem ir spārni lidojumam.

Ogres Vēstis Visiem