Juris Lazdiņš, biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētājs, atzīst, ka, lai gan daļa prasību katrai valstij ir savas, ir problēmas, kas visu Eiropas valstu lauksaimniekus vieno, piemēram, ES Kopīgās lauksaimniecības politikas (CAP) vienkāršošana un birokrātijas mazināšana.
Turpina Juris Lazdiņš: “Jau vairākkārt esam definējuši, ka šobrīd notiekošie lauksaimnieku protesti nav “vienas dienas” pasākums. Ja gadiem ilgiem sāpju augonis ir gatavojies, tas jebkurā gadījumā vienā dienā sprāgs. Šobrīd tas notiek! Latvijā, Lietuvā, Polijā, Slovākija, Čehija, Rumānijā, Itālijā, Vācijā, Francija, Beļģijā, Spānijā un citur. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka ir globālas problēmas un katras valsts lauksaimnieku problēmas. Mūsu galvenais uzdevums ir risināt iekšējās problēmas, aizstāvot savu lauksaimnieku intereses! Tāpēc šobrīd notiek intensīvas sarunas ar Latvijas politiķiem un vairāku ministriju pārstāvjiem, diskutējot par prasībām, kas skar tieši mūsu lauksaimniekus.
Latvijas lauksaimnieku viennozīmīga nostāja un apņemšanās ir pozitīvs sarunu rezultāts ar lēmuma pieņēmējiem, tāpēc šī brīža situāciju Latvijā varam definēt kā pauzi pirms potenciālas vētras. Tas nozīmē, ja sarunu rezultāts būs negatīvs, Latvijas lauksaimnieku strikta apņemšanās ir doties uz Rīgu. Kad tas notiks, šobrīd ir atkarīgs no Latvijas politiķiem.
Kas mūs šobrīd dara uzmanīgus? Bija paredzēts, ka šodien Saeima skatīs likumprojektu “Par aizliegumu noteiktu Krievijas Federācijas un Baltkrievijas Republikas lauksaimniecības produktu nonākšanai Latvijas tirgū”. Tas nenotiek. Arguments ir “kvalitatīva likumprojekta sagatavošana”. Arī mums tas ir svarīgi, tāpēc gaidīsim nākamo nedēļu un ceram, ka balsojums būs pozitīvs. Paralēli tiekamies ar ministrijām, lai diskutētu par pārējo prasību izpildi. Piemēram, ar VARAM par lauksaimnieku prasību 5. punktu “Atteikties no nacionāla līmeņa zemes lietošanas ierobežojumiem”.
Šobrīd redzam, kas notiek, piemēram, Nīderlandē. Lauksaimniekiem atsevišķos reģionos vairs nav atļauts būvēt dzīvnieku novietnes, zemei tiek uzlikti jauni ierobežojumi un atsevišķām saimniecībām piedāvā likvidēties, mēģinot saimniekus uzpirkt ar “kompensāciju”, kura ne tuvu nesedz saimniecības vērtību. Šādus privātīpašuma ierobežojumu iedīgļus redzam arī Latvijā, tāpēc mums ir svarīgi mācīties no Rietumeiropas, laicīgi izstrādājot normatīvo regulējumu, kas neļautu pieņemt populistiskus, zemi ierobežojošus lēmumus, ja tiem neseko finansiāls segums.”
