Svētdiena, 13.07.2025 05:52
Margarita, Margrieta
Trešdiena, 9. jūlijs, 2025 17:49

Kā tev, pilsoni, klājas savā valstī?

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
Kā tev, pilsoni, klājas savā valstī?
Foto: arhīvs
Trešdiena, 9. jūlijs, 2025 17:49

Kā tev, pilsoni, klājas savā valstī?

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

Šo virsraksta jautājumu dažkārt uzdodu sev. Pilsonis un valsts ir savstarpēji mijiedarbīgi jēdzieni. Bez pilsoņiem nav valsts, bez valsts nav pilsoņu. Un cik stipra, stalta ir pilsoniskā stāja, tik stipra un pašapzinīga valsts. Par pienākumiem vienam pret otru arī skaidrs. Bet kā mums abiem klājas?

Par sevi domājot. Neatkarīgās Latvijas laikā (un citā laikā) daudz un arī smagi strādāju. Vairāk nekā 10 gadu esmu nodienējis Zemessardzē, esmu piedalījies pilnīgi visās vēlēšanās un tikpat kā visās (valsts mēroga vēlēšanās) esmu nobalsojis nepareizi, jo partiju sistēmā citādāk nevar. Tā kā esmu bijis tikai publiskā sektora darbinieks, tad nodokļus man atskaita likumā noteiktā daudzumā līdz pēdējam centam. Zinu, ka no nodokļiem uzturamā valsts un pašvaldību kantoru armija nav maza, tad arī nebrīnos, ka no manis paņem daudz, arī pelnītā atpūtā esot. Lai neieslīgtu detaļu mudžekļos, viena loģika ir skaidra: pilsonim jāuztur valsts, valstij atbilstoši likumiskai kārtībai jārūpējas par pilsoni. 

Daudz tu man solīji…

Gājis visādi, bet gribas saprast, kā man tagad iet – šajā varas un pārvaldes laikā, kas ir arī draudīgs laiks, jo karš biedē joprojām… Kad vara katram lēmumam, prioritātei bīda klāt attaisnojošo mantru «šajos ģeopolitiskajos apstākļos», šie apstākļi skar arī pilsoņus, vairumu no viņiem smagāk nekā varas, pārvaldes kungus – kaut vai algu, pensiju, cenu ziņā, jo pilsoņi nodokļus maksā smagāk, nekā varas kantori tos viegli tērē. 

Cilvēks savā ziņā ir kaut drusciņ egoists. Arī es nebūšu citāds. Visu mūžu teju katru no mums nodarbina eksistenciālas dabas jautājums, uz ko varam paļauties. Pilsoniskajā izpratnē – ne tikai uz sevi pašu, bet arī, cik varu paļauties uz valsti. Visiem zināms, ekonomika pamirusi, miljardu vērtie projekti iestrēguši, valsts parādi aug, un atkal kādi nagi trinas aizņemties, jo vērā ņemama ietaupīšana nesanāk. Bet toties, liekas, vienīgā plaukstošā industrija ir dažāda mēroga dzīres visās malās… 

Pamēģini iepīkstēties: tumsoņa, tu pret kultūru, pret mākslu, pret Dziesmusvētkiem? Nu un tad, ka igauņiem tie īsāki, lētāki? Toties mums kvalitatīvāki! Labi, lai tā būtu! Bet acīs duras. Nu, uztaisīja to svētku emblēmu, kuru sabiedriskā doma nepieņēma, nu un tad? Staipa, loka, drukā uz cepurēm, krekliem. Neviens man neteiks, cik tas «šedevrs» maksā, kāpēc sabiedrības viedoklis pastumts malā. Varbūt Ilmārs Poikāns teiktu, ja ar «otkatu», tad nemaz tik dārgi nav…? 

Labi, nepiesiesimies sīkumiem! Bet kur palicis solītais 4x4 uzrāviens, militārās modernās tehnoloģijas, ja iepērk kājnieku bruņumašīnas ar riepām par teju 400 miljoniem? Apmēram tā jautā Elita Veidemane Valsts prezidentam Rinkēvičam, kas savā stilā attrauc: «Kādreiz visi bija kovideksperti, tagad militārie eksperti, cilvēkiem ir viedoklis, un ir labi, ka mēs diskutējam. (..) Droni ir ļoti svarīgi, to attīstība ietilpst šajos plānos, bet neaizmirsīsim, ka arī Ukrainā kopā ar droniem tiek izmantoti arī tanki un bruņumašīnas. Joprojām karu izšķir labi apbruņots karavīrs»… 

Kur esi, mans prezident? 

Kad pilsonim uzticību nevieš Saeima, valdība, viņš bezpalīdzīgi raugās Valsts prezidenta virzienā, kas pirms diviem gadiem zvērēja: «Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas.» Kāda ir prezidenta rīcības, darbības dinamika? Nekāda. Uz iebildi, ka politika reizēm ir ar nenopietnības piegaršu, prezidents atbild: «Absolūti piekrītu. Tāpēc šādus jautājumus uztveru ar humora izjūtu.» Bažas par koalīcijas stiprumu prezidents kliedē visai savdabīgi: «Saeimas vēlēšanu tuvums politiskajās aprindās šobrīd neveicina vēlmi pēc jaunas valdības. Visi pamazām sāk gatavoties vēlēšanām. Bet mums ir trīs lielas prioritātes, par kurām gan neesmu dzirdējis aktīvas diskusijas. Pirmā – aizsardzība un drošība, otrā – demogrāfija, trešā – izglītība. Ja budžets parādītu skaidru virzību, piemēram, demogrāfijas jautājumos – ar veselības aprūpi, pabalstiem, mājokļiem, ja izglītības jomā tiktu pildīta sasolītā programma, tad es teiktu, ka tas ir atbildīgs budžets. (..) gadu pirms vēlēšanām daži lēmumi mēdz būt visai savdabīgi.»

Ar retoriku, ka valsts dara daudz, sabiedrība meklē, diskutējam, mēs pie tā strādājam, nekas nav līdzēts. Nekur nav dzirdēts – es sasaucu MK sēdi, es uzdevu, bet, ja nelīdzēs, tad…