Ceturtdiena, 25.07.2024 06:48
Jēkabs, Žaklīna
Trešdiena, 19. aprīlis, 2023 09:06

Kā klājas, lauku skolas skolotāj?

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
Kā klājas, lauku skolas skolotāj?
Publicitātes foto
Trešdiena, 19. aprīlis, 2023 09:06

Kā klājas, lauku skolas skolotāj?

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

Laiks skrien, un arī jaunie skolotāji vairs nav tik jauni: dažam jau itin taisnīgi piestāv veterāna statuss. Bet par sievietēm, kurām tādi pilnbrieda gadi, laikam Imants Ziedonis pateicis vistrāpīgāk: kaut kā tā, ka viņām viss iekšā vēl zied, pumpuro un pašām gribas krauties zārdos… Tieši tāda man šķiet Taurupes – nu jau ilggadējā skolotāja VANDA PRANCĀNE.

Allaž smaidīga, dažkārt nopietna, arī skumīga, bet savu kreņķi neizrāda, noklusē, jo ko kas gan var līdzēt, ja ne pati… Skolotāja, kuru agrāk dēvēja par tautskolotāju. Šis goda tituls ir augstākā vērtē par ordeni, goda plākšņu salkanību vai zelta pildspalvas lepnību, jo tautskolotāju pazīst skola, esošie bērni un kuplais absolventu pulks, pazīst un novērtē (ne pārvērtē) kolēģi, vecāki, sabiedrība, zina tuva un tāla apkārtne, zina Latvija. Vienojamies brīvā sarunā par skolotāja lomu un vietu skolā, dzīvē, mazāk sūkstoties, vairāk pasmaidot par pedagoga nerrotājiem augstajos varas plauktos un tajās aprindās, kas visu zinošas, pat klāt neesot.


– Varbūt sāksim ar mazu smiekliņu. Vanda! Tu esi latviešu valodas un literatūras skolotāja, specialitātes nozīmē esam vistiešākie kolēģi. Man ļoti patīk vārdi skolotājs, skolēns, skolnieks, bērns. Burta kalponība Izglītības likuma iespaidā joprojām skolēnu dēvē par izglītojamo: datīvā var mēli izmežģīt – izglītojamajam. Skolmeistaru lielmeistars Jānis Mencis sevišķi sirdījās: nebrīnītos, ja skolotājs pārtaptu par izglītotāju, audzēknis par audzināmo. Kā tu skaties uz tādu ierēdniecisku māžošanos?

– Piekrītu, ka jaunie termini ir māžošanās. Mēs joprojām esam skolotāji, bet bērni – skolēni. Skolotājs! Mēs bieži sakām šo vārdu, nedomājot par skolotāja lomu cilvēka dzīvē, vairāk to attiecinot uz saviem skolas gadiem, kad skolotāja vārdam bija neapstrīdams svars un viņa pareizību, nepareizību ne aizkulisēs, ne medijos neapsprieda. Ir gan fizisks, gan morāls slogs: cik daudz spēka, darba, pacietības, dvēseles smalkuma skolotājam jāieliek katrā savā mazajā cilvēciņā, lai viņš izaugtu labs, krietns, jūtīgs, veiksmīgs un laimīgs! Un bez zināmā un vienojošā – bērns, skolotājs, vecāki, kolēģi, klase, visa skola, sabiedrības attieksme – kaut ko būtisku paveikt nav iedomājami.

– Jau ilgu laiku esi Taurupes, savulaik vidusskolas, tagad pamatskolas skolotāja, arī mācību pārzine, atkal jāpasmaida, pa jaunam – direktora vietniece izglītības jomā. Ieskicē, lūdzu, savus ceļus no bērnības līdz tai misijai, kad tev jāstāv klases priekšā!

– Par skolotāju esmu gribējusi kļūt no agras bērnības: jau toreiz šķita, ka nav pateicīgākas, priecīgākas un nozīmīgākas profesijas. Bērnībā visi mīlējām spēlēt skolu, atdarināt skolotājus. Un tā bērna empātiskā tīksme tik pazīstama, kad tu dari, stāsti, skaidro un visi tevī ne vien klausās, bet arī klausa. Pēc vidusskolas absolvēšanas bija grūti izvēlēties, kuru priekšmetu studēt: gandrīz visās mācībās bija teicamas sekmes. Izšķiršanos par labu latviešu valodai un literatūrai noteica absurda situācija, kas radīja kaut kādu diskomfortu, pat protestu: absolvēju tā saucamo divplūsmu skolu, kurā runas, sarīkojumi, svētki, pasākumi pārsvarā skanēja krievu valodā. Katru gadu manai klasei mainījās latviešu valodas skolotāji. Toreiz varbūt īsti neapjautu, bet, iespējams, sirdī klusi gruzdēja nepieciešamība latviskot sevi un latviskot bērnus.

– Visam ir savs sākums. Kāda bija tava ienākšana skolā?

– Pēc Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes absolvēšanas, kā tolaik ierasts, bijām pakļauti tā saucamajai jauno speciālistu sadalei, kuras tiešā iespaidā nonācu Taurupes vidusskolā. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena: gleznainā apkārtne, senatnīgais parks, majestātiskā muižas ēka, kurā iemitinājusies skola. Tur sagaidīja enerģiski, draudzīgi, pretimnākoši kolēģi, saprotoši vecāki un mīloši bērni. Bez mazākā pārspīlējuma. Biju jauna, visu uztvēru jūtīgi – un kā gan varēju nemīlēt tikko sākušos dzīvi? Jā, nostāšanās klases priekšā ir īpaša sajūta – ar uztraukumu, bažām un sevis pārvarēšanu. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka priekšmeta pasniedzējs ir arī audzinātājs jebkurā klasē, bet tomēr klases audzinātājam ar sev uzticētajiem bērniem veidojas īpašas attiecības. Varbūt tāpēc audzinātāji arī bieži saka, re – manējie! Tur veidojas gan darba attiecības, gan draudzība, gan mīlestība. Kā gan citādi? Ar savu pirmo audzināmo klasi joprojām uzturam ciešus kontaktus – ik vasaru satiekamies klases salidojumos. Šķiet, ka skolā gūtais paliek nemainīgs un esam tādi paši kā pirms daudziem gadiem: vakars, visa nakts pildās sirsnīgās sarunās, jokos, smieklos, atmiņās un jaunumu pārstāstos. Ikvienam nesenajam mīļajam bērnam tagad savi dzīves ceļi, savi bērni, savi dzīves pagriezieni. Labi un silti dvēselē tad, kad sakrājies tik daudz labā un varam arī izkratīt sirdi. Kā teicis Knuts Skujenieks, «kad akmens novēlies no sirds, uz tā var mierīgi pasēdēt». Arī man nav gājis viegli…

– Kas skolā nosaka galveno toni, bērnu un pieaugušo garastāvokli, teiksim, labsajūtu?

– Bieži vien sakām – skola ir otrās mājas, bet skolotāja ir otrā māte. Būt skolotājam nav profesija, tā ir visa dzīve. Lauku skolā skolotājs, pārzinot bērnu mājas dzīvi un ikdienu, pratīs palīdzēt, atbalstīt, izpratīs garastāvokli vai neuzkrītoši attaisnos neizpildīto, nepadarīto. Mazā skolā ikviens skolēns ir pamanīts, katrs mazais, lielais talants tiek saulītē celts – visi skolas audzēkņi piedalās koncertos, konkursos, zīmē, sporto. Izpalīdzības, vienotības, patvēruma sajūta ir tieši tā, kas nosaka visu skolas ļaužu ģimenisko labsajūtu un pacilātību.

– Uz mani neskaties: esmu bijis priekšniecībai neparocīgs, nepakļāvīgs. Kā tev gājis ar izglītības birokrātiju, ar tā saucamajiem stundu plāniem – savulaik ar mācīšanas, audzināšanas, attīstošo mērķi? Tas pats Mencis ironizēja: nu, ja tu māci, tu arī audzini, ja audzini un māci, tad arī attīsti. Par jaunākajām modēm īsti nezinu: pirms 4 gadiem esmu no skolas pamucis… Kā ir ar tiem papīru blāķiem? Reiz dusmīgi vaicāju, kamdēļ tā atrakstīšanās vajadzīga? Kāda skolotāja – ļoti gados un ar humoru – nopietni, par daudz jau nopietni atjautāja: bet ja nu kāds paprasa?

– Tā sauktie obligātie un birokrātiskie stundu plāni man ir, bet ikdienas darbā skrupulozi tiem nesekoju. Dzīvē nevar būt tā kā uz papīra. Piemēram, ja pēc plāna atvēlētas 10 stundas divdabju apgūšanai, bet attiecīgajai klasei nu nekādi neveicas, tad runāsim, analizēsim, mēģināsim izprast vēl un vēl. Turpretī citai klasei tā pati mācību satura viela prasa daudz īsāku apguves laiku, mazāku grūtības pakāpi. Neķeru kreņķi arī, ja kādu tēmu nepaspēju izrunāt, apgūt – vai nu tāpēc apstāsies dzīve, ja grāmata nebūs izņemta no vāka līdz vākam. Bet gudrajai «Skola 2030» nav arī grāmatas! Jau vairākus gadus ļoti reti uzdodu mājas darbus (izņemot radošos). Mans uzskats – skolēnam viss jāapgūst klasē, nevis mājās! Nekas nav mehāniski jānoraksta, jāpārraksta vai jāpasvītro. Vakars ir jāpavada ar ģimeni, nevis jāzubrī! Ja vajadzība spiež, protams, jāsarauj arī dūšīgāk, kam gan negadās kaut ko iesākt iepriekšējā vakarā…

– Līdzīgi ar akreditācijām: visas skolas ir akreditētas, kas nozīmē, ka tās ir oficiāli atzītas un kompetentas veikt valsts noteiktos izglītības uzdevumus. Bet kas notiek regulāri pēc sešiem gadiem? Tās kļūst nespējīgas strādāt? Tālab jāpārakreditē no jauna, pašam skolas dibinātājam par to maksājot no savas kabatas?

– Uzskatu, ka jebkura akreditācija ir viena liela un lieka formalitāte. Droši viens labi iestrādāts mehānisms, lai tiem, kas skolas druku turēt nespēj, būtu kaut kāds darbs, pārcilājot papīru blāķus, kurus neviens nelasa. Nevar pēc vienas – divām speciāli akreditācijas komisijai sagatavotām stundām objektīvi spriest ne par skolotāja meistarību, ne par visa skolas pedagoģiskā procesa smalkumiem. Augstākus vērtējumus saņem tie, kuri iemanījušies skaistāk aprakstīt, sevi pašvērtēt, apzinīgi aizpildot neskaitāmās ailes, atskaites vai citādi izrādoties. Bet vai vārdi saskan ar darbiem? Visbeidzot – kā tad ir ar to akreditācijas jēgu? Piemēram, ja nākamajā dienā pēc labi izietās pārbaudes tev darbu pēkšņi atsaka matemātikas un svešvalodas skolotājs? Direktors nakts bezmiega drebuļos varēs vienīgi piesegties ar svaigi saražotajiem papīriem…
Katra skolotāja vislabākā «akreditācija» ir viņa labi sagatavotie bērni, skolēnu gūtie panākumi dažādos radošo darbu konkursos – ne tikai skolas vai novada līmenī, bet arī valsts mērogā. Ne mazāks prieks par gausāko bērniņu uzvarām, kuriem izcīnītais necilais, bet sekmīgais vērtējums prasījis vairāk spēka nekā talantīga censoņa panāktā izcilība. Patiesi lepojos ar saviem skolēniem, kuriem latviešu valodas un literatūras zināšanas kalpojušas par profesijas izvēli, piemēram, – Toms Treibergs (dzejnieks, žurnālists, aktieris, teātra un kino kritiķis), Velga Līcīte-Meldere (Latviešu valodas aģentūras projektu vadītāja), Sintija Leimane (žurnāliste). Prieks, ka ļoti daudzi mūsu absolventi pēc vidusskolas beiguši labas augstskolas, bet pamatskolas beidzēji ar labām sekmēm turpinājuši mācības prestižās ģimnāzijās, vidusskolās, kuru augstos reitingus notur arī daudzi lauku bērni no ierēdņu pasludinātajām «nekvalitatīvajām» skolām. Augstprātīga un nekompetenta birku karināšana uzjundī netaisnības sajūtu un sāpina sirdi – ne vien par sevi, bet vairāk par apzīmogotajiem bērniem.

– Kā tu definētu skolas lomu lauku maz apdzīvotā teritorijā? Un kas notiek ar tām vietām, kur skolas vairs nav? Piemēram, Ķeipenē tādi pusmiruši centri ir Kastrāne, Vatrāne, Madlienā Plātere, kur knapi dveš dzīvība. Kas sagaida laukus ar valstisku tendenci – likvidēt skolas (tādu jau ir ap 400!)?

– Skola laukos ir vienādības zīme kultūrai, dzīvībai, pastāvēšanai. Mums ir sava kultūra: no pelniem atdzimis Taurupes novadpētniecības muzejs, arvien jaunā un jaunā gatavības stadijā top ievērojamais, daudzfunkcionālais projekts – Taurupes muižas klēts, pašu mazā kultūras nama skatuvi pilda vietējie mākslinieki: un kā tad te bez skolas, bez bērniem. Viesojas arī profesionāli mākslinieki – nesen Juris Hiršs, Atis Auzāns… Ja nebūs skolu, lauki kļūs tukši – ģimenes dosies vai nu uz pilsētām, vai ārzemēm. Laukos nedzīvo bagāti, turīgi ļaudis: ne visi varēs atļauties sūtīt savas atvases uz tālajām centra skolām, kur mazajam lauku bērnam viss tik svešs, kur nepieciešami ne tikai labi mācību līdzekļi, bet arī pleca sajūta, vajadzīga uzturēšanās, iztikas nauda, stilīgāks apģērbs… Iespējamās sekas nav apzinātas, un daļa no tām līdzinās aisberga redzamām baltām, sīkām spicītēm, bet dziļumā tik daudz kā tāda, kas nespēs nodrošināt nedz mājas siltumu, nedz mīlestību, nepasargās no agras celšanās, garām nīkšanām ceļā, mobingiem, arī it kā nevainīgas apcelšanas un pakļaušanās agresīvai līderībai. Ne katrs spēs atvairīt sevī vēlēšanos pamēģināt atkarību raisošas vielas, patusēt tā, ka mieles pēc tam gluži vai neizbēgamas. Diemžēl jauniešu sabiedriskajai domai var būt liels pozitīvs, bet arī postošs spēks. Kad dzirdam par internātskolu celšanu nākotnē, skrien drebuļi pāri kauliem un sastingst sirds. Vienīgais mierinājums – Ogres novada stingrā iestāšanās par visām, arī mazajām lauku skolām. Bet saprotams, ka turēšanās pretī skolu likvidētāju diktātam nebūs mūžīga.

– Kā ar daudzināto lauku skolu mācību kvalitāti? Tāds iespaids, ka izglītības darboņiem liekas, ka laucinieki nepazīst ne datorus, ne interaktīvās tāfeles, ne WhatsApp, ne Zoom, bet attālināto mācību laikā kaut kur klikšķina ar skaitāmiem kauliņiem…

– Nu, manuprāt, pats uzskats ir tumsonīgs, nevis lauku skolas tumsonīgas. Pateicoties pašvaldības (it īpaši!), arī vecāku (jo sevišķi) atbalstam, esam apgādāti ar visu nepieciešamo jaunāko un modernāko tehniku – tāpat kā lielās skolas. Ne tikai skolotājs, bet arī bērns saprot, ka augsto tehnoloģiju lietošana paaugstina skolotāja un skolēna informācijas aprites kvalitāti un drošību. Katrs zina, ka tas lieliski mudina apgūt arvien vairāk un vairāk, paver milzu iespējas mācīties arī patstāvīgi, sekmē mācību individualizāciju un interesi par apgūstamo priekšmetu. Tālab nav nekāds noslēpums, ka bērni kļūst par savu vecāku, vecvecāku palīgiem, skolotājiem datoru un viedtālruņu apguvē. Skolotājam īpašs prieks, ja mazais censonis var pamācīt pašu skolotāju, kā dažas interneta virāžas izbraucamas vieglāk un veiklāk. Bet tevis pieminētos skaitāmos kauliņus, veco laiku ābeces, pletīzerus, vērpjamos ratiņus nav jāmet laukā, bet jādāvina novadpētniecības muzejiem!

– Kā var justies skolotājs, ja jau no gadu simteņu mijas laikiem viņam virs galvas karājas skolas ciet klapēšanas Dāmokla zobens? Kurš var tik ilgi izturēt, stāvēt klases priekšā un iedvesmot jauno paaudzi gaišai nākotnei?

– Mans princips – neuztraukties par lietām, kuras nevaru ietekmēt. Nekas nemainīsies no tā, ja visu laiku domāšu, kas nu tagad būs, ja mūs reorganizēs vēl zemākā līmenī, piemēram, par 6 klašu skolu. Vairāk uztrauc tas, ka ir ģimenes, kuras nepelnīti noniecina mūsu pagasta skolu un ved savas atvases uz tāliem kaimiņiem, kur jāmācās tik un tā. Brīnuma karotes, kas visu ielies mutē, nav nekur. Protams, mums ir apvienotās klases, nav mūzikas un mākslas skolas, bet mums ir laba skola un pie mājas durvīm! Tālab aicinām visus mūsu pagasta bērnus mācīties savā skolā, tad arī apvienoto klašu nebūs, bet no skolas aizklapēšanai sagatavotajiem dēļiem skolas puikas varēs uztaisīt putnu būrīšus vecajā, skaistajā skolas parkā. Un vēl! Šā gada 10. jūnijā tiksimies Taurupes skolas 85 gadu jubilejā! Laipni aicināti!

– Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija beidzot (!) sarosījusies izvērtēt kompetenču velosipēda izgudrošanas rezultātus. Bet ir taču nemainīgas lietas: reizrēķins matemātikā, savukārt, ko tu vari iesākt latviešu valodā, piemēram, apgūstot saliktus teikumus, ja nezini, kas ir teikuma priekšmets, izteicējs, kas gramatiskais centrs? Vai nav tā, ka daudz kas ir vienkārši jāiemācās bez rotaļām un izklaidēm?

– Būt skolotājam nav viegli. Attiecības starp skolēniem un skolotājiem lielā mērā ir atkarīgas no skolotāja personības. Vieglāk ir būt moralizētājam un pamācītājam, nekā censties pamodināt audzēkni pašizglītībai. Bieži vien ar rotaļu un izklaidi var iemācīt vairāk nekā ar kādu likumu, tikai skolotājam jāmāk to gudri, pat viltīgi pasniegt. No skolotāja tas prasa daudz laika – izdomāt, izplānot, sagatavot. Bet ir simtiem fundamentālu zināšanu, kuras vienkārši jāiemācās.

– Paviesojoties tavā skolā, teju apraudājos: plauktā ieraudzīju savu mīļo grāmatiņu «Latviešu valodas mācība 5.–8. klasei», kas izdota 1965. gadā, kādu uzdāvināju arī savam tēvam – profesionālam žurnālistam: abi bijām vienisprātis, ka ar šo grāmatiņu pilnīgi pietiek, lai labi prastu runāt, rakstīt latviski. Ar šo grāmatiņu daudzviet izbraucu cauri arī LU Filoloģijas fakultātes eksāmenos. Kur palikušas labās, vienkāršās grāmatas?

– Man patīk visu salikt pa plauktiņiem, sagrupēt tabulās, jo latviešu valodā daudzas gramatikas likumības ir savstarpēji saistītas, kā pareizi iepriekš teici, nezinot teikuma gramatisko centru, nevarēsi salikt pareizi pieturzīmes. Šajā vecajā grāmatā viss ir vienkārši un uzskatāmi sakārtots, tāpēc tā ir tik noderīga joprojām.

– Kas tas ir par pedagoģijas fenomenu, ka vieni un tie paši bērni vienu skolotāju klausa, citu neklausa?

– Būt skolotājam nav dāvināts gods, bet gan paša sasniedzams. Tā ir skolotāja meistarība, attapība, cilvēcība. Ir jāprot laikus pamanīt bērna panākumus, iedrošināt un palīdzēt atvērties – tas ir mans skolotāja uzdevums! Jāieiet klasē ar gaišu dvēseli, smaidu, lai kas arī notiktu, lai ar kādām grūtībām dzīvē mēs sastaptos.
Pats galvenais, skolotājam jābūt patiesam. Tik īstam, cik īsts vien vari būt. Arī pedagogam gadās kļūdīties, bet tas ir godīgi jāatzīst, nevis jāizliekas labākam, pareizam. Tikai tādu īstu un patiesu skolotāju cienīs viņa skolēni.

– Tautskolotājs nav tikai skolotājs. Ko tu dari savā pagastā bez sava tiešā darba? Aizraušanās, sevis pilnveidošana…

– Pagasta kultūrvides uzlabošanai esmu īstenojusi vairākus projektus konkursā «Veidojam vidi ap mums». Vadu un arī pati darbojos pagasta amatierteātrī «Maska». Izkustinu pagasta teātra mīļotājus no apnicīgajiem dīvāniem un reizi mēnesī organizēju klātienes izrāžu vai koncertu baudīšanu. Aizraušanās – krustvārdu mīklas (katru rītu, lai iekustinātu smadzenes, atrisinu vismaz vienu mīklu), izklaidējoša rakstura grāmatas, tā sauktie «dāmu romāni», teātri, koncerti, ceļošana gan pa Latviju, gan daudzviet Eiropā. Ļoti iedvesmo garās, veselīgās pastaigas, kas ir īpaši jaukas ar to, ka netraucē domāt.
Nedēļas nogalēs un brīvdienās ciemojos pie savējiem. Gandarīta un lepna esmu par saviem dēliem – vecākais dzīvo savas ģimenes mājā Lielvārdē, darbojas biznesa sfērā. Jaunākais dzīvo Rīgā, strādā viesmīlības nozarē, ar viņu bieži apmeklējam klātienē basketbola vai hokeja mačus.

– Kādus tu vēlētos redzēt Latvijas laukus un lauku skolas?

– Laukiem būt! Latvija nav tikai Rīga vai Ogre, arī laukos dzīvo cilvēki, arī laukos ir daudzveidīga kultūra, dzīve un bezgala daudz aizraušanos – turklāt svaigā gaisā! Lauku cilvēki ir draudzīgi, atvērti, izpalīdzīgi. Kaimiņš zina kaimiņa likstas, un pēc palīdzīgas rokas nav tālu jāsniedzas. Arī svētkos, Jāņos, Lieldienās, Vasarsvētkos, Ziemassvētkos, un tāpat vien – bez liekas čupošanās – esam kopā.
Lauku skolām vēlu saglabāt ģimenisko mīļumu! Lai Latvija nepārvēršas par sociālo māju tīklu, kurš aizvien vairāk pārņem aizslēgtās skolas.

– Ko tu vēlētu savam Ogres novadam un lielajam pedagogu pulkam?

– Mans dzīves moto – no jebkuras bezizejas ir izeja. To novēlu arī ikvienam pedagogam – jebkurā situācijā prast atrast kādu cerības, ticības staru.