Šīs rindas rakstot, baidos ar saviem apsvērumiem kādam sabojāt omu: nu cik tur vajag… Kādā dziesmiņā dzied nesakarīgi: «Kad nekas nav palicies tevī, tad paliek tikai prieks…» Ja doma nav saistīta ar jautru uzdzīvi, kur iedzer, uzdzied, un visi kļūst laimīgi, tad prieka daba nav citādāk tulkojama kā vismaz nenopietna… Bet, iespējams, kādam šai lietā ir labākas zināšanas. Tālab varu runāt pārsvarā no paša pieredzes, pieņēmumiem, minējumiem. Šķiet, ka prieka, laba garastāvokļa cēloņi nevar būt no zila gaisa rauti, tie ir dibināti un raisīti no kāda iemesla, bet dažkārt arī pilnīgi bez iemesla: arī tā mēdz būt. Nu, re, cik jauka izvēle: priecājies, kā un cik vēlies! Visbiežāk tāda apgarota līksme uznāk tad, kad tā tik ļoti ilgota, gaidīta. Un bieži vien tās tuvumā pagozējas arī jaukais humors.
Priekam lielu iemeslu nevajag
Ja priecājas, tad no sirds, citādi, kas tas par prieku?! Labi, ka to var atrast, labi, ka tas nemaz nav jāmeklē. Un kas kuram par daļu, par ko mēs priecājamies. Vienīgi gribas, lai nekļūtu par muļķi. Ir muļķe sirds, kurai, «nekad nekur nav gana», un ir muļķa sirds, kas var līksmot bez iemesla un par labumiem, no kuriem nav nekāda labuma. Nu un? Lai slava priekam! Andrejs Upīts «Zaļajā zemē» pasmej, pasmīn par jebko. Kad neganta saule bija kveldējusi Brīviņu laukus un pagalam izkaltējusi nesen apsētos laukus, sadrūvējušies staigāja visi, bet pati saimniece «paskatījās augšā tādām acīm, ka, ja tur kāds bijis, tas nobītos un steigšus vien gāztu mākoni virsū».
Un tad pēkšņi uznāk ilgi gaidītais lietus. Un milzu prieks! Visi Brīviņu ļaudis atdzīvojas. Bet pats saimnieks lielajā priekā šķiet iegājis visdziļāk. «Palika mazliet lēnāks, bet pietiekoši spēcīgi lija līdz pat vakaram, Brīviņu kungs tāpat vienos kreklos bij` izgājis sētsvidū un grozījās tur, rādīdams, ka tas vēl nav nekas, ka vajag vēl vairāk, daudz vairāk un ilgāk. Līzbete tikai paskatījās pa logu, bet iekšā nesauca…» Milzu pacilātība bija pāršalkusi visu saimi: i saimniekus, i kalpus, i viņu bērnus un, protams, priekšstrādnieku Upīšu Mārtiņu. Rakstnieks lieliski pretstata «muļķi sirdi – muļķa sirdij»: naivais Upīšu Mārtiņš pats skrēja no tumsas līdz tumsai un izdzina arī kalpu saimi. Nākamā rītā pēc spirdzinošā lietus. «Dienvidu vējš mīksti tinās ap kaklu, un vaļējām krūtīm priekšstrādnieks soļoja smaidīdams, it kā ietu novērtēt, cik no tā auzu lauka rudenī sabirs viņa paša maisos.» Kāpēc atkal Upīts un atkal «Zaļā zeme»? Tāpēc, ka skumīgos brīžos bieži vien tveros pie ģeniālā rakstnieka bagātās, asprātīgās valodas, dziļā humora, kuru grūti pamanīt, ar acīm pāri rindām pavirši skrienot. Šad tad jāatgādina sev, ka garastāvoklis dažkārt rokā nedodas pats no sevis. Un vai tad grūti palasīt labas grāmatas?
Uzticamies, bet ne akli!
Neticība esot ticības sākums. Ja padomā, tā varētu būt: ja neticam, tad laikam taču domājam, ja ticam, laikam taču arī izdomājām, kāpēc ticam. Ir liels un ilgs svārstību, neticības, neuzticamības un muļķību, dezinformācijas laiks: divi kovida gadi, trīs gadi kopš kara sākuma Ukrainā. Tas ir laiks, kas ļaudis ietekmējis un turpina ietekmēt mentāli – psihiski. Tātad ne vien deformējot garastāvokli, bet arī objektīvu patiesības uztveri. Jā, jā, visvieglāk visas vainas uzvelt sociālajiem tīkliem. Bet sociālos tīklus piepilda prāti ar plus un arī mīnus zīmi. Jāmācās atšķirt viena no otras.
Negrasos mest līkumus un izlikties, ka mani šī liga neskar: esmu gan lieki iededzies, gan lieki strīdējies. Bet esmu arī mācījies un iemācījies, it īpaši galveno – netērēt savus spēkus tam, ko nespēju ietekmēt. Protams, tas nenozīmē, ka no visa jānorobežojas, jo, iespējams, mans vārds arī kaut kā veido to fenomenu, ko sauc par sabiedrisko domu. Protams, ja tā ir sabiedriskā doma, nevis dumjība. Kā nekad nobriedusi vajadzība pēc izglītības – nevis izglītības izglītības dēļ. Tā nav bērnu, jauniešu, vecāku, skolotāju vaina. Tā ir sistēmas vaina, jo personība top tieši tur – ģimenē, skolā, sabiedrībā. Visbeidzot, jo vājāka izglītība, mediji, jo stiprākas tenkas un nomācošāks gara stāvoklis.
